Ramadāns ir ļoti īpašs mēnesis katra muslima dzīvē. Sākumā tiem, kas tikko ienākuši islamā, tas šķiet pārspīlēti un neizprotami – kāpēc tas ir tik īpašs? Arī es uzdevu līdzīgu jautājumu, kamēr pati to neizbaudīju. Tagad es lietoju vārdu „baudīju”, taču atceros, kā pirms savā pirmajā Ramadānā baidījos, kā nu būs. Visas manas domas bija tikai ap ēšanu/ neēšanu, jo likās, ka tieši tas Ramadānā ir primārais. Taču, ja tikai neēšanu uzliek kā pašmērķi, tas sāk atgādināt ieilgušo diētu, no kuras katrs agri vai vēlu „noraujas”. Ar katru dienu paliek arvien grūtāk, tiek meklēti iemesli pārkāpt aizliegumus, un tad šī svētā mēneša patiesā būtība nemaz netiek iepazīta un „izbaudīta”.

Pirmās dienas tik tiešām vilkās kā gliemeži. Atceros, kā es skaitīju sekundes līdz magriba lūgšanai, lai varētu piebāzt pilnu vēderu ar to, par ko cauru dienu sapņoju. Taču dienas gāja, pēc pirmās nedēļas kļuva vieglāk, pēc tam vēl vieglāk, un, kad pienāca Ramadāna beigas, likās, ka tā varētu turpināties vēl ilgi. Es sapratu, ka vieglāk kļuva nevis tādēļ, ka mans ķermenis pierada justies izsalcis, bet gan tādēļ, ka es pārtraucu pievērst fiziskajam stāvoklim un ēdienam tik lielu nozīmi, aizstājot fizisko maltīti ar garīgo. Ramadānam beidzoties, bija pat žēl no tā atvadīties un atgriezties ierastajā dzīves ritmā. Mēneša laikā mainās ne tikai ēšanas ritms, bet viss, viss. Un vissvarīgākais – mainās gavētāja sirds.

Šī spēja pretoties kārdinājumiem Ramadāna laikā ir liela Allāha svētība. To var sajust jebkurš ticīgais. Nevienu citu dienu gadā nav iespējams tik viegli atteikties no kārdinājumiem kā šajā mēnesī. Tomēr ir ļoti svarīgi ap sevi radīt vidi, kas palīdz pārvarēt vājuma brīžus. Es pilnībā atteicos no TV un centos maksimāli klausīties internetā islama lekcijas. Tās iedvesmoja un atgādināja man, kāpēc es gavēju un kam un kapēc es ticu. Neatņemama Ramadāna sastāvdaļa ir Kurāna lasīšana. Noteicu sev kā pienākumu Ramadāna mēnesī izlasīt visu Kurānu. Tas nav viegli, taču kad to izdara, laime un gandarījuma sajūta ir neaprakstāma, nerunājot jau par vērtību un svētību, ko iegūst no Kurāna lasīšanas. Ramadāna mēnesī lasīt ir daudz vieglāk, jo to dara visi. Bez šaubām arī gavēt ir daudz vieglāk, ja neesi ģimenē tāds vienīgais. Brīži pirms rīta lūgšanas, kad ar vīru klusēdami ēdām savas brokastis un kopīgi uzsākām gavēni, un arī kopīgas vakariņas pēc vakara lūgšanas, bija sakrālas un neatkārtojamas – tās satuvināja un piešķīra katrai dienai īpašu nozīmi. Mēs nekad negatavojām daudz ēdiena, kā tas ir pieņemts austrumu zemēs. Zinādami, ka daudz nespēsim apēst, mēs vienmēr sagatavojām sev minimālas porcijas ar visnepieciešamāko un pat to dažreiz nespējām notiesāt, jo vienkārši nebija izsalkuma.

Visvairāk man atmiņā paliek tie brīži, kad gājām pārtraukt gavēni uz mošeju, kur savācās daudzi ticīgie, lai kopīgi sēstos pie „galda”. Katrs atnesa kaut ko ēdamu vai dzeramu, un šī kopības sajūta bija ļoti īpaša un iedvesmjoša. Šajās maltītēs atklājās patiesā Ramadāna būtība – spēja būt pateicīgam un dalīties. Dažas minūtes pirms azāna tika pavadītas lūgšanās. Tieši pēdējās minūtēs sauciens uz Allāhu ir vispatiesākais un liekas, ka Viņš visu dzird, un eņģeļi nolaižas tuvu, tuvu. Izskanot azānam, tiek pasniegts ūdens un dateles. Visi ticīgie padod glāzes viens otram, rūpējoties, lai sākumā tiek kaimiņam un tikai pēc tam pašam. Pirmie ūdens malki pēc garām slāpju stundām šķiet saldāki par medu. Nekad savā mūžā es nebiju tā novērtējusi ūdens neatkārtojamo garšu kā Ramadāna mēnesī! Pēc šiem ūdens malkiem un datelēm mēs stājāmies plecu pie pleca vakara lūgšanai. Tā skan tik patiesi un cēli, jo katrs ticīgais tajā brīdī jūt atbildību stāvēt Allāha priekšā, pateicību par nodzīvoto dienu, par to, ka izturēja un saprata, cik daudz Allāhs mums ikdienā dāvā. Un lūdz, lai Viņš dāvā arī tiem, kam daudz kā nav – dzēriena, ēdiena, dzīvesvietas, ģimenes, drošības, ticības.

Vēlāk, ēdot vakariņas, visi dalās dienas atklāsmēs. Kāds velta laiku jaunas sūras apgūšanai, kāds cits lasa. Ir daudzi, kas mošejā pavada visu nakti, taču liela daļa aiziet pēc nakts un taravī lūgšanas.

Ne vienmēr ir iespēja tikt uz mošeju, bet ir ļoti svarīgi šo gavēņa dienas noslēgumu, lai kur arī tajā brīdī atrastos, sagaidīt klusumā, nesteidzoties, lai pietiek laika apdomāt, palūgties, pateikties.

Arī dienās, kad kādu iemeslu dēļ es negavēju, es tik un tā centos saglabāt šo Ramadāna neatkārtojamo sajūtu sevī. Turpināt lasīt, klausīties, klusēt, atteikties no mazsvarīgā un pavadīt laiku lietderīgi. Ramadāns tas nav tikai stāsts par ēdienu. Tā ir dvēseles mazgāšana, savas ikdienas dzīves restartēšana un vērtību analizēšana. Bet to nevar izdarīt ar varu – nedz nomazgāties, nedz restartēties. Ir jābūt iekšējam nodomam to izdarīt un tad Allāhs palīdzēs, ja tāda būs Viņa griba.

———————————-

Raksta autore: Darja Fjodorova