Bija mazliet ironiski redzēt, kā 2018. gada 4. jūlijā maza grupiņa izraēliešu ienāk lielajā solidaritātes teltī, kas atradās pie ieejas Khan al-Ahmar. Viņu pašu vārdiem sakot, viņi bija atnākuši izrādīt solidaritāti ar Palestīnas beduīniem, kas protestēja pret viņu ciema nolīdzināšanu līdz ar zemi.

Kopš 2017. gada Izraēlas autoritātes bija draudējušas iznīcināt visu beduīnu ciemu. Agrāk tajā pašā dienā, Izraēlas kareivji bija uzbrukuši ciema iedzīvotājiem un aktīvistiem, kas bija noorganizējuši protestu, ievainojot 35 tā dalībniekus.

Khan al-Ahmar ir 180 cilvēku liels ciems, kas atrodas aptuveni 15 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Jeruzalemes un ietilpst tā saucamajā okupētā Rietumkraasta C zonā, kā to noteica Oslo miera vienošanās (Oslo Accords). Šajā zonā ir ieplūdināts vairāk nekā 300,000 izraēliešu, kuri dzīvo 125 nelegālās apmetnēs, kas atrodas zem Izraēlas administratīvās kontroles. Saskaņā ar Oslo miera vienošanos, šai zonai vajadzēja būt zem Palestīnas autoritāšu kontroles, bet, protams, Izraēla nekad nepieļāva, ka tas tā notiek.

Tā visa rezultātā, tieši Izraēlas valsts ir tā, kas šobrīd kontrolē zemi C zonā un izlemj, kam dot celtniecības atļaujas. Khan al-Ahmar eksistēja jau pirms 1948. gada, kurā tika izveidota Izraēla. 1950. gadā, kad Izraēlas armija padzina palestīniešu beduīnus no Negev tuksneša, viņi pārvācās uz Rietumkrastu un apmetās šajā ciemā, to paplašinot.

Izraēlas valsts tagad ir nolēmusi, ka visas ciema ēkas ir nelegāli celtas un ka tās ir jāiznīcina. Khan al-Ahmar atrodas starp divām izraēliešu apmetnēm, kas turpina plesties – Kfar Adumim (dibināta 1979. gadā) un Maale Adumim (dibināta 1975. gadā), un uz tā saucamā “El corridor” starp Austrumu Jeruzalemi un Rietumkrastu, kuru Izraēlas valsts vēlētos kontrolēt, lai nogrieztu palestīniešiem pieeju pilsētai.

Tieši šo apmetņu iedzīvotāji bija ieradušies Khan Al-Ahmar 4. jūlijā, lai atbalstītu protestu, it kā viņu eksistencei nebūtu nekāda sakara ar palestīniešu ciema problēmām.

Izredzes palikt bez mājvietas liek Khan Al-Ahmar iedzīvotājiem pieņemt palīdzību no itin visiem, kas to dod. Ja vien ir kāds, kas var apturēt izraēliešu buldozerus no viņu mājvietu līdzināšanas līdz ar zemi, lai viņi nāk palīgā.

Viņu ciems sastāv no mājām, kas atrodas uz apkārt esošajiem pakalniem, ieskaujot lielceļu, kas savieno Austrumu Jeruzalemi ar izraēliešu apmetnēm Rietumkrastā. Ciemā nav asfaltētu ceļu, kanalizācijas sistēmas, elektrības un līdz pavisam nesenam laikam nebija arī skolas. Dažus gadus atpakaļ, ar ārvalstu palīdzību, vietējie iedzīvotāji uzcēla no dubļiem un riepām skolu.

Uz austrumiem un dienvidiem no Khan al-Ahmar atrodas divas izraēliešu apmetnes, kas izskatās kardināli atšķirīgi. Izraēlas ieceļotāji ir plūkuši okupācijas augļus, izveidojot bagātas apmetnes, kurās ir visas ērtības un viss dzīvei nepieciešamais. Viņu apmetnes izskatās pēc pilsētām, kas ir vienmēr labi apgaismotas un tīras, ar efektīvi funkcionējošu kanalizācijas sistēmu un tekošu ūdeni; viņiem ir vairākas skolas, klīnikas un, protams, Izraēlas armijas nodrošināta drošība.

Khan al-Ahmar iedzīvotājiem nav pieejas nevienam no pakalpojumiem, kurus viņu izraēliešu kaimiņi uztver kā pašus par sevi saprotamus. Viņu bērni nevar iet uz savām skolām, un pirms dubļu skolas uzcelšanas, viņiem bija ikdienas jāiet vairāki kilometri, lai iegūtu izglītību.

Kopš ciems sāka pretoties Izraēlas valsts centieniem izstumt viņus no viņu zemes, tas ir piesaistījis nepieredzētu policijas klātbūtni.

4. jūlijā izraēliešu kareivji nežēlīgi sita gan vīriešus, gan sievietes viņu pašu bērnu priekšā.

Divpatsmitgadīgais Džibrils Džahalins (Jibril Jahalin) mēģināja pretoties vardarbībai, viņa balsij izzūdot dēļ skaļajiem smiekliem, kas bija vairāk māksloti, nekā īsti. “Viņi turpināja sist itin visus,” viņš man teica. Vēlāk tonakt viņa brālēns Mohammads Džahalins (Mohammad Jahalin), 14, negulēja visu nakti, gatavojot tēju aktīvistiem, kas bija atnākuši atbalstīt viņu kopienu un palika ar viņiem pa nakti.

Vārot ūdeni, viņš man teica: “Vai zini, es cenšos nebaidīties, bet es nezinu, kas ar mums notiks. Kurp mēs dosimies, ko mēs iesāksim? Man ir bail.” Un gluži tāpat kā Džibrīls, arī viņš centās noslēpt savas bailes aiz smiekliem.

Khan al-Ahmar nav vienīgā beduīnu kopiena, kas cieš no Izraēlas valsts diskriminācijas. Beduīnu dzīvesveids un vērtības ir dziļi apdraudētas. Pēc palestīniešu zemju kolonizācijas un militarizācijas, kas lika galu beduīnu un palestīniešu kopumā kustības brīvībai, palestīniešu beduīni bija spiesti palikt vienā vietā, un šodien viņi piedzīvo sistemātisku izraidīšanas kampaņu.

No 2008. līdz 2014. gadam, aptuveni 6000 beduīnu tik ar varu padzīti no dzīvesvietām C zonā, Izraēlas valstij nolīdzinot līdz ar zemi viņu mājvietas. Pagājušajā gadā Izraēlas spēki sagrāva al-Araqib beduīnu ciemu jau 119. reizi, neskatoties uz to, ka tā iemītnieki ir Izraēlas pilsoņi. (2018. gada 25. jūlijā ciems tika sagrauts jau 131 reizi – tulk. piez.)

Pēc Izraēlas militārā reida Khan al-Ahmar jūlija sākumā, Izraēlas tiesa uzlika pagaidu liegumu turpināt nojaukšanu, lai ‘izmeklētu’ zemes īpašumu tiesības. Tomēr Izraēlas tiesu vara pēdējo desmitgažu laikā vairākkārt ir pierādījusi, ka tā strādā Izraēlas koloniālo projektu labā.

Khan al-Ahmar stāsts ir tikai viens piemērs tam, kā palestīnieši tiek sistemātiski padzīti no Palestīnas teritorijas un aizvietoti ar izraēliešiem. Palestīnieši tiek padzīti, balstoties uz daudziem dažādiem tīši veidotiem Izraēlas likumiem.

Jeruzalemē tās rezidentiem tiek atsauktas Jeruzalemes identifikācijas kartes un uzturēšanās atļaujas, ja viņi tiek uzskatīti par ‘nelojāliem’ Izraēlas valstij. Tikai 2016. gadā vien, Rietumkrastā tika pielietoti diskriminējoši likumi, lai padzītu 1,283 palestīniešus no viņu mājām.

Gazā jau 11 gadus ilgstošais aplenkums liek daudziem palestīniešiem meklēt labākas dzīves iespējas kur citur, dažiem dodoties laivās līdz ar Sīrijas bēgļiem, lai šķērsotu Vidusjūru un nonāktu Eiropā.

Trampam nākot pie varas, iedrošinātā Izraēla akceptēja vairāk nekā 14,000 papildus apmetņu vienības Rietumkrastā.

Tikai dažas stundas pēc 4. jūlija vardarbības, divpadsmitgadīgais Džibrīls cieši turēja rokās Palestīnas karogu un teica man: “Mēs esam stipri. Mēs cīnīsimies [pret Izraēlas spēkiem].” Tad viņš paskatījās uz zemi un piebilda: “Lai gan es labprātāk vienkārši spēlētos.”

Palestīniešiem ir tiesības dzīvot ar cieņu un taisnīgumu. Palestīniešu bērniem ir tiesības uz normālu bērnību. Un mēs turpināsim cīnīties, lai varbūt nākamajai paaudzei palestīniešu bērnu nebūtu jāuztraucas par savu mājvietu zaudēšanu un par to, ka nevarēs gūt izglītību, lai viņiem nebūtu protestos jāvicina karogi un jāieelpo gāze, lai viņi netiktu sisti un apcietināti nežēlīgu okupantu varu rokās.

Mēs turpināsim stāvēt kopā ar Khan al-Ahmar rezidentiem, jo viņu pretestība ir daļa lielākas cīņas pret brutālo Izraēlas apmetņu-koloniālismu.

__________________________________

Autore: Mariam Barghouti, “Al-Jazeera”; avots: http://www.islamweb.net/en/article/223093/bulldozing-palestine-one-village-at-a-time