Kā ir būt bērnam Ēģiptē? Muslimu pasaule, Pasaulē

Ēģiptes bērni

Ēģiptes bērni

Islāmu pieņēmusī latviete Ilze kopā ar savu ģimeni dzīvo Ēģiptē. Laikraksts “Diena” publicēja viņas rakstu sēriju par ikdienas dzīvi Ēģiptē.

Jaunām ģimenēm, ierodoties Ēģiptē, pirmais patīkamais pārsteigums ir sirsnīgā attieksme pret bērniem. Jo mazāks tūrists, jo vairāk nerātnību tam tiek piedots. Sākumā tā šķiet lišķība, bet ar laiku saproti, ka ēģiptieši tiešām mīl bērnus, tādēļ ieteikums tūristiem – ja jums ir smaidīgs un draudzīgs mazulis, tad ir neprāts tos atstāt mājās! Ar šādu bērneli pie rokas Ēģiptē jums garantēts labākais numuriņš, kā arī lielākās atlaides veikalā.

Bieži man jautā: kāda ir ēģiptiešu attieksme pret saviem, ja tik ļoti mīl citu bērnus? Viennozīmīgi atbilde ir viena – tie mīl visus bērnus, bet kā rotaļlietas. Audzināšanas nolūkā pateikts “NĒ” ir kas nesaprotams un nepieņemams. Otrā spilgtākā īpašība – ēģiptieši cenšas pasargāt savu bērnu no jebkādām briesmām. Dažreiz šķiet, ja bērns to ļautu, tad viņu nēsātu uz rokām līdz 18 gadu vecumam, jo ejot var nokrist. Ļoti daudz jauni puiši izaug, īsti nemākot uzsmērēt maizi vai uzcept sev omleti, jo virtuvē var būt tik daudz negadījumu.

Austrumos bērni ir bagātība, tādēļ lielas ģimenes nav nekas neparasts. Laukos tās vairāk ir tradīcijas, kā arī darbaspēks. Pozitīvais moments ir tas, ka jau no pirmajiem soļiem bērns iemācās strādāt, rūpēties par sevi un saviem tuviniekiem. Šādi bērni arī tad, kad izaug, ir ļoti cieši saistīti ar ģimeni, īpaši mammām.

Mēs, ārzemnieki, ļoti mīlam fotografēt šādus bērnus, jo sirds lūzt, skatoties uz šādiem mazuļiem – noplukuši, netīrām kājām un šķiet, ka vienmēr izsalkuši. Sākumā arī es, braucot uz laukiem, ierados ar čemodānu, kurš pilns ar bērnu drēbēm un apņemšanos, ka manējie nu gan tādi neizskatīsies. Ēģipte ir tuksnešu valsts (aptuveni 96% valsts teritorijas- tuksnesis), tādēļ putekļi te ir visur, pat tādās vietās, kur domājam, ka to nav. Kā Latvijas laukos dubļi pēc lietus. Tā nu saģērbu puikas un palaižu spēlēties. Nepaiet ne stunda, kā es saucu bērnus atpakaļ – pārģērbties. Slēptu smaidu pavadīta es viņus nomazgāju, saķemmēju, pārģērbu un palaižu pastaigā… nav grūti iedomāties, kādi bērni izskatījās vēl pēc stundas. Pirmās dienas vakarā mans čemodāns bija pilns jau ar netīrām drēbēm. Nākamā dienā, kā visas “normālas ēģiptiešu mammas” uzvilku puikām vecāko apģērbu kas bija līdzi un pirms pusdienām un vakariņām, lai var atrast muti, nomazgāju viņiem seju… visbeidzot pirms gulētiešanas – pamatīga mazgāšana un gulēt aizgāja jau atkal mani – gaišie, tīrie puikas. Tagad uz laukiem braucu bez ilūzijām un liekām mantām – katru dienu pa kostīmam plus divi izejamie un miers. Pilnīgi iespējams, ka kāds tūrists ir aizbraucis ar mana jaunākā dēla fotogrāfiju un pārliecību, ka ēģiptieši mēdz būt arī ar gaišu ādu un blondiem matiem.

Pilsētās ir nedaudz cita situācija – te ir daudz tīrāks un nav tādu pagalmu pie mājas, kā tas ir Latvijā. Te viss ir atkarīgs no mammas čakluma vai aizņemtības. Zinu diezgan daudz ēģiptiešu bērnu, kuri līdz pat skolai “svaigu gaisu” ieelpo balkonā un no mājas iziet tikai kopā ar vecākiem. Pilsētās bērnu ģimenē ir mazāk (līdz trīs) – attiecīgi tie vairāk sajūt bērnības garšu, jo viņiem tiek pirktas dāvanas, našķi, kā arī viņiem nav jāstrādā. Šādi bērni, kad izaug, vieglāk uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Ēģiptiešu bērni ir vecāku loloti un mīļoti, bet es vēl neesmu redzējusi tādu ģimeni (ne bagātu, ne nabadzīgu), kur bērni vismaz līdz viena gada vecumam ēstu tikai veselīgus ēdienus, nedzertu gāzētus dzērienus, kur bērni ietu gulēt konkrētā laikā un tiktu ievērots vismaz kaut kāds režīms. Autiņbiksītes pārtrauc likt tikai tad, ja neatļauj līdzekļi vai arī pašam bērnam apnīk. Atceros, kad man sākās “knupīša kari” ar jaunāko dēlu, tad vakarā es stāvēju pie durvīm un klausījos kā bērns pieprasa “sosi” un vienlaicīgi turēju vīru aiz otrām durvīm. Viņš pa visu varu gribēja “izglābt” manu dēlu no manis, jo redz, mūsu kaimiņš (viņa labākais draugs) ar knupi vēl skolā gāja līdz pat otrajai klasei un nekas – izaudzis. Jāatzīst, ka šajā “cīņā” es uzvarēju tikai tad, kad tētis uz nedēļu aizbrauca pie savas mammas.

Tā nu sanāk, ka jauktajās ģimenēs, kur mamma ir ārzemniece, bet tētis ir ēģiptietis, bērniem “mīļāks” ir tētis. Tas tādēļ, ka mamma liek iet gulēt laikā, uzskata, ka puiku attīstībai tikai ar futbolu nepietiks un briesmīgākais – vismaz līdz divu gadiem neļauj dzert gāzētos dzērienus.

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ es bez bailēm ļauju savam vecākam dēlam iet ar tēvu “vīriešu” lietas kārtot un samierinos, ka aizmigs tur, kur sanāks, un ēdīs, ko gribēs. Kā arī noteikti atzīstu, ka maniem dēliem ir labākais tētis pasaulē, bet ilgāk par divām dienām es šos vienus neatstātu.

———————————————-
Raksta autors: Ilze Leila Strūberga
Raksta avots: www.manaegipte.com, www.diena.lv



  • Atstāt komentāru