Pēc šahādas laika vientulība (1/2) Audzinošs, Muslimu pasaule

sleeping-hijabi-by-andy-wilkesPēc šahādas laika vientulība: Jaunā muslima vientulības skaidrojums

Depresijai var būt daudz dažādu cēloņu. Vienu no depresijas veidiem izraisa ārējie faktori, tādi kā vientulība, vainas apziņa, darba zaudēšana, finansiālās problēmas, ģimenes konflikti, laulības nesaskaņas un daudzi citi. Kad šie ārējie faktori atrisinās, depresija pazūd.

Citus depresijas veidus nav tik viegli atrisināt, jo tie var balstīties uz garīgām slimībām, kuras izraisa ķīmisko vielu līdzsvara trūkums smadzenēs. Depresija vai arī rasties traumatisku notikumu rezultātā, kas izmaina mūsu skatu uz nākotni, kā, piemēram, ja tiekam pakļauti vārdiskai, garīgai un fiziskai vardarbībai, vai tiekam seksuāli izmantoti. Šīs depresijas formas ir jārisina ar psihologu palīdzību, varbūt pat ar medikamentiem, ja nepieciešams.

Vistraģiskāk ir tad, ja abi iepriekš minētie depresijas veidi sajaucas, tādējādi radot ievērojamu emocionālo nestabilitāti.

Neatkarīgi no cēloņiem, ticība var kļūt par spēku, kas palīdz depresiju pārvarēt. Cilvēki parasti mēdz meklēt atbildes uz savām ciešanām – viņi vēlas zināt, kāpēc ar viņiem notiek konkrētas lietas, un viņi sāk uzdot jautājumus par Dievu.

Dievs liks mums ceļā grūtības un nostums nomaļus no mums apkārtējos, lai parādītu mums skaidru ceļu un iedrošinātu griezties tieši pie Viņa, neviena cita, lai rastu sevī mieru.

Daudzi nespēj saskatīt viņiem dotās svētības vai ceļu uz patiesību, kamēr netiek novērsti visi ārējie faktori. Šādi rodas grūtības, slimības, finansiālie zaudējumi un daudz kas cits – taču tas viss notiek, lai “atmodinātu” mūs tiekties pie Radītāja pēc piedošanas, žēlastības un Viņa svētības.

Lai rastu īsto risinājumu, jums vispirms ir jāizprot depresijas cēloņi. Ja jums ir pirmā tipa depresija, jūs varat itin viegli tikt ar to galā pats. Ja jūs domājat, ka ciešat no otrā tipa depresijas vai abu minēto depresijas veidu kombinācijas, griezieties pie profesionāļa, kas uzstādīs jums diagnozi un izveidos ārstēšanās plānu, lietojot medikamentus, ja nepieciešams.

Visbiežāk jaunie muslimi saskaras ar pirmā tipa depresiju, kuras pamatā ir ārējie faktori. Daudzi cieš arī no otrā tipa vai abu apvienojuma. Tā kā otrā tipa depresijas risināšanai nepieciešams griezties pie licenzētiem profesionāļiem, mēs koncentrēsimies uz pirmā tipa ārējiem faktoriem un to, kā tos pārvarēt. Šos risinājumus var izmantot arī vienlaikus ar profesionālo palīdzību otrā tipa depresijas gadījumā.

Jaunie muslimi saskaras ar daudziem ārējiem faktoriem, kuru rezultātā viņi apmulst, jūtas izolēti un zaudē cerību. Tā kā bezcerīgums ir pats nozīmīgākais jauno muslimu depresijas cēlonis, mēs pievērsīsimies tieši tam.

Ir divi visbiežāk novērotie “vientulības” scenāriji jauno muslimu vidū:

Muslimu skaits manā pilsētā: 1

Tikko islāmu pieņēmusi meksikāniete Maira bija pilna entuziasma par uz savu jauno ticību, dedzīgi vēlējās mācīties vairāk un satikt citus viņas pusē esošos muslimus. Par lielu pārsteigumu, viņa atklāja, ka viņas dzīvesvietā nav neviena cita muslima. Viņa atklāja arī to, ka tuvākā mošeja bija vairāku stundu brauciena attālumā.

Maira bija apņēmības pilna neļaut tam ietekmēt viņas ticību. Brīvajā laikā viņa turpināja lasīt Kurānu un sāka mācīties piecas ikdienas lūgšanas. Bet jau drīzi vien viņa atklāja, ka netiek ar visu viena pati galā: “Kas ir ‘rakat’, un kas ir ‘sudžūd’… un ‘tašahhud’ un visi citi tie nepazīstamie vārdi?”

“Vai man ir jāstāv kājās, kad to saku? Un ko darīt pēc tam? Ak, dieniņ… tas vienkārši ir par daudz!” Viņa tik sev vien dzirdot nosaka un smagi nopūšas, pārdomājot, kā gan viņa visu to apgūs!

Grāmata nepalīdz tā, kā viņa bija domājusi. Viņai ir vajadzīgs kāds, kas to parāda un kam varētu uzdot jautājumus. Tā kā Maira nebija pazīstama ar itin nevienu muslimu, viņa nevarēja saprast, ko darīt. Viņa nolēma sazināties ar mošeju un atrast kādu, kas viņai varētu palīdzēt.

Domādama, ka mošejā atradīs atbildes uz visiem saviem jautājumiem un risinājumus problēmām, viņa zvanīja uz turieni, lai ar katru nākamo reizi pārliecinātos, ka tur tiešām neviens nekad neceļ telefonu. Viņa mēģināja rakstīt mošejai arī pa e-pastu, bet arī tur vilšanās – atbildes nebija. Atmetusi cerības satikt kādu muslimu dzīvē, viņa griezās pie interneta.

Maira sāka mācīties lūgšanas no YouTube videomateriāliem un atrada internetā daudz citu jauno muslimu, kas palīdzēja viņai iet pa jaunās ticības ceļu. Šis gan bija tikai laicīgs risinājums tam, kas viņai bija nepieciešams, bet viņa darīja to, kas bija jādara.

Laikam ejot, Maira sāka justies vientuļa, jo viņai nepazina nevienu ‘īstu’ muslimu reālajā dzīvē. Viņa vēlējās muslimu draugus, ar kuriem kopā iet pusdienās, runāt par viņu dzīvēs notiekošo un dalīties kopējās interesēs. Maira saprata, ka tas, ar ko viņa aizpildīja savu brīvo laiku pirms islāma pieņemšanas, netika aizstāts ne ar ko jaunu, kas varētu sekmēt veiksmīgu pāreju jaunajā dzīvesveidā. Viņai likās, ka viņai vairs nebija ne dzīves, ne arī draugu.

Viņai nebija iespējas pārbraukt dzīvot tuvāk citiem muslimiem, tāpēc viņa sāka slīgt depresijā. Kļūstot par muslimu, viņa zaudēja lielāko daļu savu draugu un arī ģimenes atbalstu. Maira neredzēja iespēju atrast jaunus draugus, jo viņai vienkārši nebija iespējas tikties ar citiem muslimiem.

Drīzi vien viņa bija dziļā depresijā un nesaprata, kā tikt no tās laukā. Redzot, ka viņa slīgst depresijā, viņas vecie draugi un ģimene sāka izdarīt uz viņu spiedienu, izmantojot iespēju vainot visā islāmu. Spiediens arvien pieauga, neatstājot Mairai nevienu citu iespēju, kā vien sākt ticēt, ka tā tiešām ir patiesība.

Šāda situācija, kad kāds kļūst vājš un sāk apšaubīt savu ticību, ir pats ražas laiks Sātanam. Sātans sāka smagi uzbrukt viņai. Maira sāka pārdomāt, vai tiešām ir pieņēmusi pareizo lēmumu, kļūstot par muslimu. Kopš tā brīža viņas dzīve bija pastāvīgi ripojusi lejup pa kalnu, tātad pie vainas vajadzēja būt islāmam, viņa domāja.

Muslimu vidū, bet tomēr viena

Amerikāniete Sabrina pieņēma islāmu pirms gada. Viņa dzīvo samērā lielā muslimu kopienā, taču jūtas izolēta. Ir pagājis jau gads kopš islāma pieņemšanas, bet viņa joprojām nespēj atrast draugus muslimu vidū.

Kopš šahādas (ticības apliecības), viņa ir tikusies tikai ar trīs muslimiem, un jūtas tā, it kā islāms būtu sagrāvis viņas dzīvi. Viņa vaino sevi par to, ka tā jūtas, taču nav spējusi atrast nevienu citu cēloni savai vientulībai, kas iedzina viņu vēl tālāk depresijā. Viņai ir izmisīgi vajadzīgs risinājums.

Sabrina bija uzrunājusi trīs viņai pazīstamos muslimus, bet viņi visi bija viņai teikuši iet uz mošeju, kur viņa varēšot satuvināties ar kopienu un gūt atbildes uz visiem saviem jautājumiem un lūgšanām. Sabrina nopriecājās par šādu iespēju un sāka iet uz mošeju, lai gan ne visai regulāri, ar cerību, ka beidzot tur satiks jaunus muslimu draugus.

Pabijusi mošejā kādas piecas, sešas reizes vairāku mēnešu laikā, viņa joprojām ne ar vienu neiepazinās un neatrada muslimu draugus. Viņai likās, it kā mošejā visi uz viņu blenza, kritizējot viņas etnisko piederību, ģērbšanās stilu un sazin vēl ko citu! Sabrina secināja, ka neviens viņu tur nevēlas redzēt, un tāpēc pārtrauca tur iet. Viņa nebija gaidījusi tik ledainu attieksmi no muslimiem, kurus viņa bija iedomājusies kā sirsnīgus un vienotus ticīgos.

Viņas muslimu kopiena organizēja plašākai publikai daudz dažādu pasākumu, mācību stundu un lekciju. Taču tā kā Sabrina jutās atstumta un nevietā, viņa izvairījās no itin visa un visiem. Viņai likās, ka viņa peld pa vientulības plūdiem, taču nesaprata, kā šos plūdus apstādināt.

Sabrina, gluži tāpat kā Maira, centās visu iemācīties pati saviem spēkiem, viena pati savās mājās, un ātri vien sajutās kā neveiksminiece – vientulībā un bezcerībā. Viņa labi apzinājās, ka uz šo laiku viņai būtu bijis jāzina vairāk un viņai vajadzēja realizēt islāmu viņas dzīvē labāk, nekā viņa to bija spējusi izdarīt, taču viņai trūka nepieciešamā atbalsta un draugu.

Vecāki bija pamanījuši viņas lejupslīdi vientulībā un to, ka viņa kļūst vāja. Viņi sāka Sabrinai teikt tādas lietas, kā piemēram: “Redzi, kas notiek, kad tu aizej no baznīcas! Nāc mums līdzi svētdien, un tu jutīsies labāk. Baznīca vienmēr tevi uzņems atplestām rokām. Tu uzaugi baznīcā, un mācītājs un draudze palīdzēja tevi uzaudzināt par to, kas tu esi.”

Cik labi nu vien viņi spēja, vecāki spēlēja uz meitas sirds stīgām, lai liktu viņai atstāt islāmu. Viņa tik ļoti mīlēja sirsnīgās un ciešās attiecības draudzes locekļu vidū. Viņi visi bija kā viena liela un laimīga ģimene, un viņa tik ļoti izmisīgi vēlējās sajust to pašu islāmā – piederības sajūtu. Viņa jutās kā svešiniece, kuru nepieņem viņas atšķirību dēļ. Viņa jutās pazudusi.

Sabrinai likās, ka viņu plēš pušu divi pretēji spēki: no vienas puses – tas, kur viņa jūtas ērti, viņas ģimene un patiesās ticības trūkums; no otras puses – viņas ticība Dievam un islāmam, kam līdzi nāca vientulība un vilšanās. Viņa sāka domāt: kāpēc viņai nākas piedzīvot tik daudz šķēršļu un pārbaudījumu, kopš viņa kļuva par muslimu? Kāpēc viņa bija viena? Kāpēc viņa nevar atrast draugus? Likās, ka būt par kristieti bija daudz vieglāk.

Vai tev liekas, ka ieraudzīji kādā no šiem scenārijiem pats sevi?

(raksta nobeigums sekos)

______________________________

Raksta autore: Šanona Abulnasra (Shannon Abulnasr); raksta avots: http://www.dawahmaterials.com/new-muslim-support/117-post-shahada-loneliness-part-1-of-2-loneliness-of-new-muslims-explained



  • Komentāri

    1. muslima

      Ar mani ir ta – ( un es zinu vel citas masas ) , kuras ir loti laimigas sava ,,vientuliiba un rutiina,, . Ir mums draugi online, un musdienas Islamiskas apmacibas pieejamas online ( MashAllah ) un ja sieviete sastada sev gimenes grafiku un darbojas tad tur nemaz nav laika nekadai depresijai. Galvenais izglitoties – ka izkopt savu gimeni, ka apmacit bernus, sadzivot ar viru un tt. ,

      Bet es saprotu masas, kuras tomer iegrimst depresija un jutas vientuli. Domaju , ka daudz kas atkariigs no pasa cilveka.
      Man pec Islama akceptesanas bija gruti brizi, jo likas tiesam , ka esmu viena. Bet daudz viirs atbalstija – tapec sii vientulibas depresija mani neskara. Ka ari pasi esam savas kaleji – ticiba, dua, labi draugi, izglitiba, darbosanas un viss izdosies.

    2. Maria

      Vai ieraudzīju sevi? Protams! Es arī esmu vienīgā muslima pilsētā. Un nesaprašanās ar ģimeni – kur nu bez tā. Norobežoties nav iespējams, sadzīvot grūti.

    Leave a Reply to Maria Cancel Reply