Bērniem: Baismīgais tomēr piedodošais kareivis Bērniem, Tikumi

Kareivis“Man riebjas matemātika!” Alī protestēja ar augsti paceltu zodu.

Mamma smaidīdama centās viņu pārliecināt: “Šajā dzīvē ir ļoti daudz mums nepatīkamu lietu, bet šīs lietas mums ir labas, kā, piemēram, medikamenti.”

“Man vienalga matemātika riebjas,” Alī neparko nepiekāpās.

Mamma dziļdomīgi turpināja: “Hmm. Iedomājies, ja Salahudīna Ajjubija tēvs būtu klausījies savā dēlā un ļāvis viņam palikt mājās, tā vietā, lai cīnītos pret ienaidnieku – cik atšķirīga tagad būtu pasaule?”

Alī bija pilnībā samulsis: “Par ko tu runā?”

“Tu būtu Frederiks, un es būtu Elizabete, un mēs abi dotos uz elli,” mamma tagad izskatījās nopietna.

“Labi, mamm, tu atrodies uz Marsa, un es – uz Zemes. Vai tu, lūdzu, varētu nolaisties ar savu kosmosa kuģi uz Zemes, lai mums būtu vieglāk saprasties? Es nesaprotu ne vārda no tā, ko tu saki.”

Tieši šādu reakciju mamma bija gaidījusi. “Mans dārgais dēls, es runāju par sultānu Salahudinu Ajjubiju, kurš ir nācis no cienījamas Kurdu cilts (tagad daļa no Irākas, Irānas un Turcijas). Viņš dzima 532. gadā pēc Hidžras kalendāra. Kaut arī ziņu par viņa bērnību nav daudz, tomēr mēs zinām, ka jau sešpadsmit gadu vecumā, viņš izcēlās ar maigu raksturu, laipnību un inteliģenci. Salauhdīna labās rakstura iezīmes atstāja dziļu iespaidu uz sultānu Nūrudīnu Zandžiju, kā rezultātā viņš pavēlēja Salahudīnam pievienoties savam tēvam un tēvocim militārajās ekspedīcijās.”

Alī pārtrauca: “Mamm, kur ir šī stāsta jēga?”

“Ja Tu mani nepārtrauksi, visai drīz tu to sapratīsi,” mamma maigi paskaidroja.

Norādot uz padošanos, Alī pārspīlēti pacēla augšā savas rokas: “Es padodos. Lūdzu, turpini.”

“Džazāk Allāhu khairan (lai Dievs tevi atalgo ar labāko),” mamma liegi pasmaidīja. “Turpinot par Ajjubiju – Salahudīns nepavisam nebija sajūsmā par karošanu, tieši tāpat kā tu par matemātiku. Vienreiz viņš pat pauda savu nepatiku pret kariem, sakot: “Došanās karā liek man justies tā, it kā kāds ar asu nazi būtu iedūris man sirdī.” Sultāns nepievērsa uzmanību Salahudīna emocijām, tādējādi sagatavojot viņu kļūt par vienu no diženākajiem muslimu karavadoņiem pasaules vēsturē.

Tieši ar šī zēna palīdzību Dievs vairākkārt izglāba muslimu ummu (kopienu), kuru nežēlīgi spīdzināja un nogalināja viduslaiku kristiešu karotāji, kas bija pazīstami kā krustneši. Viņi nogalināja muslimus, lai iekarotu viņu zemi. Viņi neticēja mierīgai kopā sadzīvošanai.

Salahudīns Ajjubijs bija īstens Dieva mudžāhids (karotājs). Pilnībā atvadoties no materiālās pasaules, kā varonīgs un taisns vadonis viņš veda savu tautu pretī uzvarai. Iedvesmai sev līdzi viņš nēsāja Kurāna pantus, kuri definēja viņa kā cīnītāja lomu. Šos pantus viņš regulāri lasīja un izlasīto apdomāja.”’

Alī acis ziņkārīgi iemirdzējās: “Kas notika tālāk?”

Mamma turpināja: “Kaujas laukā viņš pārvarēja aukstumu un dzēlīgus laika apstākļus, spēcīgas lietus gāzes un plūdus, kas strauji apņēma viņu nometni. Savu armiju viņš veda pa slidenām un stāvām takām. Naktīs viņš arī pats personīgi stāvēja sardzē, nomainīdams savus kaujiniekus. Plānojot uzbrukumus ienaidniekiem, Salahudīns novietoja katapultas stratēģiskās vietās. Viņš bija tik ļoti iesaistīts plānošanā un kara stratēģiju realizēšanā, ka viņš pat aizmirsa par ēdienu un dzērienu. Neskaitāmas naktis viņš pavadīja uz zirga muguras.”

Akkas aplenkuma laikā, Ajjubijs smagi saslima. Bet viņa armijai bija jākaro pret eiropiešiem. Neskatoties uz sāpīgajām vātīm, kas klāja viņa ķermeņa lejasdaļu un neļāva nedz sēdēt, nedz atpūsties, viņš apstaigāja savus vīrus, lai motivētu viņus cīnīties visiem spēkiem, neļaujot viņiem pat ne nojaust par savām fiziskajām ciešanām.

Kad krustneši iekaroja muslimu zemes, viņi izlēja cilvēku asinis kā ūdeni. Turpretī kad Salahudīns Ajjubijs atguva šīs zemes (Beit-ul-Makdis Jeruzalemē no kristiešiem), viņš atļāva visiem iedzīvotājiem aiziet neskartiem. Viņš labi zināja, ka daļa šo apžēloto vēlāk atgriezīsies, lai karotu pret viņu, ko, protams, viņi arī izdarīja. Tomēr būdams principiāls un žēlsirdīgs ticīgais, viņš neieredzēja aizspriedumus un bijās Dieva soda, ja gadījumā viņš kļūtu par apspiedēju.

Savam dēlam Salaudīns vienmēr ieteica bīties Dieva un izvairīties no asinsizliešanas, jo tā nes pretreakciju. Islāms atļauj karot vienīgi, lai nodrošinātu mieru un sodītu apspiedējus, kuri pasaulē vēlas izplatīt ļaunumu.

Pēc Beit-ul-Makdis iekarošanas, atgūtos dārgumus Salahudīns dāsni izdalīja nabagiem. Viņa padomdevējs pārmeta viņam un lūdza bagātību glabāt nākotnē neparedzētiem atgadījumiem, bet sultāns šo mantu vēlējās atgriezt tās likumīgajiem īpašniekiem.

Uz laiku, kad Salahudīns mira, viņam kopā piederēja 47 dirhami un 1 dinārs. Visas dzīves laikā viņam nevajadzēja maksāt zakā, jo viņš nekad neuzkrāja tam pietiekamu bagātību.

Vienreiz Damaskā Salaudīnam tika prezentēta īpaši viņam būvēta pils. Viņš to noraidīja, par savu pili atzīstot savu telti un par savu troni – sava zirga muguru. Šajā pasaulē viņš bija tikai un vienīgi Dieva labpatikas dēļ.”

Alī cieši lūkojās savā mātē.

“Tā lūk, mans dēls, tas notika tikai tāpēc, ka sultāns neizvēlējās vienkārši sekot savām iegribām, atturoties no kaujas lauka, pat ja viņam personīgi derdzās karošana. Dieva dīna (reliģijas) dēļ, viņš atsaucās uz džihāda aicinājumu un nesa pasaulei mieru.”

Kādu brīdi Alī apdomājās: “Tātad tu domā, ka arī es varētu pasaulei kaut ko sniegt, kļūstot par matemātiķi un atklājot kaut ko patiesi brīnišķīgu?”

“Kāpēc gan ne? Tu esi gudrs. Tikai neļauj sātanam sevi maldināt ar untumiem un iegribām. Nemaz nepamēģinot tu taču nevari pieņemt neveiksmi, vai ne?”

“Es domāju, ka nē,” nopūtās Alī. “Labi, es došu matemātikai vēl vienu iespēju.”

Mamma apskāva Alī: “Mans Salahudīns Ajjubijs. Lai Dievs tevi padara par uzvarētāju. Āmen.”

———————————–

Raksta avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru