Kas ir džihāds?

Vai džihāds ir svētais karš, kurā muslimi nogalina ebrejus un kristiešus, kā mums to vēsta Rietumu valstu mediji? Kas gan patiesībā slēpjas aiz šī vārda ‘džihāds’?

• Vārda ‘džihāds’ lingvistiskā nozīme

Tulkojumā no arābu valodas, vārds ‘džihāds’ nozīmē ‘censties’, ‘pūlēties’ vai ‘tiekties’ un to var attiecināt uz jebkādiem jebkura cilvēka (muslima vai ne-muslima) centieniem kaut ko sasniegt. Piemēram, students tiecas iegūt izglītību, cenšoties izpildīt augstskolas prasības; darbinieks cenšas pildīt sava darba pienākumus un pūlas uzturēt labas attiecības ar savu darba devēju; politiķis cenšas saglabāt vai vairot savu popularitāti tautas vidū.

Rietumos vārdu ‘džihāds’ lielākoties tulko kā ‘svēto karu’, kas ir mediju popularizēta šī vārda nozīme. Saskaņā ar islāmu kara uzsākšanā nav itin nekā svēta; tomēr dažreiz karš ir neizbēgams un attaisnojams. Ja mēs tulkojam vārdus ‘svēts karš’ uz arābu valodu, tad iegūstam ‘harbun mukaddasatun’, vai ‘svētais karš’ gadījumā – ‘al-harbu al-mukaddasatu’. Diemžēl, daži muslimu autori un Kurāna, hadīsu (autentisku tradīciju) un citas islāma literatūras tulkotāji tulko vārdu ‘džihāds’ kā ‘svēto karu’, kā tas ir iesakņojies sabiedrības apziņā gadsimtu ilgas Rietumu propagandas rezultātā. Visticamāk šāds lietojums atspoguļo kristietībā esošo svētā kara koncepciju, kas raksturo tūkstoš gadus atpakaļ notikušos Krusta Karus. Savukārt Kurānā un Sunnā arābu valodā lietotie vārdi kara apzīmēšanai ir ‘harb’ un ‘kital’.

• Džihāds islāmā

Islāmā ar džihādu apzīmē centienus darīt labu un izskaust ļauno no paša sevis un apkārtējās sabiedrības. Šie centieni var būt garīgi, sociāli, ekonomiski vai politiski. Piemēram, viens no augstākajiem džihāda līmeņiem ir stāvēt tirāna priekšā un runāt patiesību. Arī atturēties no sliktā darīšanas ir viena no džihāda formām. Kopumā, džihādam islāmā ir daudz nozīmju: pretošanās savām sliktajām tieksmēm, miermīlīga pretošanās pret netaisnību, tiekšanās uzlabot sabiedrības dzīves kvalitāti, kā arī militāru spēku centieni aizstāvēt apspiestos. Džihāds nav sinonīms karam, jo tas ir tikai viens no iespējamajiem šī vārda skaidrojumiem, kas noteikti neiekļauj sevī terorismu.

Kurānā ir minēts ‘džihāds izmantojot Kurānu’, kas nozīmē aicināt cilvēkus atzīt patiesību ar labākajiem argumentiem, pierādījumiem un skaidrojumiem. Ir vēl arī dvēseles džihāds, kas ietver sevī centienus attīrīt dvēseli, pieaugt ticībā, tiekties pēc labā un izvairīties no sliktā. Bagātības džihāds nozīmē tērēt savu turību labvēlīgiem mērķiem, kā, piemēram, labdarībā un citiem bezpeļņas projektiem. Tāpat eksistē arī džihāds pašam caur sevi, kas ietver visus ticīgā darītos labos darbus.

Džihādā ietilpst sabiedrības pasargāšana no apspiešanas, svešu spēku diktatūrām, kas nelikumīgi piesavinās varu un ierobežo sabiedrības brīvību, kas atceļ taisnu un morālu valdību, kas liedz cilvēkiem dzirdēt patiesību un tai sekot un kas veic reliģiskās vajāšanas. Džihāds cenšas mācīt ticību Vienam Dievam, pielūgt Viņu un pievērsties labām morāles normām un tikumībai. Džihāds nozīmē tiekties mainīt sabiedrību, izskaužot izglītības trūkumu, māņticību, nabadzību, slimības un rasismu. Viens no galvenajiem tā mērķiem ir nodrošināt tiesības vājākajiem sabiedrības locekļiem attiecībā pret tiem, kuru rokās ir spēks un vara.

Individuāliem muslimiem vai grupām nav tiesību uz bruņotu džihādu. Bruņotu džihādu var pasludināt tikai un vienīgi muslimu valsts galva un reliģiskie līderi. Turklāt to nevar pasludināt, balstoties uz pasaulīgiem ieguvumiem, iekarojumiem vai atriebību.

• Islāms un karš

Lai gan džihāds ietver sevī daudz vairāk kā vienkārši karu, islāms atzīst bruņotas cīņas nepieciešamību tad, kad nav citas izejas: piemēram, lai cīnītos pret apspiešanu, agresiju un lai aizsargātu likumīgas tiesības un brīvību. Džihāda mērķis nav nedz pievērst cilvēkus reliģijai, nedz kolonizēt vai iegūt jaunas teritorijas un bagātības. Tad, kad islāms atļauj militāru darbību, tā balstās uz vērtību sistēmu, kas sakņojas reliģijā un kurā ikkatrs objektīvi domājošs cilvēks var saskatīt saprātu un loģiku.

Karš kļūst par džihādu tikai tad, kad tas tiek pasludināts saskaņā ar Dieva likumiem un kad tajā dodas, domājot par Dievu. Pat pašaizsardzība netiks uzskatīta par džihādu, ja muslimi dodas kaujā atriebes vadīti. Lai gan islāms mudina apspiestos cīnīties par savām tiesībām un pavēl muslimiem palīdzēt apspiestajiem, tas nekādā gadījumā neatļauj masu nogalināšanu un terorismu, dzīvojamo ēku nopostīšanu, dzīvnieku un labības lauku iznīcināšanu, kā arī karagūstekņu mocīšanu.

Pirmais cilvēks pēc Pravieša (s) un taisnīgākais no viņa sekotājiem Abū Bakrs bieži teica armijas komandieriem: “Nenogaliniet sievieti, bērnu un gados vecos, nespēcīgos sirmgalvjus. Nenocērtiet augļus nesošus kokus, nenopostiet ēkas un nenogaliniet aitu vai kamieli, ja vien to nedarāt ar mērķi tos apēst. Neapplūdiniet un necērtiet palmu kokus. Nešķērsojiet robežas un neesiet gļēvuļi.” (atstāstījis Māliks “Muvattā”)

Džihādu regulē likumi, kas to atšķir no citu veidu karadarbībām:

• Muslimiem ir jādara viss iespējamais miera uzturēšanai, pat ja tam ir jāpielieto spēks.

• Visi līgumi ir jāievēro tik ilgi, kamēr vien pretējā puse tos ievēro.

• Nedrīkst nodarīt ļaunu civiliedzīvotājiem.

• Ir aizliegts lietot masveida iznīcināšanas ieročus, kā arī piespriest masveida soda mērus.

• Tiklīdz ienaidnieks ir gatavs mieram, ir nekavējoties jāpārtrauc karadarbība.

Vēstures gaitā muslimi, iesaistoties karadarbībās, ir pieturējušies šiem likumiem. Ja šodien situācija ir savādāka, tad tas ir tikai tāpēc, ka islāma principi netiek ievēroti.

Kad visas miera uzturēšanas metodes – tādas kā dialogi, pārrunas un vienošanās – ir izsmeltas un islāmiska valdība izvēlas pievērsties karadarbībai, tai ir jānorit saskaņā ar dievišķi doto sistēmu, kas ir precīza, taisnīga, māca ievērot ētikas normas kara situācijā un dod iespēju miera atjaunošanai.