Intervija: Latviešu muslims Nūrs Muhameds Latvijas muslimu intervijas, Muslimu pasaule

latvieu_muslims Iepriekšējā vakarā uzņēmējs Igors Siders izklaidējās paziņu kompānijā un spēlēja kārtis. Viņš nenojauta, ka nākamajā dienā dzīve apgriezīsies otrādi – viņš pieņems islāmu. Lai arī Nūrs Muhameds ir pārticis uzņēmējs, viņš nolēma izbaudīt klaidoņa dzīvi, kad nav ne mājas, ne darba.

Tas sākās kā joks – kā nejaušs piedāvājums pieņemt musulmaņa vārdu. Un Igors piekrita. Taču vēlāk viss izvērtās nopietni, Igors pieņēma islāmu un kļuva par muslimu Nūru Muhamedu. Tulkojumā tas nozīmē – Muhameda gaisma.

Droši vien ikviens redzējis padomju filmu “Likteņa ironija jeb vieglu garu”, kurā piedzēries pirts apmeklētājs pārpratuma dēļ nokļūst svešā dzīvoklī, un tur piedzīvotais radikāli pārmaina visu dzīvi. Taisnības labad gan jāteic, ka latviešu uzņēmējs Igors Siders uz Indiju aizlidoja skaidrā prātā un arī islāmu pieņēma pie skaidras saprašanas. Un tomēr arī šeit saskatāma likteņa ironija, jo viss sākās kā joks un nevainīga rotaļa. Igors ļāvās spēlei, līdz saprata – jā, viņš tiešām ir gatavs kļūt par musulmani. Korānā gan teikts, ka nevis cilvēks pieņem islāmu, bet Dievs atver cilvēkam sirdi. Arī Nūrs uzskata, ka Dievs viņu atvēris ticībai. Latvijā islāma ticīgie sevi dēvē nevis par musulmaņiem, bet par muslimiem, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē – Dievam padevīgie. Iespējams, daudzi pamanīja Nūru pagājušā gada nogalē, kad viņš uzslēja telti pie Ministru kabineta ēkas. Viņš pauda vēlmi padzīvot kā cilvēks, kas palicis bez mājām un darba, lai gan pašam ir ģimene, bizness un privātmāja Mežaparkā.

  • Visi ceļi ved uz… Indiju

Nūrs teic, ka stāsts par viņa garīgo meklējumu ceļu un pievēršanos islāmam jāsāk ar nelielu atkāpi. “Man ir brālis, ar kuru bieži tiekos, jo pie viņa dzīvo mūsu mamma. Brālis ir ļoti aktīvs kristietis, ne dzer, ne pīpē, turklāt nodarbojas ar labdarību un katru dienu lūdzas. Tā kā bieži tiekamies, viņš ik pa laikam citē Bībeli un mudina mani pievērsties kristietībai. Brāļa aicināts, sāku lasīt Veco derību, un pēc tās izlasīšanas man radās ļoti daudz jautājumu, bet brālis uz tiem nespēja atbildēt. Viņš vienīgi izlīdzējās ar standarta atbildi, ka ne viss izlasītais jāuztver burtiski. Tajā pašā laikā noskatījos holandiešu īsfilmu “Fitna”, kur ne visai pievilcīgā gaismā attēlots islāms. Tas parādīts kā vardarbīgs un bīstams Rietumu kultūrai, tāpēc nolēmu izlasīt Korānu, lai pats pārliecinātos, vai tiešām šī reliģiskā mācība ir tik agresīva, kā to citi apgalvo. Nekā tamlīdzīga. Jau pirmajās piecās sūrās guvu atbildes uz tiem jautājumiem, kuras neatradu Bībelē. Toreiz man nebija ne mazākās domas pieņemt islāmu, ne tuvu tam. Man vienkārši pret šo reliģiju radās tāda pati attieksme kā, piemēram, pret budismu. Uzskatīju, ka abas ir visnotaļ respektējamasun cienījamas reliģijas, tas arī viss.”

Bet liktenīgais pagrieziena punkts notika Indijā, kur Igors nokļuva ar akcijas “Stockmann trakās dienas” piedāvāto lēto aviobiļeti. “Pirms tam biju pasācis ceļot pa Latgali, tā bija mana izklaide – ar džipu braukāties pa maziem un aizaugušiem lauku ceļiem, taču te – parēķināju, ka aviobiļete man izmaksā aptuveni tikpat, cik divi braucieni ar džipu, un nolēmu – šoreiz nebraukšu uz Latgali, bet aizlidošu uz Indiju. Pirms tam apsēdos savā Vecrīgas bārā “MI 6” un sāku domāt, uz kuru pusi lai dodos pēc nolaišanās Deli. Jo, redz, es ar sievu jau septiņas reizes biju ceļojis pa Indiju, ar moci izbraukājis to krustu šķērsu… Tobrīd bija maijs, tātad – viskarstākais mēnesis Indijā, kad temperatūras sasniedz 30–40 grādus. Tāpēc nolēmu doties uz ziemeļiem, kur vēsāks, – uz Kašmiru. Tā arī izdarīju. Vēlreiz pārliecinājos, ka Kašmira ir ļoti skaista vieta – pasakaini zaļa un kalnaina. Apmetos viesu mājā, kur bez manis atpūtās arī kāds igaunis un francūzis. Izklaide bija lieliska – kāpām kalnos, jādelējām ar zirgiem un braucām ar laivām.”

Igors stāsta, ka līdzi bija paņēmis Korānu, un tas vietējiem izraisījis lielu interesi. “Kašmirā dzīvo lielākoties musulmaņi, un viņi interesējās, vai arī es esmu muslims. Kādu dienu runāju ar viesu mājas saimnieka paziņu – Kašmiras tūrisma departamenta priekšnieku. Viņš stāstīja, ka piecas reizes dienā lūdzas, atslēdz savas smadzenes no ikdienas un meditē. Lūgšanas viņu uzlādē un harmonizē. Klausoties viņa stāstu, atcerējos savu garīgo pieredzi, kad divas reizes gadā apmeklēju elpošanas meditatīvos kursus, un pie sevis nodomāju, ka pat neērti salīdzināt, es pievēršos garīgiem vingrinājumiem divreiz gadā, bet viņš – piecreiz dienā.”

Nūrs pārvietojas ar “hārlejdavidsonu”. Kad viņš pirmo reizi ieradās telšu nometnē pie valdības nama, pieredzējušais bezpajumtnieks Laimonis viņu dzina prom — neesot ko te meklēt ar dārgu motociklu.

  • Igors – duša – Nūrs

“Indijā pirmajā vietā ir ģimene, un vienalga – esi muslims, budists vai hinduists. Indijā vispirms tevi iztaujās par ģimeni, bet otrais jautājums būs par reliģiju,” skaidro uzņēmējs. “Arī mani vispirms iztaujāja par dzīvesbiedri un bērniem, bet tad sāka minēt, pie kuras reliģijas piederu. Interesanti, ka lielākoties mani noturēja par muslimu. Varbūt tāpēc, ka līdzi nēsāju uzdāvinātas lūgšanu krellītes. Atceros, priekšpēdējā dienā pirms aizbraukšanas ar igauni un francūzi spēlējām kārtis. Nākamajā dienā mājas saimnieks, liels balamute, pa jokam izmeta, ka man vajadzētu iedot muslima vārdu. Es tāpat ar humoru atbildēju, ka tas nebūtu slikti. Saimnieks tūlīt pat ierosināja: “Nu, labi, ejam, tepat ir mošeja, man tur ir pazīstams imams.” Man nebija ne mazākās saprašanas, ko tas nozīmē – iedot muslima vārdu. Man tas šķita nenozīmīgi, tāpēc vieglprātīgi piekritu. Kad iegājām mošejā, redzēju, ka aptuveni 30 cilvēku beiguši lūgties un grasās atstāt dievnamu. Tad saimnieks iesaucās: “Eu, te viens baltais grib pieņemt islāmu!” Pie sevis nodomāju: “Ups! Šitais joks ir aizgājis par tālu.” Jutos neveikli, tomēr nevēlējos sākt izskaidrošanos, ka esmu pajokojis. Un tad… visi pienāca klāt un apkampa mani. Tie bija veči sirmām bārdām, un viņiem acīs bija aizkustinājuma asaras. Pavisam sveši cilvēki par mani raudāja, un manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka esmu gatavs pa īstam pieņemt islāmu. To nevar ar vārdiem izstāstīt, kā tas viss notika. Tikai vēlāk sapratu, ka visi iepriekšējie notikumi mani lēnām vedināja uz lielām pārmaiņām.

Kad ar imamu atgriezāmies viesu namā, mēs apsēdāmies istabā uz grīdas. Imams teica vārdus arābu valodā, un es atkārtoju. Es apstiprināju, ka nav nevienas dievības, kā tikai viens Dievs, un Muhameds ir viņa pēdējais pravietis. Pēc tam – Allah Akbar! – un es kļuvu par muslimu. Kad atstāju viesu namu, imams vēl palika skaitīt lūgšanas. Pēc brīža viņš iznāca un sacīja, ka man ir iedots vārds Noor Mohhamed. Tas nozīmē – Muhameda gaisma. Kad cilvēks pieņem islāmu, viņa iepriekšējie grēki tiek dzēsti. Tad jāiet dušā un kārtīgi jānoberž savs ķermenis no netīrumiem. Jāiedomājas, ka esi atbrīvojies ne tikai no ārējiem, bet arī no iekšējiem piesārņojumiem. Tā arī izdarīju – iegāju dušā un cītīgi noberzos. Tā es pārstāju būt Igors un kļuvu par Nūru.”

Jāatzīst, ka, dzīvojot telšu komūnā, uzņēmējs pārsteidzis daudzus ar savu neordināro uzvedību. Piemēram, kādu vakaru viņam ienākusi prātā ekstravaganta ideja pārcelt teltis pie Brīvības pieminekļa.

  • Islāms nozīmē – mieru un padevību

Interesanti, ka jau nākamajā dienā Nūrs pamanījis, ka kļuvis vai iedomīgs sava jaunā statusa dēļ. “Kad ielidoju Deli, devos uz galvaspilsētas centrālo mošeju. Tad bija lūgšanas laiks, un tūristus neielaida. Lepni paskaidroju, ka esmu muslims, un gāju iekšā. Kad pēc lūgšanām mošejā sanāca ārvalstu tūristi šortos un ar fotoaparātiem, pie sevis nicīgi nodomāju – re, saskrējuši te visādi diedelnieki. Un jau nākamajā mirklī atskārtu, cik muļķīga ir mana attieksme, jo vēl vakar biju tāds pats tūrists. Un tajā brīdī nokrita liels gabals no manas lepnības,” atzīst muslims Nūrs.

“Vai manā dzīvē kaut kas mainījies? Jā, daudz kas. Pirmām kārtām es oficiāli apprecējos. Pirms tam ar dzīvesbiedri biju nodzīvojis civillaulībā 14 gadus. Agrāk Vecrīgā man piederēja bārs “MI 6”, kur tirgoju alkoholu, un bija arī firma, kas nodarbojās ar sidra un kalvadosa piegādēm. Tagad no šīs uzņēmējdarbības esmu atteicies, jo islāms neatbalsta ne alkohola lietošanu, ne pārdošanu, ne glabāšanu. Protams, arī pats vairs nelietoju alkoholu, lai gan nekad neesmu bijis liels dzērājs.

Iegādāto un atvērto pudeļu saturu izlēju izlietnē, bet pilnās atdevu atpakaļ tirgotājiem. Tā kā negribējās pavisam aizklapēt bāru, pārtaisīju to par tējnīcu. Nomainīju arī muzikālo repertuāru, rokmūzikas vietā atskaņoju dabiskas skaņas – mežu šalkoņu, putnu čivināšanu un ūdenskrituma trokšņus. Kā jau paredzēju, daudzi agrākie klienti pārstāja nākt. Ieraudzīja, ka nav alus, un aizgāja. Tomēr daži palika un sāka taujāt, kas par lietu. Kad sāku stāstīt par islāmu, daudzi ieinteresējās, un es nolēmu tējnīcā iekārtot tādu kā informācijas centru.

Pie sienām pieskrūvēju plauktus un saliku grāmatas, vēlāk ar citiem ticības brāļiem sākām rīkot lekcijas. Un tad… mājas saimnieks pateica, ka nedēļas laikā man jāizvācas no ēkas. Es biju šokā – kā tā? Visi rēķini taču ir nomaksāti, turklāt mums ir draudzīgas attiecības! Kad sāku taujāt iemeslu, viņš negribīgi atklāja, ka viņam zvanīts no Drošības policijas un ieteikts lauzt līgumu. Ja viņš negribot nepatikšanu, jātiekot no manis vaļā. Ko tur slēpt, biju noskaities un zvanīju Drošības policijai, bet tur man atbildēja, ka neko nezinot. Manuprāt, ja policistiem bija pretenzijas, viņiem tās vajadzēja paust atklāti, nevis rīkoties slepus. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, ko sliktu biju izdarījis. Lekcijās tika stāstīts par dievbijības un ģimenes veidošanas principiem. Varbūt tas viņiem nepatika?” Nūrs teic, ka Rietumu pasaulē daudziem par islāmu esot maldīgi un nepareizi uzskati. “Ja mediji diendienā atkārtos, ka medus ir rūgts, tad daudzi arī noticēs, ka tiešām – rūgts. Lai saprastu, kas ir kas, pašam jānogaršo. Patiesais islāms ir ļoti tālu no vardarbības un agresijas. Tulkojumā islāms nozīmē mieru un padevību.”

Tagad arī Nūrs, kā īsts muslims, lūdzas piecreiz dienā. Ar regulārām lūgšanām attīra dvēseli no sārņiem. Tomēr padevība nenozīmē stulbu pakļāvību. Un tā, protestējot pret valdības politiku krīzes situācijā, pagājušā gada decembra sākumā Nūrs novietoja savu telti iepretī Ministru kabineta ēkai.

“Kāpēc devos prosabiedriba 5 - bibl - latviesu muslims nurstestēt? Es redzu, ka Latvijā ekonomiskie procesi tiek virzīti nepareizā virzienā. Kad ar sievu iepazināmies ar uzņēmēju atbalstu programmu, izbrīnīti konstatējām, ka tur iestrādātie noteikumi neļauj attīstīt ražošanu un eksportu. Kāds laikam ir ieinteresēts, lai šeit ražotājus nolikvidētu kā šķiru un paliktu tikai tirgotāji. Tāpat pamanu, cik sašķelta ir Latvijas sabiedrība. Protestos un piketos katrs aizstāv tikai savas intereses. Skolotāji, medicīnas māsas, studenti, motociklisti – visi iestājas tikai par sevi un ne par valsti kopumā. Un tad pie Ministru kabineta parādījās valmierietis Gints, kas pieteica badastreiku un pieprasīja valdībai ne tikai risināt bezdarba problēmas, bet arī aicināja mainīt vēlēšanu sistēmu. Tas mani pārsteidza, viņš bija pirmais, kas kaut ko prasīja ne tikai sev. Turklāt Gints nebija nevienā partijā, klubā, biedrībā un sabiedriskā organizācijā, viņš vienkārši pateica, ka stāvēs un badosies, lai valstī kaut kas mainītos. Biju pārliecināts, ka viņam piebiedrosies daudzi atbalstītāji, taču kļūdījos – mēs bijām tikai daži.”

Kaut arī Ministru kabinets atrodas pāri ielai, Nūrs uzskata, ka viņus šķir daudzi gaismas gadi. “Pirms ierados telšu pilsētiņā, arī es dzīvoju citā līmenī. Atklāti sakot, Latvijas krīze mani finansiāli skar daudz mazāk nekā citus. Mans bizness ir Kaļiņingradā, tur man atrodas skaistumkopšanas salons un veikals. Tomēr šeit ir manas mājas, un krīze skar manu ģimeni. Piemēram, Mežaparkā grasās aizklapēt sākumskolu, kurā mācās mans dēls.”

Nosiltinot teltis ar putuplasta plāksnēm un segām, protestētāji pārlaiž naktis pat vairāk nekā 20 grādu salā.

  • Lomu spēle

Jāatzīst, ka, dzīvojot telšu komūnā, uzņēmējs pārsteidzis daudzus ar savu neordināro uzvedību. Piemēram, kādu vakaru viņam ienākusi prātā ekstravaganta ideja pārcelt teltis pie Brīvības pieminekļa. “Ministru kabinets mums nav vajadzīgs,” skaidrojis Nūrs. “No viņiem nav nekādas jēgas, mums vajag iekustināt Latvijas sabiedrību.” Pārējie protesta dalībnieki gan iebilduši, un iecere palikusi nerealizēta.

Kad citurīt ar filmēšanas autobusiņu ieradušies LNT žurnālisti un gatavojušies tiešajai reportāžai no telšu pilsētiņas, uzņēmējs pēkšņi izrāvis operatoriem visus vadus un paziņojis, ka viņi kļūdījušies ar adresi – te nav nekāds dziedošo ģimeņu šovs. Vēlāk gan nomierinājies un piekritis arī intervijai. Toties pagalam pārskaities viņš bijis 18. decembra vakarā, kad telšu komūnā ieradušies Pirmās partijas jaunieši. Nūrs bija sašutis, ka politiķi izmanto protesta akciju, lai spodrinātu savus reitingus, tovakar viņš uzlēcis uz sava motocikla un aizbraucis mājās, bet atgriezies tikai pēc trim dienām, kad jaunieši atstājuši telšu pilsētiņu.

Uzņēmējs stāsta, ka kādu nakti komūnā ieradies premjers Valdis Dombrovskis un arī te neizticis arī bez kurioza. “Ap desmitiem vakarā aizgāju gulēt un tikai nākamajā rītā uzzināju, ka naktī atnācis premjers. Kāpēc viņš ieradās naktī, nezinu. Sarunā piedalījās vairāki studenti un arī bezdarbnieks Rustams. Viņš premjeru neatpazina. Rustams vienīgi sapratis, ka Dombrovskis aizstāv valdības pozīciju, tāpēc sašutis jautājis: “Kas jūs tāds esat? Vai gadījumā nestrādājat valdības mājā?”

Laikā, kad Nūrs pievienojies protesta aizsācējam Gintam, Nūrs atzīst, ka sastapis daudz interesentu cilvēku, tostarp bezpajumtnieku Laimoni, kas jau astoņus gadus dzīvo uz ielas. “Kad ierados, Laimonis bija galīgi piedzēries. Viņš mani dzina prom un teica, ka man neesot vietas protesta akcijā, jo man esot pārāk dārgs motocikls,” atceras uzņēmējs. Bijis gan brīdis, kad Laimonis, nolēmis sākt jaunu dzīvi, nedēļas divas turējies skaidrā, tomēr vēlāk atsācis lietot alkoholu.

“Bet, jāatzīst, Laimonis ir progresējis. Tik traki vairs nedzer,” teic Nūrs. “Atceros, protestu akcijas pirmā nedēļas nogalē ļoti cīnījos ar dzērājiem, kuri nāca mūs apciemot. No Vecrīgas krogiem šie atgriezās mājās un gribēja izrunāties. Centos ieskaidrot dzērājiem, ka citi protestētāji jau guļ un nevajag tik skaļi bļaustīties, bet viņi neklausījās, tikai lamāja valdību un izteica mums vētrainu atbalstu. Centos viņus nomierināt, bet nesanāca. Tad sapratu, ka jābūt pacietīgam. Tonakt sapnī redzēju savu bērnību. Mans tēvs bija alkoholiķis, kurš mājās bieži vien pārradās tikai naktīs. Mamma strādāja Dzelzceļa slimnīcā un nereti uzņēmās pusotru vai pat divas slodzes, lai mums nodrošinātu iztiku. Protams, naktīs viņa bija nogurusi un vairāk par visu vēlējās gulēt, bet tēvs gribēja runāt. Viņš cēla augšā mammu, un abi devās uz virtuvi izrunāties. Ja mamma izteica vēlēšanos palikt gultā, tēvs reizēm sāka psihot un plēst sev drēbes. Tad mammai nekas cits neatlika, kā klausīties tēva vāvuļošanu un pacietīgi gaidīt, kad viņš atlūzīs. Telšu pilsētiņā notika kaut kas līdzīgs, mēs tikai bijām mainītās lomās: es biju “tēvs”, bet pie manis nāca piedzērušies “dēliņi”. Daudzi no jauniešiem, kas naktīs iemaldījās telšu pilsētiņā, bija galīgā pālī.”

  • Idejas ir, būs labi

Nūrs sabiedrību aicina uz garīgu atjaunotni. Diendienā runājoties ar daudziem atbalstītājiem un garāmgājējiem viņš stāsta, ka mums ne tikai jākritizē valdība, bet jāmainās arī pašiem. “Jābeidz dzert, zagt, melot,” saka uzņēmējs un atklāj, ka, dzīvojot telšu pilsētiņā, mainījis arī savus sliktos ieradumus. “Kādudien “pa zaķi” gribēju nobraukt vienu pieturu sabiedriskajā transportā, bet tad padomāju, ka tā nu gan nevar. Vairs nevaru blēdīties pat sīkumos, jo es taču aicinu citus kļūt labākiem. Vairs nešķērsoju arī ielu pie sarkanās gaismas.”

Telšu komūnā paklīda baumas, ka visus protestētājus ar varu aizvedīs uz patversmi, un Nūrs spriež: “Tas būtu interesants pasākums. Es labprāt piekristu padzīvot arī patversmē, nekad tur neesmu bijis. Bet man ir cita doma – izveidot tādu kā palīdzību grāmatu ar ļaužu adresēm vai telefonu numuriem. Telšu pilsētiņā mūs apciemo ļoti daudz cilvēku, vieni kaut ko lūdz, citi turpretī – piedāvā. Viņus vajadzētu savest kopā.”

Uzņēmējs ir lietišķs un stāsta, ka esot padomā arī citas idejas. “Piemēram, aiz katedrāles varētu uzliet lielu armijas telti un tur iekārtot bezmaksas zupas virtuvi. No ielas telts nebūtu redzama, un tur varētu pulcēties ļaudis, kas spētu cits citam palīdzēt. Šajos laikos visiem jākļūst draudzīgākiem un vienotākiem.”

——————————————————-

Raksta autors: Andris Bernāts; avots: www.kasjauns.lv, 2010. gada 9. februāris



  • Atstāt komentāru