Umar Khadr, es ceru, ka ar tevi viss ir kārtībā Muslimu pasaule, Pasaulē

Gvantanamo līcisMan ir kas kopīgs ar Umaru Khadru. Mēs abi esam Sūzenas Kolinsas pasaules slavenās triloģijas “Bada spēles” fani. Būtiskākā atšķirība starp mums ir tā, ka es neesmu pavadījusi desmit jaunības gadus Gvantanamo līcī, Kubā.

 ASV armija sagūstīja piecpadsmit gadus veco Umaru Khadru Afganistānā, apšaudē, kas sākās 2002. gada jūlijā, un kurā viņš tika divreiz ievainot mugurā. Tika apgalvots, ka jaunietis ir nogalinājis ASV specvienības karavīru. Viņš bija atradies afgāņu karagūstekņu nometnē, kur viņš strādāja par tulku sava tēva paziņai. Kritiskā veselības stāvoklī Umars tika pārvietots no austrumu Afganistānas uz Bagramu; gūtie ievainojumi atstāja viņa ķermenī trīs caurumus un šrapneļa rētas sejā.

Kanādā dzimušais jaunietis, tika turēts ASV ieslodzījumā desmit garus gadus, kuru laikā viņa ģimene un citi aktīvisti no visas pasaules intensīvi pieprasīja Kanādas valdību “vest viņu mājās”. Sākotnēji Umars Khadrs tika apsūdzēts kā kara noziedznieks. Žurnāliste Hetēra Mārša, kura atbalstīja Umara Khadra atbrīvošanu, atzīmēja, ka “ASV karavīriem nošaut nevainīgus bērnus ir likumīgi”, turpretī  “tas ir kara noziegums bērnam nogalināt ASV karavīrus”, tādējādi norādot uz dubultstandartiem, kuru dēļ Umars Khadrs tika vainots kara noziegumā.

Umara Khada ieslodzījums tika īstenots, neskatoties uz pārliecinošiem pierādījumiem, kas norīdīja viņa nevainību. Savienotās Valstis un Kanāda pilnībā ignorēja Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanos par Bērnu Tiesībām Bruņotos Konfliktos (kurā viņi ir vieni no vienošanās parakstītājiem) un nevilcinājās ar viņa ieslodzīšanu. Tikai astoņus gadus vēlāk, 2010. gadā, Kanādas Augstākā Tiesa lietu pret Umaru atzina kā nepatiesu apsūdzību, kurā netika ievērotas viņa cilvēktiesības un Kanādas pilsoņa tiesības; pratināšanu, ko Kanādas Drošības un Izlūkošanas Dienests veica pret “jaunieti, kas ir aizturēts uz aizdomu pamata” Kanādas Augstākā Tiesa, kas ir pazīstama ar tās objektīvo taisnīguma izpildi, atzina par “Kanādas starptautisko cilvēktiesību pienākumu skaidru pārkāpumu”.

Tolaik Odrija Maklina, Toronto Universitātes Tieslietu Fakultātes profesore, vēlējās uzzināt vai Kanādas Augstākas Tiesas spriedums (a) nav pārkāpis Khadara Čārtera tiesības, un (b) ja formulējums, ka Kanādai “būt jāmeklē repatriācija” “nebija pietiekams, lai motivētu valdību rīkoties”, tad grūti bija saprast, kas “būtu šai valdībai pietiekami, lai sāktu rīkoties un darītu to, kas pareizi”.

“Es raudāju pratināšanās vairākas reizes dēļ šīs izturēšanās un sāpēm. Jo vairāk es pratināšanas laikā atbildēju uz jautājumiem un sniedzu viņam vēlamās atbildes, jo mazāk sāju man tika nodarīts. Es uzreiz sapratu, ka vienkārši dodot tādas atbildes, kādas viņi vēlas dzirdēt, es varu sevi pasargāt no sāpēm” – no Umara oficiālās liecības 2008. gada 22. februārī.

Citu ieslodzīto, kā, piemēram, Muazzama Begga, liecības, sniedz detalizētus ziņojumus par izturēšanos, kas bija jāpārcieš; Deivids Hicks, kāds austrāliešu ieslodzītais, izteicās, ka viņš “redzēja ASV karavīrus velkam Umaru no viņa kameras uz istabu pretī manējai, kas tika lietota pratināšanas nolūkiem. Aptuveni stundu es dzirdēju Umara sāpēs kliedzam, jo viņš tika fiziski iespaidots. Umars kliedza: ‘Kāpēc jūs man to nodarāt? … Lūdzu, pārstājiet … Palīgā!’ Izskatījās, ka šai varmācībai nav nekāda loģiska pamatojumu, kā vien ar fiziska spēka palīdzību salauzt Umara garu.”

Liekas, ka dzīve vietā, kur cilvēktiesībām nav nekādas vērtības, nesalauza Umara garu, jo 2012. gada 30. septembrī viņu aizsūtīja mājās uz Kanādu, kur arī šobrīd viņš uzturas paaugstinātas drošības ieslodzījumā. Žurnāliste Endja Vortingtona, kura sīki seko Umara Khadra lietai, atzīst, ka Kanādas valdība varētu turēt viņu arestā aptuveni vēl piecus gadus, balstoties uz oficiālu vienošanos, kas tika panākta 2010. gada oktobrī. Neskatoties uz oficiāliem ziņojumiem par labu uzvedību desmit gadu ieslodzījumā, atbrīvošana notiks ne agrāk kā 2015. gadā. Divi no ASV militārajiem juristiem, kuri pārstāv Umaru un ir pavadījuši ar viņu vērā ņemamu laiku, raksturo viņu kā ‘inteliģentu jaunieti’ ar izteiktu ‘mīlestību uz zināšanu ieguvi’.

Mīlestību pret zinībām Umarā atklāja Arlette Zincka, Edmontonas Karaļa Koledžas angļu valodas profesore, kura izveidoja un sekoja Umaira studiju plānam, kamēr viņš atradās Gvantanamo līcī. Viņš dedzīgi pildīja viņam dotos uzdevumus, kas norāda uz to, ka viņa jaunais prāts bija tikko atklājis literatūras pasauli. Būdama pati tīņa gados, es neesmu pārsteigta, ka sadarbības ar profesori Zincku rezultātā atklājās, ka Umars sevi visvairāk identificē ar triloģijas “Bada spēļes” tēlu Primu Everdīnu, uzskatot viņu par stāsta ‘morāles centru’.

Sarakstoties ar vēstulēm un pavadot laiku kopā ar Umaru cietumā mācību stundās, Zincka ievēroja savā unikālajā skolniekā ko īpašu – neskatoties uz “ārkārtīgi grūtajiem apstākļiem”, viņš spēja “saglabāt cerību un pozitīvu attieksmi pret dzīvi situācijās, kurās pieaugušie to nespētu”. Tas atspoguļojās “iespaidīgā enerģijas un apņēmības līmenī, ko viņš ieguldīja mācību procesā.”

Saskaņā ar nepopulāru viedokli, Umars Khadrs vēsturē paliks vien kā politiska marionete, kuru izmantoja tie, kas vēlējās attaisnot savas kriminālās aktivitātes un izbēgt no soda. Ir cilvēki, kuri uzskata Umaru Khadru par radikālu teroristu; neskatoties uz to, ka viņš jau ir noturēts ieslodzījumā ilgāk par viņam piespriesto netaisno sodu, viņi neļauj Umaram būt brīvam cilvēkam. Zēns, kurš daudzu atmiņā “vienmēr būs slepkava”, tagad ir 26 gadus vecs jaunietis, kuru viņi nevēlas laist brīvībā, kuram viņi neļauj iegūt izglītību, atstāt notikušo pagātnē un pat ne apvienoties ar savu ģimeni. Kā kareivis-bērns, kuram nemitīgi tika liegtas viņa pašas elementārākās tiesības, Umārs Khadrs ieies vēsturē ar savu unikālo statusu, kuram ko līdzīgu varēja novērot Otrā Pasaules kara laikā.

Tomēr patiesi efektīva rehabilitācija ir psiholoģiska pieredze, kas prasīs Umara, viņa ģimenes, juristu un atbalstītāju apvienotus centienus, jo būs vajadzīgs laiks, lai sadziedētu ASV karaspēka kriminālsodu sistēmas radītās brūces. Rehabilitācija ir daļa no Kanādas Labošanas organizācijas filosofijas, un profesores Zinckas un Umara juristu centieni norāda to, cik nepatiesi ir ar Umaru Khadru saistītie izkropļojumi. Viņa tēls medijos tiek polarizēts, un mēs visi labi zinām mediju spēju selektīvi izvēlēties vaininiekus. Turpinās debates par to, kas karalaukā ir morāli un kas nē, bet, kā mēs to redzam Umara Khadra gadījumā – no sākta gala nekas nav bijis godīgi.

Desmit gadus atpakaļ, es sēdēju savas skolas bibliotēkā un skatījos Disneja veidoto multfilmu “Dambo” (1941.g.), mēģinot apslēpt asaras, kas plūda tā dēļ, ka zilonēna māti ieslodzīja tikai tāpēc, ka, cenšoties pasargāt zilonēnu, viņa izskatījās draudīga. Tolaik es sapratu, ka sliktais varonis ne vienmēr ir tas, uz kuru visi norāda. No šīs bērnības atziņas, es mācījos, ka pat ja patiesais taisnīgums ne vienmēr tiek nodrošināts, cīņa par to nav veltīga. Cilvēka gara cīņa pret netaisnību ir reāla; to cilvēku centieni, kuri apzināti cīnās par netaisnīgas vardarbības izbeigšanu, paliks vēstures grāmatās nākamajām paaudzēm, kuras atskatīsies pagātnē un brīnīsies, kāpēc pārējie tolaik klusējuši.

“’Ko es varu pastāstīt par sevi? Cieši turamies pie mūsu sirdīs mītošās cerības un apkārtējo mīlestības pret mums, un tas liek mums turpināt, līdz laime ir sasniegta” – Umars Khadrs vēstulē Arlettei Zinckai, 2009. gada 22. janvārī.

————————–

Raksta autors: Aiša Nasira (Ayesha Nasir) – vidusskolniece Pakistānā

Raksta avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru