Pēdējo gadu laikā, mazam drānas gabaliņam ir izdevies radīt lielu jezgu. Galvassega, jeb hidžābs, ko galvā liek muslimu sievietes, parādās virsrakstos visā pasaulē. Hidžābs ir aizliegts Francijas publiskās skolās, un citas Eiropas valstis pieņēmušas vai ieskicē līdzīgus likumprojektus. Austrālijā radio pārraides vadītājs radīja gan plašas diskusijas, gan sašutumu, kad viņš piesauca aizliegt sejas plīvuru (nikābu) bankās un pasta telpās. Pat muslimu vairākuma valstis, tādas kā Turcija un Tunisija, ir aizliegušas hidžābu noteiktās valsts ēkās. Ja jau tik mazs drānas gabals rada tādus strīdus un konfliktus, vai nebūtu vieglāk to vienkārši novilkt? Tad kāpēc pat šādos apstākļos muslimu sievietes turpina valkāt galvassegas?

Ir neskaitāmi daudz iemeslu, kāpēc viņas to dara, bet pati vienkāršākā atbilde ir tāda, ka viņas tic, ka ticīgām sievietēm to darīt ir licis Dievs. Kurānā Dievs saka ticīgiem vīriešiem un sievietēm nolaist savus skatienus un ģērbties piedienīgi un atturīgi. Viņš (Dievs) īpaši vēršas pie sievietēm, sakot viņām neizrādīt savus ‘rotājumus’ (skaistumu, apģērbu, rotas), kā vien tikai to, kas ir atklāti redzams, un pārvilkt sev pāri plīvurus. (skat. Kurāns, 24:30-31)

Šīs Kurāna rindas ir pazīstamas kā hidžāba rindas, un islāma zinātnieki ir vienisprātis, ka tās padara hidžāba valkāšanu obligātu. Dažas valstis, tādas kā Saūda Arābija un Katara, ir noteikušas konkrētu ģērbšanās kodu: sievietēm ir jāapsedz mati un virs drēbēm jānēsā vaļīgs, pilna garuma tērps. Tomēr vairumam muslimu sieviešu visā pasaulē, jautājums apklāties vai nē ir viņu pašu brīva izvēle. Dievs ir noteicis muslimu sievietēm ģērbties piedienīgi un atturīgi, un nēsāt hidžābu, izejot ārpus mājas un atrodoties tādu vīriešu klātbūtnē, kas nav viņu asinsradinieki.

Lai gan vārds ‘galvassega’ un arābu termins ‘hidžābs’ mūsdienās ir kļuvuši par sinonīmiem, ir vērts pieminēt, ka hidžābs ir kas vairāk nekā tikai galvassega. Šis termins iekļauj dažādus apģērba gabalus, tai skaitā arī galvassegu, kā arī konkrētus ģērbšanās stilus dažādās pasaules vietās. Daudzi nes sevī kultūras iezīmes, kā, piemēram, pakistāniešu ‘šalvar kamis’ (shalwar khamis) vai afgāņu burkas, tomēr vienmēr, ka sieviete apklāj savus ‘rotājumus’ (skaistumu, apģērbu, rotas), tiek teikts, ka viņa velk hidžābu.

Hidžāba burtiskā nozīme ir aizplīvurot, apsegt, aizklāt. Islāms ir pazīstams kā reliģija, kurai rūp kopienas saliedētība un morāles normas, un tādējādi hidžābs nodrošina to, lai starp radnieciski nesaistītiem vīriešiem un sievietēm tiktu ievērotas cieņpilnas morāles normas. Šādā aspektā termins hidžābs ietver ko vairāk par galvassegu vai ģērbšanās stilu. Tas ir termins, kas apzīmē piedienīgu ģērbšanos un atturīgu uzvedību. Piemēram, ja muslimu sieviete valkā galvassegu, bet vienlaikus lieto rupjus vārdus, viņa neizpilda hidžāba prasības.

Vairums muslimu sievietes valkā hidžābu, lai paklausītu Dievam un būtu atpazīstamas kā cienījamas sievietes. (skat. Kurāns, 33:59) Tomēr pēdējo trīsdesmit gadu laikā, hidžābs ir kļuvis par islāmiskās identitātes zīmi. Daudz sieviešu saista hidžāba nēsāšanu ar savu vēlmi būt par daļu no islāma atdzimšanas kustības, jo īpaši valstīs, kur islāma praktizēšana netiek iedrošināta vai pat ir aizliegta.

Kamēr tie, kas vēlas aizliegt hidžābu, sauc to par dzimuma apspiešanas simbolu, sievietes, kas izvēlas praktizēt galvassegu vai hidžābu tā plašākā nozīmē, to dara personīga lēmuma un neatkarīgas izvēles vadītas. Viņas to uzskata par viņu tiesībām nevis nastu. Nedz arī viņas uzskata hidžābu par apspiestības simbolu. Sievietes, kas velk hidžābu, sevi bieži raksturo kā „atbrīvotas” no sabiedrības nereālistiskās modes kultūras.

Hidžābs atbrīvo sievieti no tā, ka viņa tiek uzskatīta par iekārojamu seksuālu objektu, un tā, ka viņa tiek vērtēta pēc izskata vai ķermeņa aprisēm, nevis pēc viņas prāta un intelekta. Hidžābs atbrīvo sievieti no patēriņu kultūras verdzības un nepieciešamības atbilst noteiktiem mediju diktētiem tēliem un stereotipiem. Hidžābu praktizējošas sievietes ir izteikušās, ka atturīgs ģērbšanās stils un matu apklāšana ir samazinājusi seksuālās uzmākšanās apjomu darba vietā. Hidžāba radītā privātuma aura norāda uz lielo vērtību, ko islāms piešķir sievietēm.

Tas ir tiesa, ka dažās ģimenēs un kultūrās sievietēm tiek piespiests vilkt hidžābu, bet tā nav norma. Kurāns skaidri norāda, ka reliģijā nav piespiešanas. (skat. Kurāns, 2:256) Sievietēm, kas izvēlas valkāt hidžābu, šāds lēmums nenākas viegli. Patiesībā daudz sieviešu apliecina, ka viņas ir saskārušās ar atklātu naidīguma no savu muslimu un ne-muslimu ģimeņu puses, kad nolēma apklāties. Visā pasaulē ir neskaitāmi daudz gadījumu, kad sievietēm ir bijis jāaizstāv savas tiesības vilkt hidžābu.

Hidžābs var būt dievbijības simbols un liela iekšējā spēka un izturības apliecinājums. Sieviete, kas velk hidžābu, kļūst par atpazīstamu islāma pazīmi. Kamēr muslimu vīrieši var viegli iekļauties jebkurā sabiedrībā, muslimu sieviete bieži ir kā uz skatuves un ir spiesta aizstāvēt ne tikai savu lēmumu apklāties, bet arī savu reliģiju. Tomēr neskatoties uz to, hidžābu praktizējošas sievietes uzstāj, ka priekšrocības krietni atsver jebkuras mediju aizspriedumu vai masu nezināšanas radītās neērtības.

_________________________________

Autore: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/2770/why-muslim-women-wear-veil/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated under supervision of www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/2770/why-muslim-women-wear-veil/)