Nesen islāmu pieņēmusī latviešu rakstniece Laima Kota (Muktupāvela) dzīvo Stambulā. Ar parislamu.lv, viņa dalās savos iespaidos par to, kā iftārs noris Turcijā.

Ir trīs lietas, kas var kaitināt Ramadāna laikā: visi turki runā par ēdienu, visas turku namamātes ir norūpējušās, vai tikai iftārs viņu mājās būs bagātīgs, un uzaicinājumu uz iftāru jau sāc uztvert kā izaicinājumu. Bet tā nevajadzētu būt. Kad atskārsti, ka Ramadāns ir laiks darbam ar sevi pašu, tad Ramadāns ir svētki. Kad saproti, ka Ramadāns ir laiks, kurā vari audzināt savu garu un kopā ar citiem lasīt Svētos Rakstus, tad Ramadānu gaidīsi ar atskārsmes prieku par gara uzvaru pār miesu.

Turcijā Ramadāna laikā neguļ nemaz! Varu to teikt ar pilnu pārliecību: vēl kaimiņu gailis nav nodziedājis, kā jau sāk klaudzēt soļi ielās, vīrieši steidz uz vietējām boreknīcām un lokantām uz sahūru. Tas ir klasiskais Ramadāna rīta mielasts, pirms lēkusi saule. Līdzīgi kā turku tradicionālajās brokastīs, arī sahūrā noteikti jābūt maizei, olīvām un sieram un labai, svaigi uzlietai karstai tējai mazā stikla glāzītē ar diviem cukura gabaliņiem. Mājās namamātes ir saviem strādājošajiem vīriem pagatavojušas sahūra mielastu: bieži vien tās var būt ne tikai brokastis ar sieru un olīvām, bet tostermaize, kurā saliek sieru un sucuk – žāvētu desu. Labi daudz karstas melnās tējas! Taču, tikko kā muedzini saukuši pirmo rīta azānu, tā viss – brokastošana un tējošana beidzas. Līdz saulrieta vakara azānam turki mutē neņem ne miltuma, ne piles ūdens!

Visu dienu Stambula murd un vienlaikus ir rāma. Ēd tikai ārzemnieki un nemusulmaņi, kā arī tie, kuri dažādu veselības iemeslu dēļ negavē. Namos, restorānos un lokantās pavāri gatavo kaudzēm ēdiena, katli un grāpji ir lieli – lai visiem vakarā pietiktu. Restorānos jau laicīgi tiek rezervēti galdiņi. Kādreiz pārņem izbrīns par to, ka laikā, kad par ēdienu nevajadzētu domāt, par to domā visvairāk.

Vakara svinīgais mielasts sākas ar lūgšanu. Kā pirmās mielastā vienmēr pasniedz dateles. Tas ir ļoti būtiski, visi zina tradicionālo stāstu par Pravieša Muhammada (s) datelēm, bet aizmirsuši, ka tā nav tikai nodeva tradīcijai, bet Ramadāna gavēņa atjaunojama sastāvdaļa. Pie datelēm vēl atgriezīsimies.

Tātad pasniedz dateles un saldumus – izgavējušajā ķermenī uzreiz ceļas glikozes, cukuru un enerģijas līmenis. Visi uzreiz top priecīgi. Uz mielasta galdiem pilnas krūkas ar ūdeni. Kā pirmo pasniedz zupu – parasti turkiem tā ir jogurta zupa vai lēcu virums. Turki zupu uzskata par labu starteri. Jogurta zupu pagatavot ir vienkārši – karstā ūdenī iejauc miltu+jogurta+sakultu olu maisījumu, mazliet sāls un kā garšvielu uzkaisa smalki saberztu žāvētu koreandru un asos sarkanos piparus. Zupu vāra līdz biezzupas konsistencei. Jogurta zupa ir ieskābena, tai var piespiest citrona sulu un pēc garšas atgādina latvisko skābputru, tikai karstu. Zupa veldzē!

Restorānos kā galveno ēdienu pasniedz lielu šķīvi ar dažādi sagatavotu gaļu – gan liellopa, gan jēra, gan arī vistas. Var būt gan durum kā kebabos – mazi gaļas gabaliņi lielos vairumos, gan pirzola – apcepts un sutināts gaļas gabals. Daudz gaļas nozīmē bagātīgu iftāru.

Vienmēr ēdējam tiek piedāvāts pilavs – līdzīgi risoto sagatavoti rīsi. Lai mielasts būtu vēl barojošāks, piedāvā tieši mājās gatavotus makaronus – erište.

Lai maz neliktos, visu laiku uz mielasta galda atrodas turku klasika – dolma un sarma: dolma ir viss, kurā visu ko iepilda, sarma ir viss, kurā visu ko ietin. Tātad pildīti saldie pipari vai baklažāni, vai kabači un vīnogu lapās ietīts pildījums, kurā ir rīsi, ciedru rieksti, maziņas vīnodziņas, ko turki sauc par putnu vīnogām, un garšvielas.

Lai saprastu, ka turku iftārs ir pārbaudījums saimnieku viesmīlībai un iftāra dalībnieku izturībai un vēderpriekam, saimnieces noteikti būs sagatavojušas gardāko no baklažānu ēdieniem – imam bayildi. Burtiskā tulkojumā tas tā arī nozīmē – imāms aiz laimes no baklažāna sātīguma un garšīguma noģība!

Bet tas vēl nav viss. Ja kurban bayram (upurēšanas svētku) saldais ir baklava, ko katra sevi cienoša namamāte gatavo kā savas meistarības vizītkarti, tad iftāra saldais ir gullač. Burtiskā tulkojumā – ar rozēm kaisītais. Mazliet tas atgādina saldā pienā mercētas pankūkas, ko aplej ar rožu sīrupu. Atteikties nav glīti, jo saimniece taču pati centusies visu dienu ņi ņi ne miltuma, un tu tagad nepagodini ne tikai viņas pūles un darbu, bet noniecini visu iftāra filozofisko zemtekstu. Kāds tas ir? Dalies ar to, kuram nav.

Kad esi mielots pirmajā iftāra vakarā ar mielastu, kas der mežstrādnieka ģimenei, stenēdams dodies gulēt ar pilnu punci. Nākamajā vakarā pēc saulrieta sēdies pie galda, kur mielastu svētība lauž galdam kājas, un atkal dodies pie miera, nezinādams kā vēderu atpogāt. Trešajā vakarā tas pats, un māga drīz vien uzstāda savus noteikumus, un tu iftāru sāc pat klusībā nīst, jo miesai smagi. No nākamajiem uzaicinājumiem uz svētku iftāru citiem par apbēdinājumu jau sāc izvairīties… Tieši šajā brīdī ir jādara viena lieta – jāpateicas Visaugstajam tieši par to, ka tevi aicina, ka galds ir bagāts, ka arī tu otram vari dot, nevis mīļi lūgt. Tas, ka brāļi un māsas pie plītīm un virtuvēs pārprot iftāra simbolisko nozīmi, ir cilvēcīgi jāsaprot kā mielasta bagātības identificēšanu ar Visaugstā devīgumu.

Iftāra sākotnējā simboliskā nozīme ir nevis pārēšanās, bet stiprināšanās pēc lūgšanām un sevis pārbaudes. Tur jau ir iftāra sāls!

Bet ne velti ierunājos par datelēm! Piektajā iftāra vakarā saproti, ka kaut kas ir pārprasts. Kaut kas ir labi piemirsts. Pravietis Muhammads (s) iftārā stiprināja miesu ar datelēm. Jā, tagad arī uzēd vienu divas datelītes un metas pie zupas+gaļas+rožpankūkas.

Pravietis gluži vai zināja dateļu uzturvērtību. Ne velti sena arābu gudrība teic, ka Visžēlīgais, radot dateles, devis tām čertus spēkus: glābj no bada, sniedz baudu, atbrīvo no nelāgām domām un ārstē. Žāvētās datelēs ir 88% ogļhidrātu, glikoze un fruktoze, ko organisms var ātri izmantot. Datelēs sastopamas divdesmit trīs aminoskābes, no kurām vairākums citos augļos nav atrodams. Simts gramos dateļu ir 230-280 kCal un tās ir Meņģeļejeva ķīmijas tabulas spoguļattēls: satur dzelzi, varu, magniju, cinku, mangānu un pat zeltu, ka pietiktu pat Liepājas “Metalurgam”. Pēc dietologu uzskata, pilnībā pietiktu ar desmit datelēm dienā, lai cilvēks uzņemtu diennaktij nepieciešamo minerālu devu.

Tā ka varam aprakstīt iftāra bagātos galdus, bet labāk ir atgriezties pie sākuma. Miesai pilnīgi pietiks ar desmit datelēm, galvenais ir spēt dalīties ar tiem, kuriem nav bagātu mielastu un tīra ūdens. Mums, kuriem tas viss ir – tieši Ramadāns ir labākais laiks, lai lūgšanās par to pateiktos deviņdesmit deviņiem vārdiem Apveltītajam par žēlastību.

 

Yayla Çorbası: turku jogurta un piparmētru zupa

Sastāvdaļas:

1 ½ ēdamkarotes balto miltu

1 ola

½ glāze rīsu (nomazgāti)

2 glāzes baltā jogurta (vislabāk grieķu vai turku)

2 litri auksta ūdens

2 – 3 ēdamkarotes sviesta

1 ēdamkarote žāvētu (vai sasmalcinātu svaigu) piparmētru

sāls pēc garšas

rupji malti žāvēti čili pipari (ja vēlas)

Pagatavošana:

1. Sakuļ miltus kopā ar olu, līdz izzūd kunkuļi. Masu ielej katliņā, pievieno rīsus un jogurtu, un visu labi samaisa. Pēc tam, lēni maisot, lej klāt ūdeni.

2. Uzgrieziet uguni uz pilnu liesmu, lieciet virsū katliņu un turpiniet maisīt, līdz zupa sāk vārīties. Vāriet zupu līdz tā ir sasniedz biezzupas konsistenci un rīsi ir gatavi – aptuveni 20 minūtes. Uz vārīšanās beigām, pievienojiet sāli.

3. Izkausējiet pannā sviestu un pievienojiet piparmētru; maisiet vienu-divas minūtes un pārlejiet visu pāri zupai. Jūs variet sviestu gan iemaisīt zupā, gan arī atstāt tāpat pa virsu kā garnējumu. Asumam, variet pārkaisīt pāri čili piparus.

—————————-

Receptes avots: http://kitchenpress.wordpress.com/2012/05/20/yayla-corbasi-turkish-yogurt-and-mint-soup/