No Umara, lai Dievs ir ar viņu apmierināts, kurš teica: “Kādu dienu, kad mēs sēdējām kopā ar Dieva sūtni, lai viņam miers un Dieva svētība, mūsu priekšā pēkšņi parādījās vīrs ārkārtīgi baltā apģērbā un ārkārtīgi melniem matiem; pie viņa nebija redzamas nekādas ceļojuma pēdas, bet neviens no mums viņu nepazina. Viņš apsēdās blakus pravietim, lai viņam Dieva svētība un miers, atspieda savus ceļgalus pret viņa ceļgaliem, uzlika savas plaukstas uz viņa kājām un teica: “Ak Muhammed, pastāsti man par islām (pakļaušanos).” Dieva sūtnis, lai viņam Dieva svētība un miers, atbildēja: “Islām nozīmē apliecināt, ka nekas nav pielūgsmes tiesīgs kā vien Dievs un ka Muhammeds ir Dieva sūtnis, pildīt lūgšanu, dot attīrīšanās ziedojumu (zakā), gavēt ramadānā, doties svētceļojumā uz Namu, ja tas ir iespējams.” Tas teica: “Tu esi sacījis taisnību,” un mēs izbrīnījāmies, ka tas uzdod jautājumu un tad apstiprina atbildes pareizību. Tad viņš turpināja: “Pastāsti man par īmān (ticību).” “Tas nozīmē ticēt Dievam, Viņa eņģeļiem, Viņa grāmatām, Viņa sūtņiem, Pēdējai Dienai un Liktenim (kadar) – gan labajam, gan ļaunajam no tā.” Viņš teica: “Tu esi sacījis taisnību. Pastāsti man par ihsān.” “Tas nozīmē pielūgt Dievu tā, it kā tu Viņu redzētu; un, ja arī tu nespēj Viņu redzēt, tad Viņš redz tevi.” “Pastāsti man par Stundu.” “Atbildētājam nav vairāk zināšanu par to kā jautātājam.” “Tad pastāsti par man par tās zīmēm.” “Kad verdzene dzemdēs savu kundzi un kad tu redzēsi baskājus, kailos, nabagus un aitu ganus būvējam augstas celtnes.” Tad šis cilvēks devās prom. Es kādu brīdi nogaidīju; tad viņš (Dieva sūtnis) teica: “Ak Umar, vai tu zini, kas bija jautātājs?” Atbildēju: “Dievs un Viņa sūtnis zina labāk.” “Patiesi, tas bija Džibrīls, kurš atnāca pie jums, lai mācītu jums jūsu reliģiju.”” (Muslims)

Atklāsmes apstākļi

Imāms Muslims saka: “Kad Abdullāha Umara dēla dzīve jau tuvojās beigām, divi cilvēki viņam pastāstīja, ka Irākā ir parādījusies jauna islāma sekta, kuru sauc par al-kadarijja un kas noliedz likteni (kadar). Tad Abdullāhs Umara dēls, lai atspēkotu šīs sektas aplamās domas, atstāstīja šo hadīsu, kurā liktenis (kadar) tiek minēts kā viens no ticības (īmān) balstiem.

Hadīsa mācības

Šis hadīss māca pareizo veidu (adab), kā meklēt zināšanas. Mums jābūt tīriem, jāvalkā tīras drēbes; jāsēž piedienīgi un tuvu runātājam; zināšanas jāmeklē pie īstā avota/zinātāja. Veids, kā meklēt zināšanas, ir darīt to ar jautājumu palīdzību, un uzdotajiem jautājumiem vajadzētu būt jēgpilniem, tādiem, kas var vest pie vērtīgām zināšanām un labiem darbiem. Labu jautājumu uzdošana novedīs gan pie labākas mācīšanās, gan mācīšanas. Arī jautājumu uzdošanā klātesošie mācīsies no atbildēm, un tādējādi jautātājs māca pārējos.

Kad Ibn Abbāsam, vienam no lielākajiem zinātniekiem līdzgaitnieku vidū, vaicāja, kā viņš ieguvis visas savas zināšanas, viņš atbildēja: “Ar jautājošu mēli (t.i., viņš vienmēr uzdeva jautājumus) un apcerīgu sirdi.” Daudzos hadīsos pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, sākumā pats uzdod jautājumu, lai pēc tam sniegtu zināšanas, jo jautājuma uzdošana palīdz prātam/sirdij sagatavoties uztvert un apgūt atbildi/zināšanas. Šai hadīsā viņš Džibrīlu nosauc par “jautātāju”, kas nozīmē jautājumu uzdošanas nozīmības novērtēšanu un iedrošinājumu jautāt, jo sevišķi tādus jautājumus, kuri spēj vairot zināšanas. Pašā Kurānā ir uzdots vairāk nekā 1200 jautājumu, kuri kalpo dažādiem mērķiem, lai atmodinātu lasītāja apziņu un liktu viņam pārdomāt izlasīto.

Zinātnieku skatījumā liktenis (kadar) var tikt aplūkots divos līmeņos: 1) mēs ticam, ka Dievs Savā pilnīgā zināšanā jau pirms radīšanas zināja visu, kas notiks un kā Viņa radītie rīkosies, un šī zināšana tika ierakstīta Pasargātajā Plāksnē (al-lauh-ul-mahfūz); 2) mēs ticam, ka tā ir Dieva griba, lai šīs lietas, lai tās būtu labas vai ļaunas, notiktu. Kaut ko izdarīt mēs varam tikai tad, ja mums ir griba un spēja to darīt, un Dievs ir Tas, Kurš radīja mūsu šo mūsu gribēšanu un spēju. Tomēr mēs esam atbildīgi par mūsu izdarītajām izvēlēm.

Aplami priekšstati par likteni (kadar)

Daudzi muslimi ir pārliecināti, ka to, ko viņi izdarīs, izraisa tas, kas uzrakstīts Pasargātajā Plāksnē, tādējādi sajaucot “cēloņsakarību” ar “saikni”. Šai gadījumā ir runa tieši par saikni, nevis izraisīšanu. To, ko mēs izdarām, neizraisa Dieva uzrakstītais. Viņš Savā pilnīgajā zināšanā zināja, ko mēs darīsim, un būtu varējis pavisam vienkārši laba darītājus uzreiz ielikt Dārzā, bet ļauna darītājus – Ugunī, bet Viņš ir Taisnais (`adl), tādēļ Viņš radīja mūs šai pasaulē, lai pārbaudītu, kādu ceļu izvēlēsimies. Mūsu izdarītais pilnībā sakritīs ar jau uzrakstīto, tomēr šeit nav runa par cēloņsakarību, jo tas, ko mēs darām, ceļas no mūsu gribēšanas un spējas, un visa atbildība par katru izdarīto izvēli gulstas uz mums.

Runājot par vadību un nomaldīšanos, vadība (hidāja) ir žēlastība (rahma) no Dieva. Dievs mūs radīja un deva mums saprašanu, lai līdz zināmai robežai mēs spētu izšķirt starp pareizo un nepareizo, Viņš piešķīra mums arī dabīgo iedzimto tieksmi (fitra) uz pareizo, kuras dēļ mums patīk labais un patiesais un nepatīk nepareizais un ļaunais. Dievs ir Tas, Kurš deva spēju un varēšanu darboties, un Viņš sūtīja sūtni ar vēsti, lai vadītu mūs tajās lietās, kas ir pāri mūsu saprašanai, tāpēc vadība ir Dieva dāsnuma izpausme. Savukārt nomaldīšanās saistīta ar mums pašiem – ja mēs darām sliktus darbus, tie sakņojas mūsu pašu gribēšanā un spējā; tie, kuri novēršas no vadības, to izdara tāpēc, ka viņi grib novērsties, t.i., viņi izvēlas nebūt vadīti un nomaldās, jo ir augstprātīgi un atsakās ieklausīties: “Tādēļ tad, kad viņi novērsās, Dievs novērsa viņu sirdis.” (Korāns, 61:5) Tomēr pastāv arī tādi cilvēki, kuri nav saņēmuši nedz islāma vēsti, nedz arī kādu citu vadību, vai arī vēsts pie viņiem ir nonākusi nepilnīga un izkropļota. Šie cilvēki tiek dēvēti par dabīgās tieksmes uz labo ļaudīm (ahl-ul-fitra), viņi tiks attaisnoti un, lai arī viņi ir maldos, viņus nesodīs.

Ir noteikti gadījumi, kad mēs varam arī kaut ko darīt attiecībā uz savu likteni. Piemēram, slimība ir Liktenis, tomēr pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, lika mums, gadījumā, ja saslimstam, meklēt dziedināšanu. Turklāt arī zāļu atrašana ir liktenis, tādējādi vienu qadar nolikumu var ietekmēt cits kadar nolikums. Umars Khattāba dēls reiz savas valdīšanas (khilāfa) laikā reiz ceļoja kopā ar pulciņu līdzgaitnieku. Tuvojoties kādai pilsētai, viņi uzzināja, ka tajā bija izplatījusies holēra, tālab Umars vaicāja saviem biedriem, vai viņiem vajadzētu doties uz priekšu vai atgriezties Medīnā. Vairums no viņiem teica, ka jādodas atpakaļ, tomēr daži iebilda. Tad viens no līdzgaitniekiem pastāstīja hadīsu, kurā pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, teicis: “Ja jūs dzirdat, ka kādā zemē ir šī slimība, neceļojiet uz to.” Tad Umars izlēma doties atpakaļ. Kāds cits līdzgaitnieks viņam jautāja, vai patlaban viņi bēg no sava Likteņa, uz ko Umars atteica, ka viņi dodas no viena kadar uz citu. Līdz ar to, ja mēs kādreiz sastopamies ar sarežģījumiem, izaicinājumiem, grūtībām, kurus varam atrisināt, novērst vai mazināt, mūsu pienākums ir to darīt. Daži zinātnieki, kā, piemēram, imāms Džīlānī, šai sakarā lieto jēdzienu “Likteņa pārvarēšana”.

Kādā hadīsā pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, saka: “Tiecieties pēc tā, kas jums dod labumu, meklējiet Dieva palīdzību un neesiet pārgalvīgi.” Tas parāda, ka mums pašiem ir jācenšas, jāpiepūlas. Pareizā izpratne par likteni ir tāda, ka mēs esam atbildīgi par visu to, ko darām. Piemēram, ja mēs pārgalvīgi brauksim un izraisīsim nelaimes gadījumu, kurā kāds tiks ievainots vai ies bojā, mēs nevarēsim vienkārši pasacīt, ka tas ir liktenis, izmantojot šo jēdzienu, lai attaisnotu savas kļūdas. Protams, tas, ka nelaimes gadījums notika, ir liktenis, jo tas īstenojās ar Dieva atļauju, tomēr mēs esam atbildīgi par nogalināšanu, jo tā notika caur mūsu gribu un spēju. Tādēļ arī jebkura tiesa mūs atzītu par vainīgiem. Ja liktenis varētu kalpot kā attaisnojums, tad daudzi noziegumi nevarētu tikt sodīti, jo zaglim atliktu tikai pasacīt, ka viņa zādzība bija “Liktenis”.

Likteņa jēdzienu ļaunprātīgi izmanto tie, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, un viņi to dara, lai attaisnotu savas kļūdas. Pareizs gadījums, kad likteni var lietot kā attaisnojumu, būtu šāds: ja kāds ir darījis visu, kas ir viņa spēkos, lai izpildītu savu pienākumu, bet kāda nenovēršama ārēja apstākļa dēļ tas nav bijis iespējams, viņš var tikt attaisnots. Piemēram, ja students ir cītīgi gatavojies pārbaudījumam, bet tā dienā saslimst un tādēļ vai nu nespēj to apmeklēt, vai uzraksta to slikti, viņš var sacīt, ka tas bija liktenis un ka tā ir Dieva griba.

Līdzīgi ir arī tad, ja mēs aplūkojam reliģiskus pienākumus. Mēs nevaram, kā daži muslimi mēdz rīkoties, vainot likteni par saviem grēkiem vai neizpildītiem noteiktajiem pienākumiem. Mums jāzina, ka tā ir mūsu atbildība; grēkojot vai novēlojot noteiktā pienākuma izpildīšanu, var novājināties mūsu ticība (īmān). Šādā gadījumā Islāms dod mums iespēju nožēlot un tādējādi atgriezties uz pareizā ceļa.

Apskatāmajā hadīsā pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, raksturo islām, t.i., piecus reliģijas balstus, kā ar locekļu palīdzību ārēji īstenojamās darbības, īmān kā saistītu ar ticību, iekšējām sirds darbībām un ihsān kā augstāko sasniedzamo pakāpi. Tomēr pirmie divi jēdzieni ir savstarpēji nomaināmi – dažkārt islām var apzīmēt iekšējās darbības, bet ticība (īmān) var attiekties uz ārējām. Ir daži hadīsi, kuros pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, min, ka ir vairāk nekā 70 darbību, kuras uzskatāmas par ticības (īmān) sastāvdaļu. Ja jēdziens Islāms tiek lietots viens pats, tas apzīmē vienlaikus gan islām, gan īmān, gan ihsān, kā tie raksturoti aplūkojamā hadīsā, jo pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, hadīsa beigās paskaidro, ka visas trīs šīs lietas veido reliģiju.

Ja ticība ir vāja, tas ietekmēs islām (labos darbus). Saskaņā ar imāmu Abū Hanīfa, lai arī īmān un Islām ir atšķirīgas lietas, tomēr tieši īmān klātesamība padara nepieciešamus darbus (islām).

Daži zinātnieki saka, ka muslimi (tie, kas pakļaujas) ir kā svešinieki neticīgo starpā, ticīgie (tie, kam piemīt īmān) ir kā svešinieki muslimu starpā, un laba darītāji (tie, kam piemīt ihsān) ir kā svešinieki ticīgo starpā. Ihsān, “laba darīšana” jeb ticības augstākais līmenis, kurā mēs pielūdzam Dievu tā, it kā Viņu redzētu, vai, ja mēs Viņu neredzam, tad vismaz zinām, ka Viņš redz mūs, ir saistīts ar bīšanos no Dieva un Viņa slavēšanu. Tas mudinās mūs veikt savu pielūgsmi, cik labi vien iespējams, un mēs savā pielūgsmē būsim patiesāki. Tādējādi ihsān ir saistīts arī ar sirds vispilnīgākajām darbībām. Ir darbības, kuras var palīdzēt nonākt pie ihsān: mīlēt Dievu vairāk par visu, bīties Dievu vairāk par visu, meklēt Dieva palīdzību, cerēt, ka Dievs dos Savu žēlastību un vadīs mūs, pilnībā paļauties uz Dievu.

Kad Džibrīls, miers ar viņu, jautā pravietim, lai viņam Dieva svētība un miers, par Stundu jeb Tiesas Dienu, pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, atbild, ka nedz viņš, nedz Džibrīls atbildi nezina. Tādējādi pravietis, lai viņam Dieva svētība un miers, parāda, ka pat tāds cilvēks, kuram ir tik plašas zināšanas kā viņam, nezina visu un to arī atzīst. Imāmam Mālikam reiz tika uzdoti četrdesmit jautājumi, un uz vairumu no tiem viņš atbildēja: “Es nezinu, Dievs zina labāk.” Jautātājs bija pārsteigts, ka lielais imāms Māliks nezina atbildes. To redzēdams, imāms Māliks lika viņam pēc tam, kad viņš atgriezīsies savā pilsētā, pastāstīt ļaudīm, ka viņš saticis imāmu Māliku un uzdevis viņam jautājumus un ka imāms Māliks teicis, ka viņš nezina atbildes. Imāms Māliks negribēja uzņemties atbildību par nepareizu atbilžu došanu. Tādēļ, ja kāds no mums kļūs par skolotāju vai zinātnieku, mums jābūt gana drosmīgiem, lai atzītu, ka mēs nezinām, un naidotu atbildi, kura varētu saturēt nepareizas ziņas.

Stundas zīmes, kas minētas šai hadīsā, atšķirībā no lielajām zīmēm, pieder pie mazajām. Mēs ticam šīm zīmēm, bet mums nevajadzētu pārlieku daudz raizēties nedz par tām, nedz laiku, kad tās parādīsies. Īstenībā mums vajadzētu uzmanīties, jo dažas no tām ir slikti darbi, no kuriem mums vajag turēties tālāk.

Secinājumi

Šis hadīss ietver visu par islāmu: piecus islāma balstus, pārliecības, kas veido ticību (īmān, tai skaitā arī ticību liktenim jeb kadar), ticības augstākās pakāpes jeb ihsān sasniegšanu un pareizo veidu, kā meklēt zināšanas un mācīt citus.

__________________

No Imāma Navavī 40 hadīsu krājuma; tulkojusi Fātima L.