Brīnumainais Kurāns (6/11): Tā mācību izcilība (2. daļa) Pārliecība

Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Piektā daļa: Dieva un praviešu apraksti Kurānā salīdzinājumā ar to aprakstiem Bībelē un Talmūdā.

Bible-Quran-Scale-900Talmūdā[1], no kuras, pēc zinātnieka Rodinsona apgalvojuma, Kurāns ir aizņēmies informāciju, ir pieminēts notikums, kur vairāki jūdu zinātnieki strīdējās ar Dievu. Tā arī ne pie kā nenonākuši, viņi griezās pēc palīdzības pie rabīna, kurš izlemj strīdu par labu zinātniekiem. Pēc rabīna lēmuma, Dievs bija spiests atzīt, ka viņam nav taisnība[2]. Tādējādi Talmūdā Dievs ir parādīts kā nekompetents pat savā mācībā.

Kristiešu Dieva koncepcija un ideja par to, ka Dievam ir dēls, islāmā tiek uzskatīta par atklātu zaimošanu. Esmu vienmēr brīnījies par to, kā Dievam var būt pus-cilvēks dēls un kā tieši Jēzus var būt Dieva dēls. Spriežot pēc Jaunās Derības, Jēzū nav nekas, kas viņu atšķirtu no citiem praviešiem – viņš, līdzīgi citiem Dieva sūtņiem, veica brīnumus. Viņš dzīvoja, ēda, dzēra un cieta – darīja visu tāpat, kā pārējie mirstīgie. Viņš pat pielūdza Dievu. Romieši un jūdi[3] iznīcināja Dieva dēlu, bet viņš pat nespēja sevi aizsargāt, piesaucot Tēvu. Kristietībā ir arī daudz neskaidru jautājumu: Vai Jēzus bija daļēji Dievs un daļēji cilvēks? Vai viņš bija pilnīgi dievišķs vai pilnīgi cilvēcisks? Vai viņš bija dievišķs kopš dzimšanas, vai tāds kļuva tikai kādā konkrētā savas dzīves periodā, un pēc tam dievišķums viņu atstāja? Tādu jautājumu ir daudz. Savukārt islāmā sapratne par Dievu ir vienkārša: nav nekā Viņam līdzīga. Starp citu, Kurānā tiek noliegts Jēzus krustā sišanas fakts. Ja pravietis Muhammads (s) būtu aizņēmies informāciju no Bībeles, viņš iekļautu tajā arī Jēzus miršanas apstākļus.

Savukārt Kurānā Dievs ir nosaukts par to, Kurš ir pelnījis, lai tiktu pielūgts. Lasot par Viņu, cilvēks piesātinās ar ticību, mīlestību un pateicību pret Viņu, cerību uz Viņa žēlastību. Ir nepieciešams citēt tik pāris ājas (Kurāna pantus):

“Viņš ir Allāhs, izņemot Kuru, cita [tiesīga] pielūdzama nav, visa apslēptā un klajā Zinātājs, Viņš ir Visžēlīgākais un Žēlojošais. Viņš ir Allāhs, izņemot Kuru, cita tiesīga pielūdzama nav, Valdnieks, Vissvētākais, drošības Devējs, Uzticamais, Aizgādātājs, Varenais, Pakļāvējs, Goda pilnais. Lai top Allāhs teiktin [teiks] pāri visam, ko viņi [Viņam] piedēvē! Viņš ir Allāhs, Radītājs, Pilnveidotājs, tēlu Veidotājs, – Viņam ir visbrīnišķīgākie vārdi. Viņu teic viss, kas debesīs un virs zemes, un Viņš ir Varenais un Gudrais.” (Kurāns 59:22-24)

“Allāhs – nav cita pielūgsmes tiesīga, kā vien Viņš, Dzīvais un Pastāvīgais! Viņu nepārņem nedz snauda, nedz miegs. Viņam pieder viss, kas ir debesīs un viss, kas virs zemes. Kurš gan tas, kas aizbildīs Viņa priekšā, ja vien ar Viņa atļauju? Viņš zina visu, kas ar viņiem bijis, un visu, kas pēc viņiem būs. Un viņi neaptver neko no Viņa zināšanām, izņemot to, ko Viņš vēlas. Viņa [goda] krēsls ietver gan debesis, gan zemi, un Viņu neapgrūtina sargāt tos abus, un Viņš ir Visaugstākais un Visdiženākais.” (Kurāns 2:255)

“Saki: Viņš ir Allāhs, Vienīgais, Allāhs Absolūtais, nav ne dzemdinājis, ne ticis dzemdēts, un neviens [nekad] nav bijis Viņam vienlīdzīgs!” (Kurāns 112:1-4)

Ir jāpiebilst, ka Kurānā tiek pilnībā tiek ignorēti visai spilgti, bet vienlaikus praviešu necienīgi notikumi, kuri ir attēloti Bībelē. Piemēram, 2. Mozus grāmata (32:1-6) stāsta par to, kā Mozus brālis Ārons un vienu no izraēliešu līderiem uztaisīja zelta teļu, lai to pielūgtu[4]. Nodaļā 2. Samuēla grāmata (11:1-17) tiek stāstīts apkaunojošs notikums par Dāvidu (muslimi viņu uzskata par pravieti), kurš sākumā veica intīmas darbības ar sievieti, kura nebija viņa sieva, bet pēc tam centās nogalināt tās sievietes vīru.[5] Sālamans, aiz mīlestības pret savām daudzajām sievām, arī veica smagu elku pielūgšanas grēku.[6]

Turpinājumā, Bībele apgalvo, ka pravietis Jēkabs esot nodevīgi rīkojies pret savu tēvu Izāku, piedzēries pravietis Lots veica incestu ar savām meitām, un Jūda izdarīja to pašu ar savu vedeklu. Faress un Zāra, dzimuši no šī „sakara”, tiek uzskatīti par Jēzus senčiem. Un pats Jēzus asi runāja par savu māti, sakot: „Kas man ar tevi, sieva?”[7]

Kurānā jūs neatradīsiet nevienu no šiem necienīgajiem stāstiem. Muslimi netic šādiem zemiskiem apvainojamiem pret Dieva praviešiem, kurus Viņš izvēlējās, lai dotu cilvēcei vadību.

_______________________________

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/536/miraculous-quran-part-6/

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/536/miraculous-quran-part-6/)

_______________________________

[1]Par Talmūdu sauc „autoritatīvi ietekmīgas rabīnu tradīcijas un spriedumu kopojumu par ebreju dzīvi un likumiem.” (“Larousse Dictionary of Beliefs and Religions”; Edinburgh: Larousse, 1995; p. 513.)

[2]Cf., Anas Karzoon, “Manhaj al-Islaam fi Tazkiyah al-Nafs”; Jeddah: Daar Noor al-Maktabaat, 1997; vol. 1, p. 97.

[3]Lai šo autoru nepelnīti neapvainotu par anti-semītismu, ir jāmin sekojošs citāts. Israel Shahak raksta: “Saskaņā ar Talmūdu, saskaņā ar rabīniskās tiesas lēmumu, Jēzum tika izpildīts nāvessods par elkdievību, citu jūdu aicināšanu uz elkdievību un necienīgu izturēšanos pret rabīniskajām autoritātēm. Visi klasiskie jūdaisma avoti, kas piemin viņa nāvessodu, samērā labprātīgi uzņemas par to atbildību: Talmūda stāstā romieši pat nav pieminētu.” (Israel Shahak, “Jewish History, Jewish Religion: The Weight of Three Thousand Years”; London, Pluto Press, 1997, pp. 97-98.) Tāpat viņš rakstīja (pp. 20-21) par Jēzus likteni: “Talmūds apgalvo, ka viņa sods ellē būs tikt iegremdētam vārošos izkārnījumos.”

[4]1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.” 2 Tad Ārons tiem atbildēja: “Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man.” 3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. 4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” 5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: “Rīt ir svētki Tam Kungam!” 6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. (2. Mozus grāmata 32:1-6) Tulkojuma avots: http://www.bibele.lv/bibele/bibele.php

[5]1 Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. 2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. 3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. 4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. 5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: “Es esmu grūta.” 6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: “Atsūti hetieti Ūriju pie manis!” Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. 7 Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: “Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?” 8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: “Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!” Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. 9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. 10 Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?” 11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: “Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!” 12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. 13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. 14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. 15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: “Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!” 16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. 17 Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. (2. Samuēla grāmata 11:1-17) Tulkojuma avots: http://www.bibele.lv/bibele/bibele.php

[6]1 Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju sievu – gan faraona meitu, gan moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes – 2 no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību. 3 Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. 4 Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. 5 Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam. 6 Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids. 7 Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham. 8 Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem. 9 Un Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies 10 un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. (1. Karaļu grāmata 11:1-10) Tulkojuma avots: http://www.bibele.lv/bibele/bibele.php

[7]Šo notikumu atainojumus varat lasīt 1. Mozus grāmatā 27:16; 1. Mozus grāmatā 19:30-38, Mateja ev. 1:3 un Jāņa ev. 2:4.



  • Atstāt komentāru