“Bezkofeīna mokku bez putukrējuma,” es pasūtīju, ar acīm meklējot telpā stūra galdiņu. Pārdevēja jau zina manu pasūtījumu no galvas, jo es iegriežos pie viņiem kopā ar vīru un bērniem ļoti bieži.

Pasniedzot man atlikumu, viņa paver muti, lai vēl ko teiktu. Es gaidu: “Vai varu jautāt, kāpēc Jūs to nēsājat?” vai “Vai Jums tajā nav karsti?” Tā kā es nēsāju nikābu (sejas aizklāju), un mēs esam viena no divām muslimu ģimenēm pavisam mazā Ņūmeksikas pilsētiņā, es mēdzu saņemt diezgan ekstrēmas reakcijas.

“Es jau to pateicu Jūsu vīram, bet gribēju, lai arī Jūs zināt, ka tik labas uzvedības bērnus, kā Jūsējie, es neesmu redzējusi gadiem ilgi. Un, ticiet man, es esmu redzējusi daudz bērnu!” viņa izsaucās, man par lielu pārsteigumu.

Pateikusies viņai, es apsēžos un sāku sērfot pa internetu, kamēr mans vīrs nodarbina bērnus blakus esošajās pārtikas veikala ejās.

“Labdien!” mani sveicina pusmūža vīrietis, apsēžoties man blakus pie galdiņa. Es viņu atpazīstu, jo esam tikušies kādā citā vietējā veikalā, kurā mēs bieži iegriežamies (visā pilsētiņā ir tikai daži veikali). “Mani sauc Bobs. Vai Pegija ar Jums runāja?” viņš turpina.

“Kurš?”

“Vai pazīstat Pegiju – no bibliotēkas?” Pegija ir brīvprātīgā palīdze vietējā bibliotēkā, kura mīl ar mani aprunāties, kad es vedu bērnus uz grāmatu lasīšanas laiku.

“Nē, viņa nav runājusi. Vai kas atgadījies?”

“Es cerēju, ka varbūt ja Jums, kopā ar vīru, protams, atrastos kāds brīvāks brītiņš, es varētu ar jums abiem aprunāties un uzdot šādus tādus jautājumus? Es esmu kristietis, bet es visur dzirdu runājam par jums tik daudz dažādu lietu, ka es gribēju par to visu ar jums aprunāties.”

“Protams. Man gan ir šis tas jāizdara internetā, bet kad mans vīrs atgriezīsies, mēs labprāt atbildēsim uz Jūsu jautājumiem,” es atteicu, malkojot kafiju.

Pavisam drīz mans vīrs bija klāt ar pusēstu banānu un diviem miegainiem bērniem. Pēc tam, kad noguldījām bērnus uz diviem blakusesošiem dīvāniem, es iepazīstināju viņu ar Bobu, un mēs sākām runāties.

“No kurienes Jūs esat?” Bobs jautāja manam vīram Zeidam. Zeids sāka skaidrot, kā viņš uzauga kā metodists Ilinoisas štatā, kā viņš uzsāka savu ticības ceļojumu, studējot maģistratūrā, kas noveda viņu pie tā, ka kļuva par muslimu. Viņš pastāstīja arī par problēmām, kas viņam bija attiecībā uz trīsvienību un iedzimtā grēka koncepciju. Tad es iedrošināju Bobu uzdot viņa jautājumus un noskaidrot to, kas viņu satrauca.

“Nu tā… ko jūs domājat par cilvēkiem, kas kļūst par muslimiem un tad atstāj islāmu? Vai jūs ticat, ka viņi ir jānogalina?” Ak, vai! Uzreiz pašā vārīgākajā vietā!

Vakaram ejot, mēs runājām arī par goda atriebībām, sievu sišanu, neticīgo nogalināšanu… vārdu sakot, par visiem ‘vieglajiem’ tematiem. Mēs paskaidrojām, ka ir liela atšķirība starp islāmu un muslimu kultūrām, ka reliģijā nav piespiešanas, un tad devām viņam mūsu jau iepriekš sagatavoto runu par tauhīdu (islāma monoteismu) un patieso islāmu.

Mums runājot, pie Boba pienāca kāds vīrs, lai apsveicinātos. Ejot prom, viņš papliķē manu vīru uz muguras un saka: “Sveiki! Vai Jūs dzīvojat šeit?” “Jā,” Zeids atbild. “Ziniet, mēs vienkārši gribam, lai jūs zinātu, cik priecīgi mēs esam, ka jūs šeit esat.”

“Paldies! Arī mēs esam priecīgi šeit dzīvot, un jūsu labvēlīgā attieksme mums daudz ko nozīmē!” Zeids atbild entuziasma pilns, sniedzot vīram roku sveicienam. Pēc viņa aiziešanas, Bobs piezīmē, cik ļoti viņš ir pārsteigts un priecīgs, ka šis vīrs mūs tik laipni uzrunāja.

“Vai ziniet, es dzirdu no citiem daudz negatīvu lietu par jums, bet es neesmu no tiem, kas tam tik vienkārši notic. No otras puses, jūs abi man stāstiet tik ļoti atšķirīgas lietas. Atklāti sakot, es tiešām nezinu, kam ticēt – neņemiet par ļaunu.”

Viņš turpina: “Es nekad iepriekš nebiju saticis muslimus, bet es jūs bieži redzu mūsu pilsētiņā, un, eeehh…, ziniet, man ir savs blogs, kurā es uzrakstīju par jūsu bērniem! Es uzrakstīju, ka mūsu pilsētiņā ir muslimu ģimene, kurai liekas esam visbrīnišķīgākie bērni un tas manī radīja ziņkāri jūs iepazīt, lai saprastu, kādi jūs patiesībā esat.”

“Hmm, tas ir brīnišķīgi!” es atbildēju. “Mēs ļoti priecājamies, ka Jūs uzsākāt ar mums sarunu, un vēlētos, kaut vairāk cilvēkiem rastos iespēja iepazīt viņu muslimu kaimiņus. Tas ir vienīgais veids, kā izkliedēt bailes un naidu, kas ir radies šajā valstī. Reizēm, kad es ieraugu Tea Party [1] kluba tikšanās paziņojumu, es nodomāju: “Mums vienkārši ir jāaiziet un jāiepazīst turienes cilvēki.”

“Dīvaini, ka Jūs to sakāt! Patiesībā es esmu vietējā Tea Party kluba biedrs! Viņiem ir e-pasta grupa, un kāds pārsūtīja e-vēstuli, kura apgalvoja, ka līdz pat šai dienai muslimi nav atvainojušies par 9/11. Es nekavējoties atvēru Google un ierakstīju ‘muslimi atvainojas par 9/11’ un dabūju veselu vairākas lapas garu sarakstu, kas pierādīja pretējo. Man vienkārši riebjas, kad cilvēki tik vieglprātīgi izplata nepareizu informāciju un melus! Es ticu Tea Party, bet domāju, ka tādi meli, kā šie, novirza mūs no mūsu misijas.”

Zeids tad pasniedz viņam vizītkarti un uzaicina viņu iegriezties vietējā masdžidā (mošejā).

“Paldies, un es varbūt tiešām izmantošu šo uzaicinājumu, bet vispirms man būs vajadzīgs laiks, lai pārbaudītu lietas, kuras jūs man esiet izskaidrojuši. Pēc tam es redzēšu, vai iegriezties jūsu lūgšanu namā, jeb lūgt jūs pašus aprunāties ar citiem.”

Pa ceļam uz māju, es sāku saprast, cik daudz cilvēku mūsu mazajā lauku pilsētiņā regulāri mūs redz un runā par mums ar citiem, mums to nezinot. Tas padara mani vēl jo vairāk uzmanīgu attiecībā uz to, ka katra mūsu rīcība un ikviens vārds tiek vēroti un analizēti, mēģinot izprast ‘muhamedāņus’, mūsu patiesās vērtības, kā arī to, vai mēs neesam slepeni viņu pilsētiņā norīkoti aģenti, jeb tikai parasta ģimene, kas cenšas pasargāt savus bērnus un izdzīvot.

Mēs varam vainot 9/11 teroristus, Kurānu dedzinātājus mācītājus, profesionālus islamofobus vai Fox ziņu aģentūru par to, ka tie veido šausmīgus priekšstatus par islāmu un aizdomīgumu attiecībā uz muslimiem. Tomēr galu galā, tikai mēs paši varam graut šos priekšstatus caur pastāvīgām ikdienas attiecībām ar mūsu kaimiņiem – soli pa solītim. Pieklājīga saruna pie veikala kases, labi audzināts bērns, kurš saka ‘lūdzu’ un ‘paldies’ oficiantei, vai palīdzības piedāvājums grūtībās nonākušam cilvēkam – šīs lietas ir tās, kas atstāj paliekošu iespaidu un maina negatīvu attieksmi. Mums ir šādi jāizturas ne tikai lai manītu attieksmi, bet arī tāpēc, ka mūsu dīns (reliģija-dzīvesveids) liek mums tā attiekties gan pret muslimiem, gan ne-muslimiem.

Pētījumi rāda, ka vairāk nekā 50% amerikāņu nekad nav tikušies ar muslimu un gandrīz tikpat daudzi baidās no muslimiem. Tagad iedomājieties, ka taisna muslimu ģimene ar labām manierēm apmetas uz dzīvi katrā mazā Amerikas pilsētiņā, un, tā vietā, lai sevi izolētu, viņi kļūst par produktīviem, aktīviem pilsētiņas iedzīvotājiem. Kā šī statistika mainītos? Cik daudz cilvēku liecinātu par mums Tiesas Dienā, ka mēs izplatījām islāma vēsti, neizrunājot pat vienu vārdu?

Pēdējais atgadījums. Drīz pēc tam, man pienāk klāt sieviete, kura sveicina mani katru reizi, kad ierauga. Es neesmu ar viņu tā īsti runājusi un nekad tieši par islāmu. Viņa lūdz man, vai varu iedot viņai Kurānu. Gandrīz raudot, viņa man stāsta par tām šausmīgajām lietām, ko citi saka, kad es ienāku veikalā. “Arī mani bērni to dzird un uzdod jautājumus. Es paskaidroju viņiem, ka jūs esiet ticības cilvēki. Es viņiem arī saku, ka esmu pārliecināta, ka, ja jūs būtu mūsu kaimiņi un mūsu māja degtu, tad tie būtu jūs, muslimi, kas riskētu ar savām dzīvēm, lai izglābtu mūsu ģimeni, kamēr pārējie kaimiņi vienkārši skatītos no malas.”

OHO! Es neesmu pārliecināta, kas ir devis viņai šādu iespaidu, bet viss, ko es varu darīt, ir lūgt Dievu, lai palīdz manai ģimenei un man pacelties līdz viņas domu par mums augstumiem, in šā Allāh.

————————————————–

Islammuslim.lv komentārs:

[1] Tea party ir ASV politiska kustība, kura ir pret nodokļu pacelšanu, un (tāpat kā jebkura cita grupa apgalvo) par “īstenās Amerikas ideālu atgriešanos”. Liela daļa šīs kustības ir izteikti pret neeiropas imigrantiem. Viņi ir izteikti pret latīņamerikāņu imigrantiem, daļa no viņiem ir iesaistījušies pret masdžidas celšanu Manhetenā. Vairāk informācijas par šo grupu: http://en.wikipedia.org/wiki/Tea_Party_movement

————————————————–

Raksta autore: Heba Ahmeda (Heba Ahmed)