Es uzaugu netālu no kādas nelielas Dienviddakotas pilsētiņas. Vienīgās reliģijas, ar kurām sastapos bērnībā, bija visdažādākās kristietības konfesijas. Dažkārt, manas mātes mudināti, mēs apmeklējām luterāņu baznīcu, un galu galā es kļuvu par „pārliecinātu” luterāni. Es ticēju Dievam, bet nespēju iedomāties, ka Viņam varētu būt kāda saistība ar visām tām „baznīcas izdarībām” – dziedāšanu, krustu un Jēzus attēlu pielūgšanu, „Kristus miesas un asiņu” ēšanu. Es gluži vienkārši tam visam neredzēju jēgu.

Kopš vien es sevi spēju atcerēties, kaut kā man vienmēr pietrūka, es jutu tukšumu savā sirdī; mani pavadīja bezgalīgas skumjas un vientulības izjūta, kas pilnībā pārņēma manu miesu, prātu un dvēseli. Nekas nespēja aizpildīt šo tukšumu un atbrīvot mani no ciešanām. Ļoti agrā vecumā es pievērsos alkoholam cerībā, ka tas atbrīvos mani no šīm dziļajām, mokošajām sāpēm. Tomēr tas sniedza tikai īslaicīgu glābiņu, un pēc tam, kad tā atnestais stingums un nejūtība atkāpās, viss šķita tikai vēl ļaunāk.

Jo vecāka es kļuvu, jo vairāk atsvešinājos no ģimenes un cilvēkiem sev apkārt. Es jutu tādu pretīgumu un naidu pati pret sevi, ka pret saviem vecākiem izturējos pilnīgi neciešami. Vienīgais, ko atminos no šī laika, ir neizsakāma vēlēšanās bēgt, aizbēgt ne tikai fiziski no vietas, kur atrados, bet arī pati no sevis. Tomēr drīz man nācās atzīt, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, no sevis aizbēgt nespēju. Tādēļ nolēmu darīt visu, kas bija manos spēkos, lai aizbēgtu fiziski, pirms vēl es iznīcinu pati sevi.

Kad man bija 19 gadu, es pametu koledžu un no Dienviddakotas pārcēlos uz Floridu. Nonākusi jaunā, aizraujošā vidē un šķietami sākdama visu no jauna, īsu brīdi es jutos laimīga, tomēr arī tas bija tikai virspusēji. Ciešanas, skumjas un tukšums joprojām bija manā sirdī.

Daudzus gadus es pavadīju, meklējot kaut ko, kas spētu mani dziedināt. Vispirms es pievērsos psiholoģijai, pašiedvesmas grāmatām, kasetēm un vingrinājumiem, un tas viss man tiešām palīdzēja un deva zināmu spēku, lai turpinātu savu dzīvi. Tomēr drīz es pārņēmu Floridai raksturīgo dzīvesveidu; strādājot dažādus darbus, es viegli tiku pie naudas, un tikpat viegli to arī izdevu, daudz iepērkoties un piedaloties neskaitāmās ballītēs. Lai neatpaliktu no pārējiem, es iegādājos kredītkartes, daudz kredītkaršu, un drīz vien es slīgu aizvien lielākos un lielākos parādos, tomēr tas mani nemaz nesatrauca. Es dzīvoju vienai dienai. Mans ārējais izskats man kļuva par īstu apsēstību. Man nācās veltīt daudz laika un naudas tam, lai labi izskatītos; es biju kļuvusi par verdzeni – sava izskata verdzeni. Frizieris, manikīrs, vingrošanas zāle, iepirkšanās centrs… tas patērēja visus manus spēkus un līdzekļus. Galu galā – to, kas es esmu, nosaka tas, kā es izskatos; tā vismaz es toreiz domāju. Es sāku ticēt, ka es būšu laimīga tikai tad, ja visi uz mani skatīsies, ja es pievērsīšu visu uzmanību. Un man tas izdevās, es pievērsu sev uzmanību… Es to ienīdu, un tā mani darīja nelaimīgu. Kas tad ir tas, kas patiesi varētu mani darīt laimīgu??? Es joprojām vēl meklēju.

Es atradu mīlestību, un tā mani darīja laimīgu – uz neilgu brīdi. Tad es pievērsos reliģijai, iepazīdamās ar visdažādāko veidu reliģijām un ticībām. Interesantā kārtā es atklāju, ka daudzās reliģijās sastopamas „universālas patiesības”; šķita, ka tajās ir daudz kas atšķirīgs, tomēr dziļākā būtība bija tā pati. Šo garīgo meklējumu un izaugsmes laikā mana sirds aizvien vairāk un vairāk iemīlēja visu, kā pamatā bija cilvēcība un miers. Visvairāk mani ieinteresēja „metafiziskās studijas” un kāds Austrumu jogas un meditācijas novirziens, kam tad arī visnopietnāk pievērsos. Tomēr man bija vajadzīgs kas vairāk. Es vēlējos, lai kāds pateiktu, tieši ko un kā man vajag darīt, iedotu likumus, pamatu. Taču neko tādu atrast man neizdevās, jo tieši šī joma pati par sevi ir sevišķi liberāla, abstrakta un nenoteikta.

Galu galā es atgriezos koledžā, un tas ļāva man justies labāk. Es sāku aizrauties ar starptautiskajām attiecībām un drīz atklāju apkaunojošo patiesību par Amerikas vēsturi un ASV ārpolitiku. Mani pārņēma šausmas, redzot tik daudz netaisnību, rasisma un apspiešanas. Tas salauza manu sirdi. Es skumu par pasaules ciešanām un izlēmu, ka man kaut kas jādara.

Es sāku sadarboties ar vietējiem vidusskolniekiem un koledžas studentiem un izglītot viņus par netaisnību Tuvajos Austrumos; es organizēju vietējo aktīvistu braucienu uz Vašingtonu, lai protestētu pret gaidāmo karu Irākā. Šo pasākumu laikā es sastapu brīnišķīgu cilvēku, muslimu, kurš bija pievērsies līdzīgām aktivitātēm. Līdz tam man vēl nekad nebija laimējies satikt cilvēku, kurš būtu ziedojis savu dzīvi jautājumiem, kas man bija tik būtiski, – taisnīgumam un cilvēka tiesībām. Viņš bija izveidojis pats savu organizāciju, kurai es pievienojos kā brīvprātīgā, lai mācītos no viņa un palīdzētu cīņā. Mums strādājot kopā, viņš man stāstīja par pravieti Muhammedu (Lai viņam miers un Dieva svētība – SAW), viņa līdzgaitniekiem un brīnišķīgo Islāma civilizāciju, vienīgo gadījumu, kad uz šīs planētas pastāvēja „Taisnīga Sabiedrība”. Šie stāsti mani satrieca un dziļi ietekmēja, jo es līdz tam par to visu neko nebiju dzirdējusi. Islāms mani sajūsmināja, un es izlasīju visu, kas vien man par to bija pieejams, līdz galu galā nonācu līdz Korānam.

Islāmā es atradu to patiesību, ko tik ilgi biju meklējusi… Islāms visam piešķīra jēgu. Tomēr es atklāju, ka manī ir daudz aizspriedumu un stereotipu, par kuru eksistenci es dažkārt pat nenojautu. Vispirms jau es pārāk neinteresējos par to, kāds ir Islāma skatījums uz sievieti, tādēļ tobrīd vēl nesapratu, kādēļ sievietēm būtu jāģērbjas tik atšķirīgi. Es stingri teicu: „Es nekad tā neģērbšos,” jo joprojām biju pārliecināta, ka „to, kas es esmu, nosaka tas, kā es izskatos”. Tātad, ja neviens nevarētu redzēt, kā es izskatos, tad manis vispār nebūtu. Tāpat ko lai domā par ideju, ka „sieviete paliek mājās, rūpējas par bērniem un klausa savu vīru”!? Tas nu bija par daudz! Es nekādi nespēju saprast, kādēļ gan sievietei būtu jāpaliek mājās. Kas gan viņa ir, ja viņas nav „tur ārā”, kāpjot pretī „stikla griestiem”? Un kāpēc viņai jābūt tik paklausīgai savam vīram??

Man izdevās atrast skaistas atbildes uz šiem jautājumiem, un visas šīs atbildes bija ļoti loģiskas un pārsteidzoši funkcionālas. Islāms – tā nav tikai reliģija, tas ir dzīvesveids, kurā nekas nepietrūkst. Tajā ir iespējams atrast norādījumus un atbildes, kā pareizi rīkoties līdz pat vissīkākai detaļai, piemēram, kā ēst un gulēt. Tas ir brīnišķīgi!

Tomēr es joprojām negribēju pieņemt Islāmu. Man tas šķita pārāk grūti – pārāk liela atbildība, un man šķita, ka esmu pārāk stūrgalvīga un ietiepīga, lai pakļautu savu gribu tā, kā tas jādara, ja vēlies kļūt par muslimu. Tad kādā aukstā 2003. gada janvāra naktī, kad es ar autobusu braucu atpakaļ no kārtējās pretkara demonstrācijas Vašingtonā, sapratu, ka esmu savas dzīves krustcelēs un ir pienācis laiks izšķirties. Es ienīdu savu darbu un nesen biju aizgājusi no vīra, jo mēs bijām atsvešinājušies. Pietiekami ilgi es arī biju nodarbojusies ar pretkara pasākumu organizēšanu. Es biju 29 gadus veca un man nebija ne jausmas, ko iesākt ar savu dzīvi. Es sabruku un sāku raudāt. Teicu sev: „Ko man darīt?? Ko man darīt?? Vienīgais, ko es vēlos, ir būt labs cilvēks un padarīt šo pasauli labāku. Bet kādā veidā?? Ko man vajadzētu darīt??” Un piepeši atbilde pati atnāca pie manis: „Kļūsti par muslimu.” Lūk, kur atbilde! Mani apņēma dziļš un visaptverošs miers. Es jutos mierīga un droša, un mana sirds pildījās ar klusu prieku. Pēkšņi es biju atradusi dzīves jēgu, iemeslu, kā dēļ eksistēt.

Nedēļu vēlāk es pateicu šahādu (muslimu ticības apliecinājumu) jaunas mošejas pamatakmens ielikšanas ceremonijas laikā. Tiklīdz kā to izteicu, debesīs parādījās dubulta varavīksne. Visi, kas to redzēja, bija patiesi aizkustināti, un visas Islāma māsas nāca mani apskaut. Es raudāju aiz prieka, tāpat kā vairums cilvēku man apkārt, kuri priecājās, ka esmu pievienojusies Ummai (muslimu kopienai).

Nākamajā dienā, vēlēdamās parādīt pasaulei, ka tagad esmu muslima, es devos uz netālo Tuvo Austrumu veikalu, kurā pārdeva skaistus hidžābus (galvas lakatus) un tērpus, kādus piedienas valkāt muslimām. Es nopirku daudzus tērpus un lakatus un kopš tās dienas ģērbos piedienīgi. Beidzot es biju brīva! Es biju sarāvusi sabiedrības virspusības uzspiestās modes važas, kas bija likušas man vergot savam ārējam izskatam. Patiešām, es jutos tā, it kā milzīga nasta būtu novēlusies man no pleciem. Es vairs nejutu nepieciešamību ģērbties un izskatīties labāk par visiem pārējiem; beidzot es varēju cienīt pati sevi, un mans pašvērtējums vairs nebija atkarīgs no tā, cik lielu uzmanību man pievērsa citi. Kaut arī apkārtējie raudzījās uz mani savādi – cits ar nožēlu, cits ar dusmām vai ziņkārību, es jutu pret sevi tik daudz cieņas kā nekad agrāk.

Lai slavēts Dievs, brīnišķīgais cilvēks, kurš pirmais mani iepazīstināja ar Islāmu, apprecējās ar mani tieši mēnesi pēc tam, kad biju kļuvusi par muslimu. Kopš tā brīža mēs esam turpinājuši kopīgi cīnīties pret netaisnībām visā pasaulē. Mēs apceļojām Tuvos Austrumus un pārcēlāmies no Amerikas uz Ēģipti, lai būtu kopā ar manu vīramāti un lai dzīvotu Islāmiskā vidē. Lai slavēts Dievs, Viņš mani ir svētījis ar brīnišķīgu ģimeni – blakus mani lielajai ģimenei (ummai), ko es iemantoju, kļūdama par muslimu. Dzīve joprojām ir dzīve, t.i., tā nav viegla, bet tagad man ir ceļvedis un stingrs pamats. Manā sirdī vairs nav tukšuma, tā ir piepildīta. Skumjas un vientulības sajūta ir mani atstājušas. Es jūtos piederīga un apzinos, ka patiešām esmu cilvēks. Es esmu mājās – vismaz šobrīd, šajā milisekundē, ko mēs saucam par „dunjā” (šī zemes dzīve), līdz pēc nāves, ja tāda būs Dieva griba, es nonākšu savās pēdējās, mūžīgajās mājās, mana dārgā Pasauļu Radītāja un Kunga tuvumā. Lai Dievam slava un gods.

Sāra Bokere ir bijusī aktrise/modele/fitnesa trenere un aktīviste. Pašlaik Sāra ir komunikāciju vadītāja organizācijā „The March for Justice” un organizācijas „The Global Sisters Network” līdzdibinātāja, kā arī šausmīgas patiesības atklājošās “Shock & Awe Gallery©” producente. Ar viņu var sazinātie pa e-pastu srae@marchforjustice.com

__________________________

Avots: http://www.islamtoday.com/showme_weekly_2003.cfm?cat_id=30&sub_cat_id=612