Tu jau esi lasījis daudz interesantu stāstu par Mūsu. Šoreiz mēs tev pastāstīsim stāstu par Mūsu un Hidru, kurš bija pazīstams kā ļoti gudrs vīrs. Kad Mūsā izdzirdēja par Hidra gudrību, viņš, kopā ar saviem sabiedrotajiem, devās šī vīra meklējumos, nolemjot neapstāties, līdz atradīs viņu. Kad viņi sasniedza vietu, kur satikās divas straumes, Mūsu pārņēma
Kad Hadžarai piedzima Ismāīls, Ibrāhīma pirmā sieva Sāra skuma par to, ka viņai nebija pašai savu bērnu. Dievs pavēlēja Ibrāhīmam aizvest viņa sievu Hadžaru un dēlu Ismāīlu uz vientuļu vietu un atstāt viņus tur. Vai vari iedomāties, kā Ibrāhīms jutās? Viņam bija neizsakāmi grūti paklausīt šai pavēlei – atstāt savu sievu un bērnu, kurš bija
Pravieša Nūha sekotāji, kas paglābās no plūdiem, bija labi ļaudis. Taču daudzus gadus vēlāk viņu bērni un mazbērni aizmirsa, ko vecāki viņiem bija mācījuši. Šie ļaudis bija gari augumā, gaiši un ar labu miesas uzbūvi – viņus sauca par ād tautu. Viņi uzcēla skaistas mājas un pilsētas. Taču jau atkal viņi pievērsās akmens elku pielūgsmei.
Kad cilvēce izplatījās pa visu pasauli, daži cilvēki atcerējās Dieva mācīto, bet lielākā daļa sāka aizmirst. Viņi aizmirsa par Dievu un uztaisīja akmens elkus, kurus sāka pielūgt Dieva vietā. Lai atgādinātu cilvēkiem par savām mācībām, Dievs sūtīja viņiem pravieti Nūhu (Noasu), kurš bija viens no labākajiem cilvēkiem tajā laikā. Nūhs teica viņiem būt labiem, klausīt
Miljoniem gadu atpakaļ, pasaules nebija. Dievs teica: „Kun!” („Esi!”), un pasaule bija radīta. Taču tajā joprojām nebija cilvēku. Pat Džannā (debesīs/ Paradīzē) nebija cilvēku. Džanna ir visskaistākais dārzs, kādu jebkurš no mums var iedomāties. Tajā ir dažnedažādākie augļu koki, kādus vien varam iztēloties – granātāboli, olīvas, vīnogas un daudzi citi. Džannā plūst spirdzinoša ūdens, piena un
796 
