1904 
Allāh – vārds, kurā Dievs pats sevi ir nosaucis
Iegūstot aizvien vairāk zināšanu un gudrības un pamatīgāk pārdomājot eksistences pamatjautājumus, cilvēks atklāj, ka visumā valda visspēcīgs likums un visaptveroša vadība. Kāda nevainojama regularitāte piemīt saullēktiem un saulrietiem, vējiem un lietiem, zvaigžņu kustībai un gadalaiku maiņai! Kāds brīnišķīgs līdzsvars pastāv starp dažādiem neskaitāmiem spēkiem, tiem kopā darbojoties! Un cik efektīvs un vieds ir likums, saskaņā ar kuru dažādās visuma parādības funkcionē noteiktā laikā un noteiktā ritmā! Vērojot šo kārtību, regularitāti un bezierunu paklausību vienam lielam likumam visās dabas jomās, pat politeistam nākas noticēt, ka pastāv kāda dievība, kas ir lielāka par citām un kam pieder visa vara. Jo, ja pastāvētu vairākas neatkarīgas dievības, visuma mehānisms tiktu sagrauts.
Cilvēks sauc šo lielāko dievību dažādos vārdos, piemēram, Allāhs, Permesvārs, Dievs, God, Khuda-i-khudaigans. Bet, tā kā joprojām valda neziņas tumsība, cilvēks turpina pielūgt mazākas dievības līdzās Visvarenajam Dievam. Viņš iedomājas, ka Dieva Dievišķā Valstība īpaši neatšķiras no šīs zemes valstīm. Tā kā valdniekam ir neskaitāmi ministri, uzticami padomnieki, pārvaldnieki un atbildīgie ierēdņi, cilvēks uzlūko šīs mazās dievības par atbildīgajiem ierēdņiem, kas pakļauti Lielajam Dievam, kuram nevar pietuvoties, neiegūstot Viņa ierēdņu labvēlību. Tādēļ cilvēks pielūdz arī šīs dievības, jo no tām ir jāizlūdzas palīdzība un tās nekādā gadījumā nedrīkst aizvainot. Tās tiek uzskatītas par aģentiem, caur kuriem cilvēks par pietuvoties Visvarenajam Dievam.
Jo dziļākas zināšanas cilvēks iegūst, jo lielāku neapmierinātību viņā izraisa dievību daudzskaitlīgums. Tādēļ nenozīmīgāko dievību skaits sāk sarukt. Apgaismotāki cilvēki sāk šīs dievības pētīt un pēdīgi nonāk pie slēdziena, ka šīm cilvēku veidotajām dievībām nepiemīt nekāda dievišķa būtība; tās ir radītas tāpat kā cilvēks, lai gan tās drīzāk ir daudz bezspēcīgākas. Tādējādi dievības tiek viena pēc otras iznīcinātas, līdz paliek tikai viens Dievs.
Taču Dieva koncepcija joprojām satur neziņas elementu. Daži cilvēki iedomājas, ka Dievam ir ķermenis kā cilvēkiem, un ka Viņš atrodas noteiktā vietā. Citi tic, ka Dievs nonāca uz Zemes cilvēka veidolā, vēl citi uzskata, ka Dievs, pabeidzis Visuma radīšanu, ir devies atpūtā. Daži ir pārliecināti, ka Dievam var pietuvoties tikai ar svēto un garu starpniecību, un ka nekas nav panākams bez to iesaistīšanās. Citi iedomājas, ka Dievam ir noteikts veidols jeb tēls, un viņi tic, ka Dievs ir pielūdzams, skatoties uz šo tēlu.
Šādi sagrozīti uzskati par Dievu ir vienmēr pastāvējuši, un daudzi no tiem ir novērojami starp cilvēkiem pat mūsdienās.
Tauhīds ((īsts) monoteisms, Dieva vienīgums, unikalitāte un vienotība) ir augstākā Dievības koncepcija – zināšanas, kuras Dievs ir nodevis cilvēkiem ar Saviem praviešiem visas vēstures gaitā. Tieši ar šīm zināšanām Ādams tika sākumā nosūtīts uz Zemes; tās pašas zināšanas tika atklātas Noasam, Ābrahāmam, Mozum un Jēzum. Šīs zināšanas cilvēcei nodeva arī Muhameds (s). Tās ir tīras un absolūtas zināšanas, ko neaptraipa neziņa. Cilvēks krita širka (asociēt Dievam partnerus), elkdievības un kufra (neticības) grēkā tikai tāpēc, ka novērsās no praviešu mācības un paļāvās uz savu kļūdaino spriestspēju, maldīgiem pieņēmumiem un aizspriedumainām interpretācijām. Tauhīds kliedē šo neziņas tumsu un apgaismo apvārsni ar patiesības gaismu.
Aplūkosim, kādas svarīgas nozīmes ietver jēdziens “tauhīds” – šī nelielā frāze “lā ilāha illallāh”, kādu patiesību tā pauž un kādus uzskatus veicina.
Pirmkārt, mēs saskaramies ar jautājumu par Visumu. Mēs esam aci pret aci ar milzīgu, neierobežotu Visumu. Cilvēka prāts nespēj aptvert tā sākumu vai iedomāties tā beigas. Tas kustas pa tam noteikto trajektoriju jau no aizvēsturiskiem laikiem un turpinās savu ceļu arī nākotnē. Tajā ir parādījušās neskaitāmas radības – un katru dienu parādās aizvien jaunas. Tas ir tik lielā mērā pārsteidzoši, ka cilvēka domājošais prāts jūtas apstulbināts. Cilvēks nespēj ar savu prātu aptvert un izprast Visuma būtību. Viņš nespēj noticēt, ka tas viss būtu radies nejaušības vai sagadīšanās rezultātā. Visums nav vienkārša matērijas masa, un tas nav nekoordinētu priekšmetu juceklis. Tas nav haotisku un bezjēdzīgu objektu sajaukums. Tas viss nevar pastāvēt bez Radītāja, Veidotāja, Kontrolētāja un Valdnieka.
Bet kā spēkos ir radīt un pārvaldīt šo diženo Visumu? To spēj tikai Viņš, kas ir visa Pavēlnieks, kas ir Bezgalīgs un Mūžīgs, kas ir Visspēcīgs, Visgudrs, Visvarens un Visaptverošs, kas ir Viszinošs un Visuredzošs. Viņam pieder visa vara pār visu, kas eksistē Visumā. Viņam pieder neierobežots spēks. Viņš ir Visuma un visa, kas tajā atrodams, Valdnieks, kam nepiemīt nekādas nepilnības un vājuma izpausmes, un nevienam nav tiesību iejaukties Viņa darbā. Tikai tāda Būtne var būt visuma Radītājs, Kontrolētājs un Valdnieks.
Otrkārt, ir svarīgi, lai visi šie dievišķi atribūti un vara būtu apvienoti Vienā Būtnē. Nav iespējams līdzās pastāvēt divām vai vairākām personībām ar vienādu varu un atribūtiem. Tās neizbēgami nonāktu konfliktā. Tādēļ pār visu noteikti valda viena nedalāma Visvarena Būtne. Vienlaicīgi taču nevar pastāvēt divi vienas provinces pārvaldnieki vai divi armijas virspavēlnieki! Tāpat arī ir neiedomājama varas sadalīšana starp vairākām dievībām tā, lai viena, piemēram, būtu viszinoša, otra visu paredzoša, trešā dzīvības devēja, katrai darbojoties atsevišķā sfērā. Visums ir nedalāma vienība, un katra šāda dievība būtu atkarīga no citām, lai veiktu savu pienākumu. Šādā gadījumā noteikti tiktu apgrūtināta darbu saskaņošana. Un, ja tas notiktu, pasaule ietu bojā. Šie atribūti arī nav pārņemami. Nav iespējams, ka kāds atribūts piemistu vienu brīdi vienai dievībai un citu brīdi citai. Dievišķa būtne, kas nespēj uzturēt pati savu dzīvību, nevar dot dzīvību citiem. Tas, kas nespēj aizsargāt savu dievišķo varu, nevar būt piemērots plašā Visuma pārvaldīšanai.
Jo vairāk mēs pārdomājam šo jautājumu, jo stiprāka kļūst pārliecība, ka visi dievišķie atribūti un vara piemīt vienai Būtnei. Tādēļ politeisms ir neziņas forma, kas neiztur racionālu izpēti. Tā ir praktiska neiespējamība. Dabas un dzīvības fakti nesakrīt ar to. Cilvēkam paveras īstā realitāte, un tā ir tauhīds, Dieva vienotība.
Paturot prātā šo izpratni par Dievu, aplūkosim sīkāk plašo Visumu. Sakoncentrēsim visas savas domas un apskatīsim, vai starp redzamajiem objektiem un uztveramajām lietām, starp to, ko iedomājamies, jūtam un iztēlojamies – starp visu, ko mūsu zināšanas spēj aptvert – ir kāds, kam piemīt šie atribūti. Saule, mēness, zvaigznes, dzīvnieki, putni vai zivis, matērija, nauda, cilvēks vai cilvēku grupa – vai kādam no tiem piemīt šie atribūti? Protams, ka nepiemīt! Jo Visumā viss ir radīts, kontrolēts un pārvaldīts, viss ir atkarīgs no kaut kā cita, viss ir mirstīgs un pārejošs; pašu sīkāko Visuma kustību kontrolē nepielūdzams, neizbēgams likums. Radību bezpalīdzīgais stāvoklis pierāda, ka tām nepiemīt nekādas dievišķības pazīmes. Tām nav nekāda sakara ar dievišķību. Piešķirt radībām dievišķu statusu nozīmē sagrozīt patiesību un ļauties muļķībai.
Tieši to nozīmē “Lā ilaha” (t.i., nav dieva, nav (vērta) pielūgsmes objekta), proti, ka nevienam cilvēkam vai taustāmam objektam nepiemīt dievišķa vara un spēks, kas būtu pielūgsmes un paklausības cienīgs.
Taču šīs nav mūsu meklējumu beigas. Mēs esam atklājuši, ka dievišķība neslēpjas Visuma matērijā vai cilvēkā un ka tiem tā nepiemīt ne vismazākā mērā. Tas mūs noved pie slēdziena, kas pastāv Visvarena Būtne, kas stāv virs un pāri visam, ko mēs varam saskatīt Visumā. Būtne, kam piemīt Dievišķie atribūti, kas ir visu parādību Griba, šī lieliskā Visuma Radītājs, Visuma izcilā Likuma Kontrolētājs, mierīgā rituma Valdnieks, visu notikumu Pārvaldītājs: Viņš ir Allāhs, Visuma Pavēlnieks, un neviens un nekas nav saistīts ar Viņa Dievišķīgumu. To arī nozīmē “illallāh” (t.i., kā vien Dievs).
Šīs zināšanas ir pārākas par visām citām zināšanām, un, jo vairāk mēs cenšamies izprast, jo dziļāku pārliecību rodam, ka šis ir visu zināšanu sākums. Jebkurā izpētes jomā – vai tā būtu fizika, ķīmija, astronomija, ģeoloģija, bioloģija, zooloģija, ekonomika, politika, socioloģija vai humanitārās zinātnes, jo vairāk mēs izzinām, jo skaidrāka kļūst “Lā ilāha illallāh” patiesība. Tieši šis jēdziens sniedz atbildes uz visiem pētījumiem un vērojumiem un apspīd patiesības ceļu ar realitātes gaismu. Ja mēs noliedzam šo realitāti, mūs uz katra soļa sagaida vilšanās, jo šīs pirmatnējās patiesības noliegšana atņem it visam šajā visumā nozīmi un svarīgumu.