Gājiens uz Khaiberu

Septītajā hidžras gadā Pravietis (s) savāca armiju gājienam uz Khaiberu, kas bija muslimiem naidīgu ebreju cilšu nocietinājums Arābijas ziemeļos.

Tieši šeit kāda ebreju sieviete pagatavoja Muhammadam (s) saindētu gaļu, mēģinot viņu nonāvēt. Tikko Pravietis (s) pielika gaļas kumosu pie mutes, viņš saprata, ka tajā ir inde, un nekavējoties brīdināja par to citus muslimus. Tomēr viens no viņiem jau bija paspējis apēst vienu saindētās gaļas kumosu un vēlāk nomira. Sievietei, kas gaļu pagatavoja, tika piespriests nāvessods.

Svētceļojums uz Meku

Kā jau iepriekš tas bija paredzēts kādā no Pravieša (s) vīzijām, tajā gadā viņš netraucēti iegāja Mekā. Norunā ar Kureišiem bija noteikts, ka svētceļojuma laikā, pagāni atstās pilsētu. Viņi tā arī izdarīja un vēroja muslimu rituālus no pakalniem, kuri ir ap Meku.

Kureiši lauž norunu

Mazliet vēlāk, kāda Kureišu sabiedrotā cilts lauza miera līgumu, uzbrūkot kādai no Pravieša (s) sabiedrotām ciltīm un nogalinot viņus pat Mekas svētnīcā. Pēc notikušā viņi nobijās no tā, ko bija izdarījuši, un aizsūtīja Abu Sufjānu uz Medīnu, lai norunātu pamiera pagarināšanu. Viņi cerēja, ka viņš paspēs nonākt Medīnā pirms tur nonāk ziņas par slaktiņu. Tomēr Abu Sufjāna misija neizdevās: viņš ieradās par vēlu, jo tās cilts vēstnesis jau bija sasniedzis Medīnu.

Mekas iekarošana

Miera līguma laušana nozīmēja karu. Muhammads (s) sasauca visus muslimus, kuri bija spējīgi nest ieročus, un devās uz Meku. Mekas iedzīvotāji bija šausmās no milzīgās Muhammada (s) armijas. Viņi izsūtīja jātniekus ārpus Mekas, lai pilsētu aizstāvētu, bet muslimu armija bija tik milzīga, ka tie padevās bez kaujas. Muhammads (s) iegāja dzimtā pilsētā kā iekarotājs.

Mekas iedzīvotāji gaidīja no muslimiem atriebību. Bet Pravietis (s) paziņoja par vispārēju piedošanu. Izbrīnīti un iepriecināti par negaidīto pavērsienu, pilsētas iedzīvotāji steidzās zvērēt uzticību Muhammadam (s). Pravietis (s) pavēlēja iznīcināt visus ap Kābu esošos elkus. „Ir pienākusi patiesības stunda; tumsa ir zudusi,” viņš pateica, un Mekā pirmo reizi atskanēja azāns (aicinājums uz lūgšanu).

Kauja pie Huneinas

Tajā pašā gadā notika pagānu cilšu sanāksme – viņi vēlējās sev atgūt Kābu. Viņiem pretī uz Huneinu Pravietis (s) aizsūtīja 12 000 karavīru. Pretinieki bija paslēpušies dziļā aizā. Muslimu armija iekļuva lamatās un jau plānoja atkāpties, bet pēdējā brīdī viņiem izdevās saņemties un uzvarēt pretinieku. Uzvara bija absolūta un trofejas – milzīgas, jo naidīgās ciltis bija visas savākušās vienuviet un līdzi paņēmušas visus savus īpašumus.

Taifas iekarošana

Huneinas kaujā pretinieku vidū bija arī Sakif cilts. Uzvarot kauju, muslimi ielenca viņu pilsētu Taifu un pēc tam arī iekaroja to. Pēc kārtējās veiksmes, Muhammads (s) atstāja Mekā atbildīgo, un pats atgriezās Medīnā. Par to priecājās Ansāri, jo viņi visvairāk baidījās, ka, atgriezies savā dzimtā pilsētā, Pravietis (s) par viņiem aizmirsīs un paziņos Meku par galvaspilsētu.

Gājiens uz Tabuku

Tāls ceļš, karsts laiks, ražas novākšanas laiks un pretinieka reputācija spieda daudzus muslimus izdomāt dažādas atrunas, lai tikai paliktu mājās. Neskatoties uz fizisku nespēku, Muhammads (s) veda savu karaspēku uz Sīrijas robežu vasaras vidū. Armija tuksnesī apstājās, lai atpūstos. Bez ēdiena un dzēriena, viņi slēpās kamieļu ēnās. Pa ceļam muslimi aicināja pievienoties islāmam vairākas ciltis. Visbeidzot armija sasniedza Tabuka oāzi, kas bija uz Sīrijas robežas, bet kauja nenotika. Bizantiešu armija nobijās un neuzdrošinājās uzsākt kauju ar muslimiem.

Svētceļojums tikai muslimiem

Meka bija iekarota, un tās iedzīvotāji pieņēma islāmu, bet likums par svētceļojumiem nebija oficiāli mainīts. Muslimi to izpildīja tā, kā viņi vēlējās, pagānu ciltis – tā, kā viņi bija ieraduši. Tikai devītajā hidžras gadā, kad svētceļotāju karavāna pameta Medīnu, tika sūtīta atklāsme ar pavēli, ka no šī brīža hadžu var veikt tikai muslimi. Par izņēmumu kļuva tie pagāni, kuriem bija noslēgti līgumi ar muslimiem, bet šis aizliegums attiecās arī uz viņiem tad, kad līguma laiks beidzās. Tā Arābijā beidzās pagānisms.

_____________________________________

Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/ru/articles/179/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.lv from the Russian article at http://www.islamreligion.com/ru/articles/179/)