Abū Zarrs Džundubs ibn Džunāda un Abū Abdurrahmāns Muāzs ibn Džabals ziņo, ka Dieva Sūtnis (s) ir teicis: “Bīsties Dievu, lai kur tu būtu, un liec, lai pēc sliktā nāk labais un to izdzēš, un izturies pret cilvēkiem laipni un labi.” (atstāstīja Tirmizī, un teica: “Hasan (hadīsam ir laba uzticamības pakāpe).” Citā norakstā “Hasan un sahīh (labs un uzticams)”)

• Paskaidrojumi

Dievbijība (takuā) ir viens no vissvarīgākajiem un ietilpīgākajiem jēdzieniem islāmā. Šis vārds ir atvasināts no saknes “uakā” ar nozīmi “aizsargāt”, un takuā (dievbijība) tādējādi nozīmē: sekojot Dieva vadībai, pasargāt sevi no Viņa bargā soda. “Bīšanās no Dieva”, kā to dažkārt mēdz tulkot, ietver tikai daļu no šī plašā jēdziena nozīmes. Alī ibn Abū Tālibs to raksturo kā “bīšanos no Dieva, sekošanu Viņa pavēlēm, apmierinātību ar to, ko Viņš devis, un sagatavošanos Tiesas Dienai”. Muhammads Asads to tulko kā “Dieva apzināšanos”, bet saskaņā ar dažu muslimu valodnieku atzinumu, iespējams, labāk būtu lietot šo Kurāna jēdzienu tādu, kāds tas ir – nevis tulkojot, bet transliterējot.

Šis vārds ir bieži minēts Kurānā un Sunnā. Visuaugstais Dievs saka: “Ak jūs, kuri noticējāt! Bijājiet Allāhu ar Viņam pienācīgo (atbilstošo) dievbijību un nemirstiet gan, kā tikai padevušies [būdami muslimi].” (Kurāns 3:102)

Dievbijīgam muslimam tiek dāvātas daudzas svētības un balvas, tādas kā Dieva mīlestība, mēraukla, lai atšķirtu pareizo no nepareizā un risinājums grūtībām. Tāpat daudzas lietas viņam tiks atvieglotas, grēki piedoti, un viņš saņems vadību. Dievbijība palīdzēs viņam iemantot svētīgas zināšanas, labklājību un panākumus.

• Hadīsa mācības

Saskaņā ar Ibn Radžaba un citu zinātnieku viedokli, dievbijība (takuā) nozīmē izpildīt pienākumus un izvairīties no aizliegtā un apšaubāmā. Tas ir Dieva dots padoms visai cilvēcei, kā arī visu praviešu ieteikums saviem ļaudīm. To ieteica arī Pravietis Muhammads (s) un pastāvīgi atgādināja saviem līdzgaitniekiem par dievbijību visās savās runās. Tie, kuri dievbijību izprot kā “bīšanos no Dieva”, šo jēdzienu uztver kā rīcības iemeslu, jo, saskaņā ar agrīnajiem islāma zinātniekiem, vismazākais pietiekamais līmenis, bīstoties no Dieva, ir tas, kas liek muslimam piepildīt savus pienākumus un attur viņu no aizliegtā.

Dievbijība nenozīmē pilnību, jo arī dievbijīgajiem var gadīties grēkot, tomēr, ja tas noticis, viņi nekavējoties nožēlo un liek, lai izdarītajam sliktajam darbam sekotu labs darbs, lai, kā minēts mūsu hadīsā, ar to dzēstu slikto darbu. Līdz ar to kļūst skaidrs jautājums, par ko daži zinātnieki nav bijuši vienisprātis, proti, vai izvairīšanās no mazākajiem grēkiem ir daļa no dievbijības. Visuaugstais un Žēlīgais Dievs ir atstājis piedošanas durvis atvērtas, un ir daudz veidu, kā iespējams novērst sodu par izdarītu grēku. Viens no tiem, kā jau teikts, ir darīt labus darbus pēc sliktajiem, lai tos dzēstu – tas minēts arī Kurānā: “Patiesi, labie darbi ņemt nost sliktos.” (Kurāns 11:114) Blakus šim pastāv vēl ļoti daudz citu Kurānā un Sunnā minētu iespēju, lai grēki tiktu piedoti: piedošanas lūgšana (istighfār), nožēla (tauba), muslimu aizlūgums (duā) vienam par otru, Pravieša (s) aizbilšana, dievbijīgu muslimu aizbilšana, piecu ikdienas lūgšanu veikšana pastāvīgi un savlaicīgi, likstas un ciešanas, sods kapā, Pēdējās Dienas baisās ainas un notikumi, kā arī gluži vienkārši Dieva žēlastība un piedošana.

Ja mēs izdarām labu darbu, Dieva mūs atalgos, vezdams mūs pie kāda cita laba darba – tātad viena laba darba veikšana novedīs pie cita. Slikta darba izdarīšana bez nožēlas, piedošanas lūguma (istighfār) vai dzēšanas caur labu darbu visticamāk novedīs pie vēl viena slikta darba, tāda paša vai citāda. Šāda attieksme pēc slikta darba izdarīšanas liek cilvēkam to atkārtot atkal un atkal, kļūst iespējama arī citu sliktu darbu izdarīšana, līdz cilvēka sirds tiek “aizzīmogota” un viņš kļūst par pārkāpēju savā būtībā.

Ikviena muslima pienākums ir izturēties pret citiem labi. Ibn Radžabs savā skaidrojumā raksta: “Labs raksturs pieder pie dievbijības, un bez laba rakstura tā nevar būt pilnīga. Pieminēt to šeit atsevišķi bija vajadzīgs vienīgi tādēļ, lai pilnīgi skaidri paskaidrotu šo lietu. Daudzi cilvēki domā, ka dievbijība iekļauj pienākumu izpildīšanu pret Dievu, neraugoties uz pienākumiem pret cilvēkiem, un tādēļ Pravietis (s) skaidri un gaiši teica, ka muslimam ir jāizturas pret ļaudīm laipni.” Šis nosacījums ir uzsvērts daudzos hadīsos, piemēram: “Dievbijība un taisnīgums nozīmē labu raksturu.” (Muslims) “Ticīgais ar vispilnīgāko ticību (īmānu) ir tas, kuram ir vislabākā uzvedība.” (Ahmads un Abū Daūds) “Nekas svaros nav smagāks par labu raksturu.” (Ahmads un Abū Daūds) Tāpat Pravietis (s) ticību (īmānu) un labu raksturu minēja kā divus galvenos, uz ko sievietei skatīties, lemjot piekrist laulībām vai nē.

• Secinājumi

Dievbijība (takuā) nozīmē bīties Visuvareno Dievu, sekot Viņa pavēlēm, pēc slikta darba izdarīšanas darīt labu darbu, lai pirmo dzēstu, izturēties pret citiem laipni un labi, kā arī izkopt labu raksturu.

—————————————–

Raksta avots: No Imāma Navavī 40 hadīsu krājuma