Laila Brence | Karači, Pakistāna (2012)

Uztrūkstamies divos naktī no skaļiem šāvieniem, kas norīb teju vai mājas priekšā. Nē, kā izrādās šoreiz tie tomēr nav teroristi, kuru dēļ Pakistāna beidzamajā laikā kļuvusi tik populāra, bet gan mūsu pašu kaimiņi, kas, ar ieroču šāvieniem gaisā, sagaida no viesu zāles tikko pārbraukušos jaunlaulātos. Dodamies atpakaļ gultās, domās šķendējoties par šo nepraktisko kāzu tradīciju.

Līgavas ierašanās jaunajās mājās ir visas milzīgās pakistāniešu precību ažiotāžas kulminācija. Nika – jaunās sievas radu organizētas vakariņas – ir galvenās viesības, kurās tiek noslēgts laulību kontrakts un pēc kurām līgava tradicionāli dodas uz jaunā vīra mājām. Parasti pāris dienas pēc nikas seko valīma, kas savukārt ir līgavaiņa radu organizētas viesības. Uz abām viesībām tiek aicināti gan jaunā vīra, gan sievas radi, kas kopumā sastāda vairākus simtus uzaicināto. Lai gan šādas viesības nav lēts pasākums, tās ir tikai daļa no plašajām pakistāniešu precību tradīcijām, kas lielākoties sakņojas vietējā kultūrā, nevis islāmā. Pirms nikas notiek gan saderināšanās, gan vairākas citas viesības mazākiem radu un draugu pulkiem. Savukārt pēc valīmas jaunais pāris un viņu tuvākie radi vēl pāris mēnešus tiek aicināti vakariņās uz radu mājām, kas arī ir daļa no precību etiķetes. Jāatzīst, ka reizēm ir sāpīgi vērot, kā neskaitāmās tradīcijas iedzen vecākus izmisumā un parādos, pārvēršot jaunās ģimenes veidošanu teatrālā izrādē ar mērķi parādīt ‘pasaulei’, kā mēs protam izprecināt mūsu bērnus. Islāms, savukārt nosoda šādu izšķērdību, skaidri norādot, ka vissvētītākās laulības būs tās, kurās būs vismazāk sloga.

Laulības Pakistānā ir ļoti ģimenisks pasākums un viens no svarīgākajiem sabiedrības balstiem, caur kuru ģimenes vienojas radniecības saitēm, veidojas jaunas ģimenes, tiek audzināta nākamā paaudze un aprūpēti gados vecie ļaudis. Ja Rietumos uz emocijām balstīta dzīvesbiedra izvēle ir normāla un pozitīva parādība, tad Pakistānā – un arī citviet musulmaņu sabiedrībās – norma ir norunātas laulības. Tomēr šeit ir jānošķir konkrētās kultūrās praktizētas piespiedu norunātās laulības no islāma likumiem atbilstošām norunātām laulībām. Lielākā atšķirība abu starpā ir brīvas izvēles elements – islāms nosaka, ka laulības, kurām nepiekrīt vīrietis un sieviete, netiek uzskatītas par spēkā esošām. Tātad vecākiem nav tiesību noslēgt laulības viņu bērnu vārdā, ja bērni paši tam nepiekrīt.

Arī man savulaik bija izdevība vērot norunātu laulību procesu, kad vīramāte meklēja sievu savam jaunākajam dēlam. Apciemojām ne vienas vien meitenes radus, līdz nonācām gan pie vīramātei, gan dēlam tīkamas līgavas. Vēl tagad atceros neskaitāmās radu plūsmas cauri mūsu mājām pirmskāzu periodā kā ļoti nogurdinošu laiku, kad vēlējos, kaut tas viss ātrāk beigtos – viesību un vakariņu plānošana, dāvanu un dārglietu pirkšana, tērpu šūdināšana, jaunlaulāto istabas pušķošana… likās, ka tam visam nav ne gala, ne malas. Pašu viesību spilgtums, tērpu krāsu ņirboņa un dārglietu kalni eiropiešu gaumei liktos pārmērība. Vēl šodien atceros pirmās Pakistānā pieredzētās kāzas: ieejot viesu zālē, pirmās desmit minūtes sēdēju dziļi apmulsusi no iespaidu pārbagātības, nesaprotot kā reaģēt uz apkārt esošo košumu. Vietējām meitenēm savukārt visa šī kņada un burzma ir kā pasaka – jau no bērnības, skatoties uz citām līgavām un gatavojot māsas un draudzenes kāzām, viņas sapņo par savu princi baltā zirgā, kas aizvedīs viņas uz laimīgo zemi.