Daudzos Kurāna pantos, Dievs ir teicis Pravietim Muhammadam (s) sekot Ibrāhīma ticībai, kurš bija patiess ticīgais un guva iesauku Khalilullāh (Dieva draugs).

Pēc piedzīvotās cietsirdības pie Irākas karaļa Namrūda, kurš mēģināja viņu nogalināt, Ibrāhīms atstāja Irāku, lai dotos uz Palestīnu un vēlāk uz Ēģipti. Viņam līdzi bija viņa sieva Sāra, kura bija arī viņa māsīca, un viņa brāļa/māsas dēls Lūts, kurš arī bija patiess ticīgais, kas vēlāk kļuva par Dieva pravieti.

Kad viņi ieradās Ēģiptē, turienes iedzīvotāji viņiem pavēstīja, ka Ēģiptes faraons (karalis) ir ļoti slikts cilvēks. Ja viņš kur ieraudzīja skaistu sievieti, viņš lika saviem vīriem šo sievieti sagūstīt un atvest uz viņa pili, pat ar varu, ja nepieciešams.

Ibrāhīma sieva Sāra bija ļoti skaista sieviete, tāpēc faraona vīri viņu aizveda uz pili. Būdama tikumīga sieviete, viņa lūdza Dievu pēc palīdzības. Dievs atbildēja uz viņas lūgšanu. Faraons nespēja nodarīt viņai neko ļaunu, jo Dievs viņu aizstāvēja un pasargāja no ļaunā karaļa sliktajiem nodomiem. Faraons saprata, ka Sāra bija tikumīga sieviete, kuru sargāja kaut kāda nezināma vara (Dievs). To redzot, viņš tik ļoti nobijās, ka atbrīvoja ne tikai Sāru, bet līdz ar viņu arī vēl vienu tikumīgu meiteni Hadžaru, atlaižot abas ar godu.

Vēlāk Ibrāhīms apprecēja arī Hadžaru. Ibrāhīms bija vecs vīrs, un viņam nebija bērnu. Viņš lūdza Dievu pēc mantinieka, un Dievs atbildēja uz viņa lūgšanu, dodot viņam dēlu Ismaīlu no viņa sievas Hadžaras. Vēlāk arī viņa pirmajai sievai Hadžarai piedzima dēls – Išāks.

————————————

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.