Muhammada dzīve: Sabiedroto nodevība

Nākamajā gadā jau trīs tūkstošu lielā Mekas iedzīvotāju armija atgriezās, lai iznīcinātu Medīnu. No sākuma Pravietis (s) gribēja sagaidīt ienaidniekus pilsētā. Šāda ideja patika Ibn Ubaijam (liekuļu vadonim). Bet muslimi, kuri cīnījās pie Badras, uzskatīja, ka nav pareizi slēpties aiz pilsētas sienām.

Pravietis Muhammads (s) atbalstīja pārējo muslimu ideju un veda armiju, kura sastāvēja no 1000 karavīriem, pie Uhud kalna uz Mekas iedzīvotāju nometni.

Ievērojamais pretinieku pārsvars nebaidīja muslimus. Uzvara pie Uhuda būtu vēl svarīgāka par uzvaru pie Badras, ja vien nebūtu bijusi strēlnieku grupa, kas nepaklausīja pavēli palikt uz vienas, neskatoties uz kaujas laukā notiekošo, lai aizsargātu muslimus no pretinieku armijas kavalērijas. Ieraugot muslimu prieku par tuvojošos uzvaru un nevēloties palikt bez trofejām, strēlnieki pameta savu posteni. Negaidīti no kalna aizas izjāja kuraišīti un sakāva muslimu armiju. Pravietis Muhammads (s) tika ievainots, un paklīda baumas, ka viņš ir kritis kaujā. Bet kāds viņu ieraudzīja un iesaucās, ka Pravietis (s) ir vēl dzīvs. Izdzirdējuši šos saucienus, muslimi ielenca ievainoto Muhammadu (s) un sāka atkāpties, atstājot kritušos kaujas laukā. Kuraiši uzvarēja. Viņu sievietes devās kaujas laukā, lai apraudātu kritušos kuraišus un izkropļotu mirušo muslimu ķermeņus. Hinda, Abu Sufjana sieva, atrada Hamzas ķermeni, kurš bija pats jaunākais Muhammada (s) tēvocis un viņas bērnības draugs. Viņa tik ļoti viņu ienīda dzīves laikā, ka kādreiz bija zvērējusi uzšķērst viņa vēderu un apēst viņa aknas. Tagad viņa priecājas par radušos iespēju un steidzās piepildīt savu nenormālo sapni.

Nākamajā dienā Pravietis (s) ar atlikušo armiju atgriezās kaujas laukā. Šai ziņai bija jānonāk līdz kuraišiem un jāattur viņus no iebrukšanas pilsētā. Pravieša (s) nodoms izdevās, pateicoties viņam lojāliem beduīniem, kuriem muslimi jau iepriekš bija pieteikuši nodot ziņu kuraišiem, ka muslimu armija ir atgriezusies daudz spēcīgāka, nekā iepriekš, un vēlas atriebties par iepriekšējās dienas sakāvi. To izdzirdot, Abu Sufjans pieņem lēmumu atgriezties Mekā.

Izrēķināšanās ar muslimiem

Sakāvei bija nopietnas sekas – tā kļuva par triecienu muslimu autoritātei Medīnas arābu un jūdu cilšu vidū. Iepriekš muslimiem draudzīgās ciltis tagad pievienojās kuraišiem. Pravieša (s) līdzgaitniekiem vairs nebija droši ceļot nelielās grupās. Hubeibs, viens no Pravieša (s) sūtņiem, tika notverts tuksnesī un pārdots kuraišiem, kuri publiski viņu spīdzināja, līdz viņš mira.

Banu Nadir izraidīšana

Jūdi, neskatoties uz vienošanos ar muslimiem, ne īpaši slēpa naidīgo attieksmi. Viņi uzsāka pārrunas ar kuraišiem un liekuļiem, un pat centās Pravieti (s) nogalināt. Muhammads (s) bija spiests kaut ko darīt, lai viņus sodītu. Muslimi ielenca Banu Nadir cilts cietoksni, uzvarēja viņus un padzina no pilsētas.

Kauja pie Rva

Abu Sufjans lieliski saprata, ka laiks „dots pret dotu” ir pagājis. Bija jāuzvar muslimus tagad vai nekad. Viņš izmantoja visas savas diplomātiskās spējas, lai izveidotu savienību ar beduīnu ciltīm: vieni no tiem ienīda Muhammadu (s), bet vairums tikai vēlējās saņemt savu daļu no uzvaras pār muslimiem. Abu Sufjans plānoja pievienot šai savienībai arī Medīnas jūdus. Piektajā Hidžras gadā (627. gada sākums m.ē.) viņam izdevās savākt 10 000 karotāju lielu karaspēku ­ varenāko armiju, kāda jebkad bija redzēta Hidžazā (Arābijas pussalas rietumu reģionā). Medīna šim karaspēkam spēja pretī likt tikai 3000 karotāju.

Pravietis (s) sasauca kara padomi. Šoreiz neviens nepiedāvāja iet pretī ienaidniekam. Tika runāts tikai par pilsētas aizsardzību. Salmans Al Farisi, kādreizējais vergs no Persijas, kurš tagad bija tuvs Pravieša (s) sekotājs, piedāvāja izrakt dziļu grāvi Medīnas ziemeļu pusē, kas bija vienīgā neaizsargātā vieta. No citām pusēm pilsēta ir aizsargāta ar lavas lauku. Šāda stratēģija bija Arābijā kas nedzirdēts, bet Pravietis (s) tai piekrita. Muhammads (s) un citi muslimi nekavējoties uzsāka darbu.

Darbs vēl nebija galā, kad pie horizonta jau parādījās pretinieku armija. Kamēr muslimi gaidīja uzbrukumu, pienāca ziņa, ka jūdu cilts Banu Kuraiza, kas līdz šim bija muslimu sabiedrotā, bija nostājusies ienaidnieka pusē. Negaidītā sliktā ziņa satrieca muslimus. Pravietis (s) piesauca pie grāvja visus, ko vien varēja. Viņš atstāja pilsētu akla līdzgaitnieka uzraudzībā, un izveda muslimu grupu ārpus Medīnas robežām. Starp viņiem un kuraišiem bija dziļš grāvis. Negaidītais šķērslis apturēja kuraišus, un viņus pārsteidza bultu lietus. Viņi nespēja šķērsot grāvi, bet tomēr arī neatkāpās no ieņemtām pozīcijām trīs līdz četras nedēļas. Vienīgais, ko viņi spēja, bija šaut bultas un vārdiski apvainot muslimus. Sāka pūst neparasti auksts vējš, līt lietus, un beduīni vairs nevēlējās to ciest. Viņi ieradās cerībā iegūt vieglu peļņu, bet bija spiesti rāpot pie netīra grāvja un pieredzēt, kā no bada mirst viņu zirgi un kamieļi. Viņi bēga, pat neatvadoties no Abu Sufjana. Armija izjuka, un neatlika nekas cits kā atgriezties. Kauja beidzās – Abu Sufjans zaudēja.

____________________________________

Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/ru/articles/177/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.lv from the Russian article at http://www.islamreligion.com/ru/articles/177/)