Kas ir islāms?

Islāms nav jauna reliģija, bet gan tā pati patiesība, ko vēstures gaitā Dievs caur Saviem praviešiem ir atklājis visām pasaules tautām. Piektā daļa pasaules iedzīvotāju pieder islāmam un praktizē to kā savu dzīvesveidu. Muslimi seko miera, žēlsirdības un piedošanas reliģijai un lielākā daļa no viņiem nav nekādā veidā saistīti ar tiem ārkārtīgi drūmajiem notikumiem, kas tiek piedēvēti šīs reliģijas sekotājiem.

Kas ir muslimi?

Viens miljards cilvēku, kas pārstāv visdažādākās rases, tautības un kultūras uz mūsu zemeslodes, ir apvienojušies kopīgā ticībā – islāmā. Aptuveni 18% muslimu dzīvo arābu pasaulē; Indonēzijā savukārt ir lielākā muslimu kopiena pasaulē; ievērojama daļa Āzijas un lielākā daļa Āfrikas iedzīvotāju ir muslimi, kamēr nozīmīgas skaits muslimu dzīvo arī bijušās Padomju Savienības teritorijā, Ķīnā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Eiropā.

Kam muslimi tic?

Muslimi tic vienam unikālam, ne ar ko nesalīdzināmam Dievam; Viņa radītiem eņģeļiem; praviešiem, caur kuriem cilvēce saņēma Dieva atklāsmes; Tiesas Dienai un individuālai atskaitei par katra paša darīto šajā pasaulē; Dieva pilnīgajai varai pār cilvēces likteni un dzīvei pēc nāves. Muslimi tic praviešu ķēdei, kas aizsākās ar Ādamu un kurā bija Noass, Ābrahāms, Ismaēls, Īzaks, Jēkabs, Jāzeps, Ījabs, Mozus, Ārons, Dāvids, Zālamans, Jona, Jānis Kristītājs un Jēzus, lai miers ir pār viņiem. Tomēr Dieva galīgā vēsts cilvēcei, mūžīgās vēsts apstiprinājums un kopsavilkums visam iepriekš notikušajam, tika atklāts pravietim Muhammadam (s) caur eņģeli Gabrielu.

Kā var kļūt par muslimu?

Vienkārši sakot: “Nav neviena cita dieva, izņemot Dievu, un Muhammads ir Dieva vēstnesis.” Ar šo apliecinājumu, ticīgais paziņo par savu ticību visiem Dieva vēstnešiem un viņu nestajiem svētajiem rakstiem.

Ko nozīmē vārds ‘islāms’?

Arābu valodā vārds ‘islāms’ nozīmē ‘padevība’ un ir atvasināts no vārda, kas nozīmē ‘miers’. Reliģiskā kontekstā tas nozīmē pilnīgu padevību Dieva gribai. Tādējādi ir nepareizi lietot vārdu ‘Muhamedānisms’, jo tas sevī ietver to, ka muslimi pielūdz Muhammadu (s) nevis Dievu. ‘Allāhs’ arābu valodā nozīmē ‘Dievs’ un to lieto gan arābu tautības muslimu, gan arī kristieši.

Kāpēc bieži islāms liekas savāds?

Mūsdienu pasaulē, islāms var likties eksotisks vai pat ekstrēms. Varbūt tas ir tāpēc, ka rietumnieku ikdienā reliģija nespēlē noteicošo lomu, kamēr muslimiem reliģija vienmēr ir pirmajā vietā, un viņi nenodala sekulāro dzīvi no reliģiskās. Viņi tic, ka Dieva dotie likumi (Šariāts) ir jāuztver ļoti nopietni – tāpēc viss reliģiju saistītais ir svarīgs.

Vai islāma un kristietības izcelsme ir atšķirīga?

Nē. Kopā ar jūdaismu to izcelsme tiecas pagātnē uz pravieša un patriarha Ābrahama laiku – visu triju reliģiju pravieši ir tieši Ābrahama dēlu pēcteči: Muhammads (s) no vecākā dēla Ismaēla, bet Mozus un Jēzus – no Īzaka. Abrahams nodibināja apmetni, kas šodien ir kļuvusi par Mekas pilsētu, un uzbūvēja Kābu, kuras virzienā vēršas visi muslimi, pildot obligātās lūgšanas.

Kas ir Kāba?

Kāba ir pielūgsmes vieta, kuru Dievs lika uzbūvēt Ābrahamam un viņa dēlam Ismaēlam vairāk kā četrus tūkstošus gadu tālā senatnē. Ēka tika uzcelta no akmeņiem vietā, ko daudzi uzskata par Ādama būvētās svētnīcas atrašanās vietu. Dievs pavēlēja Ābrahamam aicināt visu cilvēci šo vietu apciemot, un, kad šodien svētceļnieki turp dodas, viņi saka: “Mēs esam gatavi Tev kalpot, Kungs”, sniedzot atbildi uz Ābrahama aicinājumu.

Kas ir Muhammads (s)?

Muhammads (s) piedzima Mekā 570. gadā – laikā, kad Eiropā kristietība vēl nebija pilnībā nostiprinājusies. Tā kā viņa tēvs mira pirms viņa dzimšanas un māte īsi pēc tās, viņu uzaudzināja viņa tēvocis no cienījamās Kuraišu cilts. Pieaugot, Muhammads (s) kļuva pazīstams ar savu patiesīgumu, devību un sirsnību, kuru dēļ viņu bieži aicināja būt par vidutāju strīdos. Vēsturnieki viņu raksturo kā nosvērtu, mierīgu un apcerīgu. Muhammads (s) bija dziļi reliģiskas dabas cilvēks, kurš ienīda tā laika sabiedrības pagrimumu. Viens no viņa ieradumiem bija laiku pa laikam nodoties meditācijām Hiras alā, kas atrodas tuvu Jabal al-Nur (Gaismas kalna) virsotnei, netālu no Mekas.

Pravieša Muhammada (s) teiktā paraugi

Pravietis (s) ir teicis:

“Dievam nav žēlastības pret to, kurš neizrāda žēlastību pret citiem.”

“Neviens no jums nav patiess ticīgais, kamēr viņš nevēlas priekš sava brāļa to pašu, ko vēlas sev.”

“Tas, kurš pieēdas līdz sātam, kamēr viņa kaimiņš cieš badu, nav ticīgais.”

“Patiesīgs un uzticams biznesmenis nokļūs praviešu, svēto un mocekļu sabiedrībā.”

“Spēcīgs nav tas, kas var uzveikt otru; patiesi, spēcīgs ir tas, kurš var sevi savaldīt dusmu lēkmē.”

“Dievs netiesā jūs pēc ārējā izskata; Viņš skatās jūsu sirdis un jūsu darbus.”

Kas ir pieci islāma pīlāri?

Tie ir muslimu dzīves pamatnoteikumi: ticība, lūgšana, rūpes par grūtībās nonākušiem, pašattīrīšanās un svētceļojums uz Meku tiem, kas ir spējīgi to veikt un var to atļauties.

1. Ticība. Nav neviena cita pielūgsmes vērta dieva kā vien Dievs, un Muhammads (s) ir Viņa vēstnesis – šī ir muslimu ticības apliecība, jeb Šahada. Arābu valodā, pirmā daļa skan “la ilaha illa’Llah” – “nav neviena cita dieva kā vien Dievs”; ‘ilaha’ (dievs) var apzīmēt jebko, ko mēs tiecamies nostādīt Dieva vietā: bagātību, varu, u.tml. Tālāk nāk “illa’Llah” – “izņemot Dievu, visa radītā avotu”. Otra Šahadas daļa ir “Muhammadun rasulu’Llah” – “Muhammads (s) ir Dieva vēstnesis”.

2. Lūgšana. Par Solā tiek sauktas obligātās lūgšanas, kuras muslimi pilda piecas reizes dienā un kuras ir tieša saite starp pielūdzēju un Dievu. Islāmā nav nedz hierarhiskas autoritātes, nedz priesteru, tāpēc lūgšanas vada izglītots cilvēks, kurš pārzina Kurānu un kuru šajā amatā ir iecēlusi ticīgo kopiena. Šīs piecas lūgšanas tik skaitītas arābu valodā (kas ir atklāsmes valoda) un sevī ietver arī Kurāna pantus. Ar personīgajām lūgšanām katrs var griezties pie Dieva savā valodā.

Lūgšanu laiki ir sekojoši: pirms saullēkta, pusdienā, pēcpusdienas vidū, pirms saulrieta un pēc nakts iestāšanās. Tādējādi lūgšanas nosaka ticīgā visu ikdienas ritmu. Lai gan ir ieteicami nodoties pielūgsmei kopā ar citiem mošejā, muslimi drīkst pildīt lūgšanas gandrīz jebkur, vai nu tā būtu brīva daba, birojs, rūpnīca vai universitāte. Viesojoties muslimu valstīs, tūristi bieži ir pārsteigti par lūgšanas centrālo lomu muslimu dzīvē.

3. Zakā. Viens no svarīgākajiem islāma principiem ir tas, ka itin viss pieder Dievam un ka turība ir dota cilvēkiem aizgādniecībā. Arābu vārds ‘Zakā’ nozīmē gan ‘attīrīšanos’, gan arī ‘pieaugumu’. Mūsu īpašumi tiek attīrīti, kad dodam to daļu tiem, kas nonākuši grūtībās, un, gluži kā atzarojot koku, šī dalīšanās veicina jaunu pieaugumu.

Katrs muslims rēķina savu Zakā apjumu atsevišķi. Lielākajā daļā gadījumu, aprēķināmā summa ir 2.5% no cilvēka kapitāla un tiek maksāta katru gadu. Dievbijīgs ticīgais var arī papildus dot tik daudz, cik viņš vai viņa vēlas, kā Sadaku un to ir vēlams darīt slepus. Lai gan vārdu ‘Sadaka’ var tulkot no arābu valodas kā ‘brīvprātīga labdarība’, tam ir daudz plašāka nozīme. Pravietis (s) ir teicis: “Pat tas, ka uzsmaidiet savam brālim, ir labdarība.”

4. Gavēnis. Katru gadu Ramadāna mēneša laikā visi muslimi gavē no saullēkta līdz saulrietam, atturoties no ēdiena, dzēriena, sliktajiem ieradumiem un dzimumattiecībām. Gados vecie, slimie, ceļotāji un sievietes grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā drīkst negavēt, atgavējot iekavētās dienas vēlāk. Savukārt ja viņi fiziski nav spējīgi atgavēt, viņiem par katru negavēto dienu ir jāpaēdina kāds grūtībās nonācis cilvēks. Bērni sāk gavēt (un pildīt obligātās lūgšanas), iestājoties pubertitātei, lai gan daudzi izvēlas sākt agrāk.

Lai gan gavēšana labi ietekmē veselību, primāri tā tiek uzskatīta par pašattīrīšanās metodi. Norobežojot sevi no pasaulīgā komforta pat uz īsu laiku, gavētājs gūst patiesu iejūtību pret tiem, kas cieš badu, kā arī gūst garīgo izaugsmi.

5. Hadžs. Hadžs ir ikgadējais svētceļojums uz Meku, kas ir obligāts tikai tiem, kuri fiziski un finansiāli var to atļauties. Tomēr katru gadu aptuveni divi miljoni cilvēki no visiem pasaules nostūriem dodas uz Meku, radot unikālu iespēju dažādu nāciju cilvēkiem satikties. Lai gan Meka ir vienmēr pilna viesu, hadžs sākas divpadsmitajā islāmiskā kalendāra mēnesī, kas ir lunārais, nevis solārais kalendārs – tāpēc reizēm hadžs un Ramadāns iekrīt vasarā, bet reizēm ziemā. Svētceļnieki nēsā īpašu apģērbu, kas ar savu vienkāršību dzēš kultūru un sabiedrības slāņu atšķirības, lai visi stāvētu Dieva priekšā vienādi.