Islāmā reliģija un zinātne vienmēr ir tikušas uzskatītas par dvīņumāsām. Arī šodien, kad zinātne ir sasniegusi nepieredzētus augstumus, tās joprojām iet roku rokā.

Šajā gadsimtā, zinātnes progress ir nāvīgi ievainojis daudzu reliģiju ticīgo pārliecību; tieši šādu zinātnisko atklājumu gaismā ir iespējama objektīva islāma svēto rakstu analīze, kas pasvītro šo rakstu pārdabisko izcelsmi.

Pēc desmit gadu ilgiem pētījumiem, 1976. gadā slavens franču ārsts Maurīcijs Bukalē (Maurice Bucaille) teica runu Franču Medicīnas Akadēmijā, kurā paziņoja par Kurāna pilnīgo atbilstību modernās zinātnes atklājumiem. Viņš iepazīstināja ar saviem pētījumiem attiecībā uz konkrētiem Kurānā minētiem faktiem par fizioloģiju un vairošanos. Viņš teica: “Ar mūsu rīcībā esošām zināšanām par šīm zinātnes disciplīnām, nav iespējams izskaidrot to, kā Kurāna teksts, kas datējas tik senā pagātnē, var runāt par idejām, kuras tikušas atklātas tikai šodien.”

Kad vairākas desmitgades vēlāk plaši pazīstamam embriologam un ekspertam Kītam L. Mūram (Keith L. Moore) lika priekšā Kurāna apgalvojumus par embrija attīstību, sākot ar sievietes un vīrieša dzimumšūnu apvienošanos līdz pilnai embrija attīstībai, viņš teica: “Man ir bijis tas gods palīdzēt skaidrot Kurāna apgalvojumus par cilvēka attīstību. Man ir skaidrs, ka Muhammads (s) ir saņēmis šos apgalvojumus no Dieva, jo zinātne to visu atklāja tikai daudzus gadsimtus vēlāk.”

Profesors Mūrs uzstājās ar sava darba rezultātiem vairākās zinātniskās konferencēs. Vairāki Kanādas periodiskie izdevumi publicēja Mūra apgalvojumus; viņš arī piedalījās trijās televīzijas programmās, kurās viņš pasvītroja modernās zinātnes sakritību ar to, kas ticis atklāts Kurānā vairāk kā 1400. gadu atpakaļ. Rezultātā, viņam jautāja: “Vai tas nozīmē, ka Jūs ticat, ka Kurāns ir Dieva vārds?” uz ko viņš atbildēja: “Man nav grūti tam piekrist.”

Patiesībā, profesors Mūrs bija tik ļoti pārsteigts par Kurānā lietoto dažādo embrija fāžu aprakstu un terminoloģijas precizitāti, ka viņš mainīja paša sarakstītās grāmatas par šo tēmu, iekļaujot tajās attiecīgos Kurāna pantus un pravieša Muhammada (s) apgalvojumus. Viņa grāmata “Attīstībā esošais cilvēks: klīniski orientēta embrioloģija ar islāmiskiem papildinājumiem” (“The Developing Human: Clinically Oriented Embryology with Islamic Additions”), kuru 1987. gadā publicēja “WB Saunders” ir standarta mācību līdzeklis ASV universitātēs.

Vērā ņemams ir arī Tedžateta Tedžasena (Tejatet Tejasen – anatomijas profesors Čiang Mei Universitātes Medicīnas fakultātē, Taizemē) teiktais apgalvojums, kad viņš bija iepazinies ar Kurāna pantiem par embrioloģiju: “Balstoties uz manu personīgo izpēti un to, ko esmu dzirdējis šajā konferencē, es ticu, ka visam, kas rakstīts Kurānā vairāk kā 1400. gadu atpakaļ, ir jābūt patiesībai. To var pierādīt ar zinātniskajām metodēm.”

Profesors E. Maršals Džonsons (E. Marshall Johnson) ir goda profesors anatomijā un attīstības bioloģijā Pensilvānijas štata Filadelfijas pilsētas Tomasa Džefersona Universitātē, ASV. 1981. gadā Septītajā Medicīnas Konferencē Saūdu Arābijas pilsētā Damānā, profesors Džonsons teica, prezentējot savu pētījumu: “Kurāns ne tikai apraksta ārējā veidola attīstību, bet arī uzsver iekšējās stadijas – stadijas embrija iekšienē, tā radīšanu un attīstību, akcentējot mūsdienu zinātnes atzītos galvenos notikumus… Ja es pārceltos uz to laiku (7. gs.), zinot to, ko es zinu šodien, es nevarētu aprakstīt to, kas ir aprakstīts šajos Kurāna fragmentos. Tādejādi, es neredzu nekādu pierādījumu, kas varētu noliegt, ka šis indivīds, Muhammads (s), būtu guvis šo informāciju no citurienes. Es neredzu nekādu pretrunu, ka tas, ko viņš spēja uzrakstīt, notika ar Dievišķas iejaukšanās starpniecību.”

Profesors T. V. N. Persods (T. V. N. Persaud) ir anatomijas, pediatrijas un bērnu veselības, ginekoloģijas un dzemdniecības profesors Manitobas universitātē Kanādā. Kad viņam jautāja par viņa izpētītajiem zinātniskajiem brīnumiem Kurānā, viņš sacīja sekojošo: “Muhammads bija ļoti parasts vīrs. Viņš nemācēja ne lasīt, ne rakstīt – patiesībā viņš bija analfabēts… un mēs šeit runājam par 1400 gadu tālu pagātni. Kāds, kurš ir analfabēts, izsaka milzīgus apgalvojumus, kas ir apbrīnojami precīzi un zinātniski pamatoti. Es personiski nepiekrītu, kā tā varētu būt sakritība. Ir pārāk daudz precīzu apgalvojumu, un man, tāpat kā doktoram Mūram (Moore), nav grūti atzīt, ka Dievišķa iedvesma vai atklāsme bija tā, kas ļāva viņam veikt šādus apgalvojumus.”

Augstāk minētie ir tikai daži no zinātnieku aprindās minētajiem apgalvojumiem par Kurāna dabu un izcelsmi. Patiesībā, Kurāns nerunā tikai par embrioloģiju, bet arī par simtiem citu fenomenu – par to, ka zeme un saule ir apaļas, ka tās griežas ap savu asi un seko savām orbītām; par visuma aizsākumu un attīstību; par divām jūrām, starp kurām eksistē barjera; par kalnu lomu zemes garozas stabilizēšanā; par visuma izplešanos; par dabā notiekošo ūdens aprites ciklu; par atmosfēras spiediena izmaiņām augstu gaisā; par medu ražojošās bites dzimumu (kas ir sieviešu dzimums); par to, kā zvaigznes pašas sevi patērē, sadegot viņu gāzēm, kas arī rada viņu gaismu, un par vēl daudz ko citu.

Kurāns un Sunna (autentisks pravieša Muhammada (s) teiktais) izsaka apgalvojumus par simtiem dažādu fenomenu, vienlaikus aicinot izglītotus ļaudis tos pārbaudīt. Jebkurš zinātnieks, kurš paziņotu viņa specialitātē nepieredzētus apgalvojumus un tad aicinātus savus kolēģus tos apgāzt, zinātu, ka viņam draud nopietni pārbaudījumi. Un kā būtu ar tādu zinātnieku, kas mēģinātu teikt jaunus apgalvojumus par kāda cita zinātnieka specialitātes jomu – vai viņš uzdrīkstētos to darīt?

Ir pārsteidzoši redzēt, ka Kurāns pavēl pielietot tieši šādu zinātnisku pieeju, lai noteiktu tā patiesīgumu. Dievs Kurānā saka:

Vai tad viņi neapdomā Kurānā rakstīto, vai arī [viņu] sirdis ir aizslēgtas? (Kurāns 47:24)

Vai tad viņi neapdomā Kurānu? Ja tas būtu ne no Allāha, viņi noteikti atrastu tajā daudz nesakritību. (Kurāns 4:82)

Tāpēc islāmā ticība nebalstās uz aklu paļaušanos, kā tas lielākajā daļā gadījumu notiek citās reliģijās un tāpēc nepelnīti tiek attiecināts arī uz islāmu un Kurānu. Eiropā zinātnes un reliģijas atdalīšanās ir notikusi pēdējo 300 līdz 400 gadu laikā, kad zinātnes progress un tās sasniegumi tika uzskatīti par ķecerīgiem, tās atbalstītāji izsmieti un bieži izsūtīti, vajāti un mocīti.

Islāma ticīgo kopiena nekad nav pieredzējusi neko tamlīdzīgu. Atkarībā no izglītības līmeņa, muslimu spējas pašiem pārbaudīt islāma patiesīgumu ir dažādas – tāpēc reizēm viņi var pieņemt kaut ko, akli ticot un nepārbaudot. Tomēr viņiem vienmēr ir iespēja jautāt pēc padoma islāma zinātniekiem, jo viens no gudrības un taisnīguma nosacījumiem ir: ja pats nezini, tad nepieņem lēmumu, bet gan pajautā kādam, kurš ir gudrāks.

———————————————–

Raksta avots: Amdžada Rafika kopsavilkums no “Kurāns un modernā zinātne”