Publicēts: “Saldus Zemē,” divās daļās 2009. gada 5. un 12. oktobrī.

Nesen saldenieks Šafgats Saifuļins avīzē bija publicējis apsveikumu Ramadānā. Uz sarunu par islāmu un Ramadāna mēneša nozīmi viņš atnāca kopā ar rīdzinieku Imrānu Oļegu Petrovu, kas Sauda Arābijā Medīnas universitātē studē islāma zinātni. Imrāns raitā latviešu valodā stāstīja par savu ticību un tās galvenajām vērtībām.

Kas ir Ramadāns?

Šajā mēnesī Allāhs (tā Dievs sevi nosauc Kurānā) sāka uz zemi sūtīt Kurānu — islāma Svētos Rakstus. Viņš tos nodeva vispirms erceņģelim Gabrielam, kas pēc tam 23 gadus šīs zināšanas sniedza pravietim Muhamedam. Pēc Allāha pavēles šajā mēnesī ticīgajiem jāievēro gavēnis. Ramadāns neiekrīt vienā un tajā pašā kalendārā gada laikā, to aprēķina pēc Mēness cikla, un katru gadu tas sākas vidēji 11 dienas agrāk nekā iepriekšējā gadā.

Ko nozīmē gavēnis?

Vienu Mēness ciklu – 29 vai 30 dienas – muslimi atturas no ēšanas un dzeršanas laikā no pirmās gaismas parādīšanās līdz saulrietam. Viņi izvairās no emociju izvirdumiem, sliktas uzvedības, bet cenšas darīt pēc iespējas vairāk labu darbu. Gavēni ticīgie ievēro galvenokārt tāpēc, lai saņemtu grēku nožēlošanu un iekrātu vairāk labu darbu, pirms stājas tiesas priekšā. Muslimi tic, ka Ramadānā Paradīzes vārti ir vaļā, bet Elles – slēgti, jo šajā laikā labie darbi atmaksājas pat septiņsimtkārtīgi, turklāt, ievērojot gavēni, var saņemt grēku atlaidi par visu iepriekšējo gadu. Izņemot, protams, lielos grēkus, kam vajadzīga nožēlošana.

Lūgšanas? Islāmā ir obligātās lūgšanas, ko izlaist ir grēks, un vēlamās lūgšanas, kas tiek uzskatītas par labu darbu. Ramadānā ir viena vēlamā lūgšana, ko arābu valodā dēvē par taravīh. Tā notiek pēc nakts lūgšanas un ir ilgāka, apmēram 40 – 50 minūtes. Tiek lasīts Kurāns – viena no tā 30 daļām. Iznāk, ka Ramadānā ticīgie taravīh laikā izlasa visu Kurānu. Pārējās lūgšanas ir parastās.

Vai pareizi teikt, ka musulmanis mūža garumā uzkrāj labo un slikto darbu bilanci, ar ko pēc nāves stājas Dieva priekšā?

Apmēram tā. Vārds islāms no arābu valodas tulkojams kā padevība Dievam. Vārds musulmanis nav īsti precīzs, pareizāk būtu teikt muslims – tas, kas padevies Dievam. Varētu teikt, ka islāmā ir sava veida egoisms, tirdzniecība. Mēs cenšamies atturēties no mīnusu krāšanas un darīt to, kas dod plusus. Bet ir nosacījums – jābūt muslimam. Ja neseko Dievam un neatzīst Viņu, šī sistēma nedarbosies. Jo nav nekā laba, ko Dievs aizliegtu, un nekā slikta, ko Viņš uzskatītu par vēlamu.

Ko islāmā uzskata par lielākajiem grēkiem?

Vislielākais – pielūgt kādu citu līdzās Dievam. Mēs ticam, ka Allāhs ir viens, ka Viņam nav līdzgaitnieku, jo tādu harmoniju dabā, cilvēka ķermenī var radīt tikai vienatnē. Lielākais grēks ir domāt, ka Viņam vēl kāds palīdzējis, un Allāhs sola to nepiedot, lai kāds labdaris cilvēks būtu bijis savā mūžā.

Lieli grēki ir arī nogalināšana, ārpuslaulību attiecības, sliktas attiecības ar vecākiem, īpaši māti. Pravietis Muhameds teica – Paradīze ir zem mātes kājām. Tas nav jāsaprot burtiski, bet cilvēkam, kas godā māti, ir lielas izredzes nonākt Paradīzē.

Kāda vispār ir islāma attieksme pret sievieti?

Kā pret karalieni. Sieviete tiek ļoti godāta. Islāmā ir jēdziens avrat – prasība vīriešiem apsegt ķermeni no nabas līdz ceļgaliem, bet sievietēm visu ķermeni, izņemot seju un plaukstas. Tas tādēļ, ka sievietes ir skaistākas par vīriešiem un viņas neviļus var raisīt vīriešos iekāri. Tādi mēs esam, ka nevaram kontrolēt savas emocijas un, redzot skaistu sievieti, viņu iekārojam. Bet iekāre var provocēt vienu no lielākajiem grēkiem – ārpuslaulību attiecības. Savukārt savam vīram par prieku sievietei vēlams greznoties, lietot kosmētiku, smaržoties, rādīt savu skaistumu.

Islāms atzīst, ka sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, sieviete ir vājāka, savukārt viņa var darīt to, kas vīrietim nevedas tik labi – aaudzināt bērnus, rūpēties par māju. Tas arī ir viņas galvenais pienākums, bet vīrieša uzdevums ir apgādāt un sargāt sievieti un savu ģimeni. Vīrs nevar piespiest sievu strādāt algotu darbu, ja viņa nevēlas. Bet aizliegt pelnīt gan var.

Islāma likumi nosaka, ka valstij būtu jānodrošina, lai strādāt nav jāiet sievietēm, kas palikušas vienas. Pašlaik pasaulē nav nevienas valsts, kas pilnīgi vadītos pēc islāma likumiem, bet ir speciāli fondi, kas viņas nodrošina. Mošejā, kur notiek lūgšanas, sievietēm un vīriešiem ir atsevišķas telpas. Tomēr – vīrietim noteiktā laikā jāierodas uz obligāto lūgšanu, bet sievietei par labu darbu tiks uzskatīts, ja viņa tajā laikā paliks mājās un lūgs vistālākajā istabā, pasargājot no sava skaistuma vīriešus. Arī mājās, kad atnāk ciemiņi, vīrieši un sievietes uzturas atsevišķi. Bērni var būt visur, bet, parādoties pirmajām dzimumbrieduma pazīmēm, viņi pamazām tiek atšķirti pēc dzimumiem.

Vai islāma izpratnē Dievs, ko pielūdz kristieši, ir tas pats?

Šis ir plašs jautājums. Nav apšaubāms, ka Dievs ir tikai viens. Bet mēs uzskatām, ka kristietība ir sagrozīts islāms. Konkrēti – Dievs sūtīja savu mācību praviešiem, pēc mūsu datiem viņu bija ap 124 tūkstoši, pazīstamākie – Muhameds, Jēzus, Mozus, Noass, Ādams, Ibrāhīms… Mācībai ir divas nosacītas daļas: pārliecība un likumi jeb Šariāts. Pārliecība, kas šajā mācībā, bija viena – ka ir Dievs, sātans, eņģeļi, Paradīze, Elle, Svētā grāmata… Savukārt likumi atsevišķās niansēs varēja mainīties atkarībā no reģiona klimata vai cilvēku intelektuālā attīstības līmeņa, vai citiem apstākļiem. Šariata likumi, piemēram, ir gavēt, nelietot alkoholu, lūgties, neēst cūkgaļu…

Pravietis Jēzus saņēma tādu pašu mācību kā Muhameds, bet apmēram 4. gadsimtā, Romas impērijas laikā, kristietība tika sajaukta ar grieķu filosofiju. Tā radās Trīsvienība un citas dīvainības un deviācijas, kas tiek papildinātas un grozītas joprojām. Ne velti kristieši saka: Dievam Dieva, bet ķeizaram — ķeizara daļa. Ticība tiek atrauta no dzīves un piekopta tādā kā hobija līmenī. Muslimiem islāms ir visas dzīves pamats. Dieva likumi tiek stādīti augstāk par sabiedrības vai dabas likumiem, jo Dievs radījis gan cilvēkus, gan kalnus un mežus.

Kur muslimiem ir drošība, ka Kurāns nav ticis grozīts?

Vispirms jau Allāhs Kurānā sola par to gādāt. Pasaulē ir ap 60 islāmisku valstu. Ja paņemsiet Kurānu no Indonēzijas, Irākas vai Surinamas un salīdzināsiet, jūs tur neatradīsiet nevienu atšķirīgu burtu. Pat ja iznīcinātu visus Kurānus uz pasaules, muslimiem vajadzēs 15 minūtes, lai uzrakstītu to no jauna, jo ap 2 miljoniem cilvēku to zina no galvas. Kā cilvēks zina, ka tā ir patiesība? Sekojot šai mācībai. Sekojot kaut kam nepareizam, saglabāsies šaubas. Islāmā šaubu nav.

Kāda ir muslimu attieksme pret kristiešiem?

Mēs uzskatām viņus par neticīgajiem*. Bet tas nenozīmē, ka mūsu attieksme būtu slikta. Tas ir mīts, ka muslimi ir vardarbīgi. Cilvēki no ceļojumiem pa islāma valstīm parasti atgriežas, pārsteigti par labvēlību, ko izjutuši šajās zemēs. Kurāns prasa mums būt labestīgiem pret visiem, vienīgi karā atļauts būt nesaudzīgiem pret ienaidnieku.

(*Protams, nebiju ar to domājis, ka kristieši ir ateisti, bet gan, ka viņi seko nepatiesai ticībai. Pievīla valodas trūkums. Vārda kāfiri precīzākais tulkojums varētu būt ”noraidītāji”.)

Jūs paši esat auguši muslimu ģimenēs vai pievērsušies islāmam vēlāk?

Šafgats: Padomju laikā manā ģimenē netika runāts par islāmu, bet 90-tajos gados, kad notika pārmaiņas, es jau dzīvoju Latvijā. Pirms Saldus dzīvoju Kuldīgā, esmu bijis arī kristiešu baznīcā. Taču, kad Rīgā iepazinos ar muslimiem un vairāk iepazinu islāmu, bija jāaizdomājas par to, kas pareizi, kas nepareizi. Šeit cilvēki par Kurānu tikpat kā neko nezina, bet esmu izpratis, ka islāms ir pareizā reliģija, ka Kurāns nāk no Dieva.

Imrāns: Esmu pēc tautības krievs, tātad man būtu jābūt pareizticīgajam. Taču biju pēc pārliecības ateists. Apmēram 22 gadu vecumā apjautu, ka pasaule nav tikai materiāla, ka tai ir Radītājs, un meklēju ceļu pie Viņa. Aizgāju uz pareizticīgo baznīcu, bet tur redzētais mani drīzāk šokēja.

Mans dvīņubrālis trīs gadus agrāk bija pievērsies islāmam, es viņu tāpēc uzskatīju par traku un tikpat kā nesatikos. Bet pēc baznīcas apmeklējuma izvaicāju viņu par islāmu. Jautāju, piemēram, vai ir jāiet uz grēksūdzi. Brālis teica – nē, jo Allāhs saka: esmu tev tuvāk par tavu jūga vēnu un redzu visus tavus darbus. Vēl daži jautājumi, un triju nedēļu laikā mana dzīve pilnīgi mainījās, es pieņēmu islāmticību.

Vai nav sarežģīti kopt islāmu valstī ar kristietības tradīcijām?

Imrāns: Šaubos, vai Latvijā ir dziļas kristietības tradīcijas, jo patiesu Bībeles sekotāju ir maz. Vairums izvēlas: tas man der, tas – nē. Cilvēkam, kas valkā krustiņu, es vaicāju – vai viņš nebaidās no Elles, jo grēko, bet viņš atmet ar roku – es tai neticu! Acīmredzot cilvēki šaubās, vai kristietībā ir patiesība.

Latvijā islāms vēl ir eksotika, bet Eiropā daudzi saprot, ka tā ir pareizā reliģija, taču saka – mēs paliksim tādi, kā esam, jo baidāmies no pārmaiņām. Jo tad ir aizliegts lietot alkoholu, narkotikas, aizliegtas ārpuslaulību attiecības… Tas viss šeit tiek popularizēts un attaisnots. Bet, ja ticētu iespējai nopelnīt Paradīzi (bezgalīgu dzīvi ar nepārejošu laimes izjūtu), tad spētu atteikties no alkohola un visa pārējā.

Vai pēc nāves islāms paredz tikai divas iespējas — Elli un Paradīzi?

Ellē ir simt līmeņu, sākot ar vieglāko līdz smagākajam, tāpat arī Paradīzē – no lejas uz augšu. Bet Elles maigākais punkts nebūt nav tas, kas Paradīzē zemākais. Kurānā Elle un Paradīze aprakstīta tā, lai mēs to varētu iztēloties ar savu prātu. Piemēram, par mazāko sodu Ellē teikts, ka tas būs uguns sandales, kuras uzvelkot, mutuļos smadzenes. Baisi, vai ne? Bet Paradīzei dots ļoti skaists apraksts ar visu vēlmju piepildījumu. Tomēr pravietis Muhameds brīdina mūs no pārāk tiešas iztēlošanās, jo viss, ko mēs iedomājamies, būs nepareizs, tās būs izjūtas, ko tversim citādi, nekā uz zemes.

No tādiem aprakstiem kļūst skaidrs, kurp mēs gribam doties, kurp nē. Paliek bail no soda, un var viegli atteikties grēkot. Kurānā teikts, ka cilvēks ir vājš, bet, paļaujoties uz Dievu, izdodas sevi pārvarēt.

Vai cilvēks nespēj būt labs tāpat vien – nevis bailēs no soda, bet gan savu iekšējo vērtību dēļ?

Imrāns: Var. Islāmā uzskata, ka šo ticību ikvienā cilvēkā eņģeļi ieliek jau apmēram 4. mēnesī mātes miesās. To sauc par fitru – iekšējo būtību, kas tiecas pēc labā un skaistā. Ar to katrs piedzimst, bet – kā veidojas viņa dzīve tālāk?

Kurānā teikts, ka būs nemuslimi, kas ieies Paradīzē, bet nekad par islāmu neko nebūs dzirdējuši. Šajā ziņā nezināšana atbrīvo no atbildības, bet, lai redzētu, kurš ir kā vērts, Dievs viņus pārbaudīs Tiesas dienā. Tomēr, ja cilvēks pazīst, bet neizvēlas islāmu, tā tiek uzskatīta par augstprātību, par noraidījumu Radītāja gribai.

Kā muslimi Latvijā satiekas, kopj savu ticību?

Rīgā ir vienīgā Latvijas mošeja, to apmeklējam. Tā tiek uzturēta no brīvprātīgiem ziedojumiem. Mums nav nekādas noteiktas desmitās tiesas vai kā tamlīdzīga, bet ir pietiekami daudz turīgu muslimu, kas palīdz uzturēt mošeju. To vada garīdznieks – imāms (mulla nav pareizs nosaukums). Viņš ir līderis, zinošākais cilvēks, viņš rūpējas par mošeju, vada lūgšanas, bet ap viņu netiek veidota nekāda hierarhija. Muslimi neizjūt sociālas vai citāda veida atšķirības, ticībā visi esam vienlīdzīgi — bagāts un nabags, skaists un neglīts…

Statistiski Latvijā esot 5000 — 10 000 musulmaņu, bet šis skaitlis rēķināts, pamatojoties uz iedzīvotāju tautību. Cilvēku, kas praktizē Islāmu, varētu būt ap 500.

Vai Ramadāns muslimiem ir svētki?

Kā iespēja uzkrāt labos darbus, tas, protams, ir īpašs mēnesis. Svētki sākas dienu pēc gavēņa, tie saucas Īd-al-Fitr un parasti ieilgst 3 – 4 dienas. Ikviens muslims, kas var atļauties, šajos svētkos ziedo 1 kg un 100 g pārtikas – lai tiem, kam trūkst, arī būtu svētki. Vēl Ramadāna laikā bagātie muslimi ziedo nabadzīgajiem un fondiem, kas gādā par vientuļām sievietēm, trūcīgajiem, ceļotājiem, kam nav naudas, lai nokļūtu mājās; dāvanām jauniem muslimiem vai tiem, kam ticība ir vāja, tās stiprināšanai; parādu dzēšanai, agrāk arī vergu izpirkšanai… Bagāts skaitās tad, ja kontā ir vairāk par aptuveni 900 latiem (Latvijas naudas izteiksmē), kas gada laikā netiek izmantoti. No šīs naudas 2,5% jāziedo. Šis ir vienīgais obligātais ziedojums, pārējie – brīvprātīgi. Šogad Īd-al-Fitr iekritīs ap 20. septembri.

Otri svētki – Īd-al-Adha – ir apmēram divarpus mēnešu pēc Ramadāna. Tie ir par godu pravietim Ibrāhīmam. Kurānā teikts, ka Allāhs gribēja pārbaudīt viņa ticību un sapnī pavēlēja upurēt savu dēlu. Kad Ibrāhīms bija samierinājies ar Dieva gribu un jau pacēlis roku, lai dēlu nogalinātu, Allāhs viņu apturēja un ļāva dēla vietā ziedot aitu. Šim notikumam par godu muslimi kauj aitas, mielojas ar gaļu un izdala to trūcīgajiem.

Par īpašu tiek uzskatīta katras nedēļas piektdiena, kad muslimi pulcējas kopā, bet citu svētku mums nav. Kurāns ir precīzs, tajā ir skaidri noteikts, ko var darīt, ko ne. Pravieša dzīve tajā aprakstīta hronoloģiski, un tā muslimiem ir piemērs, kā dzīvot. Protams, ka sadzīviski pasaule attīstās. Muhameda laikā nebija ne auto, ne velosipēdu, un muslimi tos lieto. Bet garīgā jomā mēs atzīstam tikai Kurānā teikto un neatkāpjamies no tā. Un nepārspīlējam: ja teikts, ka jāskaita piecas lūgšanas dienā, būs nepareizi, ja skaitīsim piecdesmit. Mēs nedibinām jaunas tradīcijas par godu pravietim, un arī paši sev – nē. Piemēram, muslimi nesvin dzimšanas dienas. Jo rakstos nav nekas minēts, ka Muhameds tās būtu atzīmējis. Un, ja padomā, tad ko īsti svin dzimšanas dienā?…

Vai jūs Latvijā jūtaties labi, būdami muslimi?

Šafgats: Saldū strādāju publisku darbu, un nekad man nav bijis domstarpību ar cilvēkiem manas ticības dēļ. Varbūt, ka tagad mana bārda sāk pievērst uzmanību. Reizēm kāds pajautā, kāpēc to audzēju. Tad paskaidroju – Dievs to vīriešiem devis, lai viņi atšķirtos no sievietēm, vai mums šī atšķirības zīme būtu katru rītu jānoskuj? Dievs bija domājis, lai tā augtu.

Imrāns: Diemžēl priekšstati par islāmu tiek politizēti un veicina aizspriedumus. Tomēr sadzīviski man nav bijis problēmu, drīzāk tajās iekūlos, kad nebiju muslims. Cita lieta – aizdomīgi skatieni, kad neko nejautā, bet veido spriedumu, pamatojoties uz stereotipiem. Mums droši var jautāt, atbildēsim ar prieku!

Tagad mācos islāma valstī, un dzīve tur patīkama, tuvāk mūsu ideālam. Ar zināšanām, ko apgūstu – Kurānu, islāma vēsturi, arābu valodas un citām – varētu islāma valstīs strādāt par imāmu, pasniedzēju. Bet laikam būtu muļķīgi uzreiz pamest Latviju, kurā dzīvo divi miljoni cilvēku, kam trūkst objektīvas informācijas par islāmu.

—————————————–

Raksta autors: Daina Marcinkus; avots: “Saldus Zeme,” divās daļās 2009. gada 5. un 12. oktobrī.