Kad paziņot par islāma pieņemšanu? Pārliecība

parlieciba 3 - kad pazinot par islama pienemsanu400

Cilvēki, kuri nesen sākuši interesēties par islāmu, bieži uzdod jautājumu par to, kad viņiem paziņot par islāma pieņemšanu.

Šo jautājumu var iedalīt trīs galvenajos posmos:

  1. Kad ir jāpasaka šahāda (ticības apliecinājums)?
  2. Kad par to ir jāinformē ģimene un tuvākie draugi?
  3. Kad tas ir jādara zināms sabiedrībai?

Ir cilvēki, kuriem šie jautājumi grūtības nesagādā; viņi labi izprot sevi un ir pārliecināti par to, kā rīkoties, bez jebkādām diskusijām. Viņi vai nu jūt, ka ir pienācis īstais brīdis un ka tas nesagādās nekādas problēmas, jo apkārtējā vide ir droša un saprotoša, vai arī ir pārliecināti par savām spējām tikt galā ar iespējamajām problēmām. Turpmākie ieteikumi nav domāti šādiem cilvēkiem, kaut gan tā varētu būt viela pārdomām par apstākļiem, kuri iepriekš netika ņemti vērā.

Pirmais posms: šahāda (ticības apliecinājums)

Kad ir jāapliecina šahāda?

Viennozīmīgi tas ir tad, kad tava sirds ir mierā ar pieņemto lēmumu. Tas būs tad, kad Dievs būs atvēris tavu sirdi un licis saprast, ka tu tam esi gatava (s). Šajā brīdī tu jutīsies pārliecinātāka kā jebkad iepriekš, ka ir pienācis īstais laiks.

Tomēr vēlos brīdināt – reizēm cilvēki jūt, ka ir pienācis tas īstais brīdis, lai pieņemtu islāmu, tomēr viņi skaidri neapzinās šī soļa sekas, kā dēļ vēlāk viņi var būt visneaizsargātākie pret pagrimumu.

Ja kāds vēlas apliecināt savu šahadu, mēs to, protams, pieņemam, tāpat kā to darīja Pravietis (s), jo mēs nezinām, kas slēpjas cilvēku sirdīs. Tomēr pirms tiek pieņemts galīgais lēmums teikt šahādu, būtu jācenšas, cik vien tas ir iespējams, izprast turpmākos kritērijus.

Lai šahāda būtu patiesa, ir jāsaprot tās vārdiskā nozīme:

Ašhadu an-lā ilāha illallā, ua ašhadu anna Muhammada-r-rasūlullā. (Es apliecinu, ka nav nekā un neviena cita pielūgsmes cienīga kā vien Dievs un ka Muhammads ir Dieva vēstnesis.)

Šahāda ir jāapliecina bez šaubām un ir jābūt pārliecībai par tās patiesumu. Ir jāpieņem tas, ko šis apliecinājums pieprasa no tavas dzīves, un kopš apliecināšanas momenta ir jācenšas dzīvot saskaņā ar izvēlēto ceļu. Būt muslimam nozīmē būt padevīgam Dievam, Viņa norādījumiem un arī Viņa vēstnesim; tātad tev ir jābūt gatavam būt padevīgam savās domās un rīcībā.

Kad tiek apliecināta šahada, tas ir jādara ar patiesu sirsnību un mīlestību pret Radītāju tikai un vienīgi Dieva labpatikas dēļ, noliedzot cita veida pielūgsmes objektus, apņemoties dzīvot kā muslimam visu atlikušo dzīvi. Šie nosacījumi var likties ļoti bargi, bet ir jāsaprot, ka šis solis ir nopietns un nevajadzētu to uztvert vieglprātīgi. Kad tas būs izdarīts, tas būs labākais ko tu varēji paveikt priekš šīs dzīves un nākamās.

Otrais posms: ģimenes un tuvāko draugu informēšana par islāma pieņemšanu

Tiem, kuri ir tuvi ģimenei un draugiem un jau sākotnēji ir stāstījuši viņiem par saviem reliģiskajiem meklējumiem un saņēmuši atbalstu, šis solis ir vienkāršs. Šādā gadījumā, radi un draugi jau iepriekš nojauta, ka šis solis pretī islāmam tiks sperts.

Tomēr pieredze rāda, ka šādu cilvēku nav daudz, un lielākā daļa tomēr uztraucas par to, kā paziņot jaunumus savām ģimenēm, paredzot, ka tie netiks uzņemti ar prieku. Šīs bažas var balstīties uz to, ka ģimene ir bijusi neiecietīga pret citiem, kas jau ir spēruši līdzīgu soli vai izrādījuši klaju naidu pret cilvēkiem, kas pieder citām rasēm, kultūrām vai ticībām. Tātad, ja ir šādi apstākļi, kā lai paziņo sakāmo?

No pravieša Muhammada (s) biogrāfijas mēs varam gūt zināšanas par to, kā viņš paziņoja par savu pievēršanos islāmam un to, kad viņš sāka aicināt citus uz islāmu. Pašā pravietības sākumā, viņš par islāmu runāja tikai ar tiem, kuriem viņš uzticējās un kuri viņu atbalstītu. Neskatoties uz to, ka viņš bija pazīstams kā uzticama persona, pie kura cilvēki mēdza atstāt glabāšanā savas mantas un kuram viņi mēdza jautāt pēc padoma, viņš to izvēlējās nepaziņot visiem uzreiz. Viņš slepus satikās ar uzticamiem ļaudīm, lai nostiprinātu viņu ticību un zināšanas. Viņš iedrošināja šos ļaudis tikties mazās grupās, lai atbalstītu viens otru un izvairītos no pieķeršanas. Viņi pat devās uz kalnu pāreju netālu no Mekas, lai varētu netraucēti nodoties lūgšanām.

Šie piemēri rāda, ka slepenība un piesardzība islāmā ir atļauti līdzekļi, it īpaši, ja māc bažas par savu dzīvību vai negatīvām sekām. Tāpat tiek norādīts, ka, pirms paziņošanas apkārtējiem, ir jāgūst zināšanas un jānostiprina ticība, jo īpaši tad, ja runa ir par tuviem cilvēkiem.

Trešais posms: sabiedrības informēšana par islāma pieņemšanu

Aplūkojot pravieša Muhammada (s) biogrāfiju, mēs redzam, ka tikai tad, kad islāmu pieņēma Umars un Hamza (ietekmīgi Mekas pilsoņi), kas notika sešus gadus pēc pravieša (s) misijas sākuma, muslimi pārstāja slēpties un sāka atklāti izpildīt pie Kābas pielūgsmes darbības: iet tai apkārt un pildīt lūgšanas. Umars un Hamza abi bija ietekmīgi vīri, kuri Kureišu cilts vidū bija pazīstami ar savu spēku un drošsirdību. Viņu pievēršanās islāmam deva citiem muslimiem drosmi nākt ar savu pielūgsmi atklātībā, zinot, ka viņus atbalstīs gan Dievs, gan arī šie divi vīri.

Tā kā agrīnie muslimi jutās apdraudēti, viņi slēpa savu ticību no tiem, kuri varētu nodarīt viņiem ļaunu. Šo argumentu var izmantot arī mūsdienās, jo sabiedrībā valda naidīga attieksme pret muslimiem – jauniem muslimiem nevajadzētu publiskot savu ticību tikmēr, kamēr viņi ir raduši apkārtējo atbalstu. Tomēr pret šo argumentu varētu iebilst, jo salīdzinājumā ar situāciju Mekā, apstākļi Apvienotajā Karalistē un citur Rietumos nav tik briesmīgi. Ir dažas pilsētu teritorijas un citas izolētas vietas, kur drošāk būtu nogaidīt, pirms atklāt savu ticību, bet šādu vietu nav daudz.

Rietumos muslimi lielākoties saskaras ar mutiskiem aizvainojumiem, kas, salīdzinājumā ar sahābu (agrīno muslimu) piedzīvoto, nav nekas. Ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz Muslimu grupējumiem, kuriem piebiedrojaties – turaties pie lielajiem, pazīstamajiem islāma skolu virzieniem.

Es pazīstu dažas māsas, kuras pēc šahādas apliecināšanas jutās ļoti saviļņotas un priecīgas, ka jau tajā pašā dienā viņas savu ticību nekavējoties publiskoja, sākot nēsāt hidžābu (galvassegu, lakatu). Dažas no viņām ir palikušas nelokāmas savā ticībā un kopš tās dienas nekad nav novilkušas hidžābu. Savukārt citas pēc kāda laika sāka just, ka ir spērušas pārāk lielu soli, un tā vietā, lai spertu nākamo soli, hidžābs tika novilkts.

Mans personīgais ieteikums būtu spert soļus pamazām, bet neatlaidīgi. Sākumā galvenais ir pēc iespējas ātrāk iemācīties izpildīt lūgšanu un atrast veidu, kā to īstenot ikdienas dzīves ritmā, pat ja sākotnēji tas tiek darīts slepeni. Kad ticība kļūs stiprāka un vairosies zināšanas par islāmu, var pamazām sākt mainīt savu garderobi, izturēšanos un paziņu loku, liekot manīt par izmaiņām tavā dzīvē. Šādi apkārtējie pamazām būs sagatavoti tavam paziņojumam, un arī tu pats jutīsies stiprāks ticībā, lai aizstāvētu savu rīcību un atbildētu uz jautājumiem, kas varētu viņiem rasties par islāmu.

Lai Dievs padara tev ticības publiskošanu vieglāku un lai palīdz tev spert soļus vislabākajā veidā, kas stiprinātu tavu ticību un pasargātu tevi!

————————————

Raksta autors: Amala Steiplija (Amal Stapely)

Raksta avots: OnIslam.net 

 



  • Atstāt komentāru