Es vēl esmu ceļā uz šahādas izteikšanu, taču ar islāmu prātā un sirdī dzīvoju jau aptuveni pusotru gadu. Es ļoti ceru, ka mans stāsts stiprinās kādu, kas jūtas līdzīgi kā es, tāpat kā mani stiprina un uzmundrina citu latviešu stāsti par islāma pieņemšanu un praktizēšanu.

Viss sākās jau bērnībā – kopā ar mammu un brāli ceļojām, pabijām gan Ēģiptē, gan Sīrijā, vairākus mēnešus dzīvojām Kiprā, apmeklējām tās turku daļu. Man ļoti patika Ēģiptē un Sīrijā redzētais, atceros īpašu epizodi no Sīrijas – mamma man nopirka pavisam vienkāršus hidžābus, kā suvenīru, piemiņu no ceļojuma. Vienu melnu, otru baltu. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, es balto hidžābu uzvilku un ar to pastaigājos pa Rīgu, dodoties uz pulciņu. Šobrīd, to atceroties, tas šķiet kaut kas neiedomājams. Man tajā laikā bija apmēram 10 gadi.

Līdz brīdim, kad mani vecāki izšķīrās, mēs dzīvojām ļoti labi – vecāki mums ar brāli parādīja pasauli, spēja iegādāties grāmatas un citas lietas, kuras vēlējāmies. Mēs ar brāli bijām ļoti aizrautīgi – mums katram bija dažādi posmi, kad aizrāvāmies ar dažādām tēmām – man tā bija aizraušanās ar Ēģiptes piramīdām, pusaudžu gados man ļoti patika Ņujorka – mamma man pirka visas iespējamās grāmatas, žurnālus, visādus nieciņus, kas ar tām saistīti.

Pēc vecāku šķiršanās dzīve mainījās, mamma sabruka, tēvs sevi visu atdeva savai jaunajai ģimenei. Mamma mūs ar brāli kādu brīdi paveda svētdienas skolā, vakaros kopā skaitījām tēvreizi, mājās parādījās grāmatas par kristietību. Jāpiebilst, ka radinieki no mammas puses bija un joprojām ir reliģiozi cilvēki – pārliecināti katoļi, taču bērnībā savus vecākus kā ticīgus cilvēkus neatceros. Mani kristietība neinteresēja, bet es labprāt skaitīju tēvreizi, gāju uz baznīcu un pati savā prātā skaitīju lūgšanu Dievam.

Pēc vecāku šķiršanās, kā jau minēju, dzīve mainījās, vecāki bija aizņemti ar sevi, savām problēmām, darbiem, strīdiem par naudu un mantu. Mēs ar brāli attīstījāmies vairāk vai mazāk paši. Toties mums bija visbrīnišķīgākā vecmāmiņa, kas mūs abus neprātīgi mīlēja. Tagad jau otro gadu viņa ir mans sargeņģelis, un es ceru, ka Allāhs viņu ir pieņēmis paradīzes dārzos un mēs kādreiz tur tiksimies.

Pēc vidusskolas beigšanas sāku studēt jurisprudenci. Pastudēju arī ārzemēs. Piedzīvoju un joprojām izdzīvoju pirmo mīlestību. Sāku strādāt profesijā – juridiskajā birojā. Diendienā kopā ar sievietēm, kas savā veidā cīnās par savu vietu zem saules, par izdzīvošanu. Biju ar cilvēkiem un strādāju šiem cilvēkiem, kuru mērķis ir naudas pelnīšana. Es tik dziļi izjutu šo sieviešu nepatīkamo, savtīgo un man nepieņemamo uzvedību, domāšanu, attieksmi vienam pret otru. Šajā laikā jau biju islāmā – daudz lasīju, cēlos no rītiem agri, lai noskatītos mierinošus un iedvesmojošus video par islāma tēmu un izturētu darba dienu. Ar katru mirkli krāju sevī nesapratni un nepatiku pret šiem cilvēkiem, pret naudas pelnīšanas virsuzdevumu.

Kad sāku lasīt mācības par islāmu, visvairāk mani iespaidoja miers, labvēlība un viesmīlība, kas piemīt muslimiem. Nodomu tīrība. Labvēlīgā attieksme pret citiem. Un mīlestība, cieņa pret savu ģimeni. Beznosacījumu rūpes par saviem bērniem un vecākiem. Latvijas sabiedrība man nav patīkama. Un es bieži pieķeru sevi domājot, kā neticīgs cilvēks veido un uz kā viņš balsta personisko viedokli, rīcību un attieksmi? Es skatos uz saviem vecākiem, un nesaprotu, kā viņi pieņem lēmumus par savu dzīvi. Es nāku no paaudzes, kur vairums manu vienaudžu vecāku šķīrās un veidoja jaunas attiecības. Es redzu šos cilvēkus šobrīd – nelaimīgus, nogurušus, daudzi no viņiem zaudējuši savu materiālo statusu. Taču pats galvenais – visu dzīvi viņi ir nodarbojušies paši ar sevi, sekojuši savām, bieži vien fiziskajām un fizioloģiskajām vēlmēm, izdzīvojuši personīgās kaislības. Un viņu bērniem ir bijis jāaudzina sevi pašiem.

(raksta nobeigums sekos)

Parislamu.lv vēlas dzirdēt arī tavu islāma pieņemšanas stāstu. Varbūt tieši tu iedvesmosi kādu spert soli pretī ticībai. Vari iesūtīt mums savu stāstu uz admin@parislamu.lv – ļoti gaidīsim!

______________________________________

Parislamu.lv pateicas autorei par iesūtīto rakstu! Autore vēlas palikt anonīma.