Optimisms – ticīgā pazīme Audzinošs, Tikumi

OptimismAnass Ibn Māliks ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) teica: “Nav infekciju un nav tairas (sliktas zīmes redzēšana kādā notikumā, parādībā)! Bet man patīk optimisms!” Viņam jautāja: “Bet, kas ir optimisms?” Un Allāha Pravietis (s) teica: “Labs vārds.” Versijā, ko nodevis Abu Hureira, teikts, ka Allāha Pravietis (s) teica: “Nav tairas! Optimisms ir par to labāks!” Viņam jautāja: “Allāha Pravieti, bet kas ir optimisms?” Un Pravietis Muhammads (s) atbildēja: “Noderīgs vārds, ko dzird viens no jums (savā dvēselē).” (Muslims 2223-0, 2223-1, 2224)

Šie hadīsi papildina ticīgā tēlu ar vēl vienu gaišu īpašību – optimismu. Atļaušos stādīt priekšā savu redzējumu par optimismu reliģiskās prakses kontekstā un ticīgā dzīvē vispār.

Dažāda dzīves uztvere

Antīkais filozofs Epiklēts teica: “Cilvēkus vairāk uztrauc nevis paši notikumi, bet tas, kā viņi tos uztver.” Uztveres īpatnības ir tā īpašība, kas atšķir optimistus no pesimistiem. Optimistiska (no latīņu valodas optimus – vislabākais) uztvere ļauj cilvēkam koncentrēt savu uzmanību uz notikumu pozitīvo pusi, ieraudzīt ‘gaismas staru’ un apgūt dzīves mācības. Pesimisms aptumšo tos vai citus notikumus, pat ja tiem ir pozitīvas iezīmes. Pesimists izslēdz no savas pasules uztveres visu, kas var viņu priecēt.” (K. Muzdibajevs “Personības optimisms un pesimisms (sociāli-psiholoģiska pētījuma pieredze)”; 2003, Nr.12)

Principā, optimisms vai pesimisms – tā nav situatīva parādība. Drīzāk, tā ir vispārējās dzīves uztveres izpausme. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka dzīve ir slikta un viņš tajā ir neveiksminieks, tad katras nepatikšanas viņš uztvers kā normālu, likumsakarīgu parādību, bet katru izdošanos – kā vienkāršu paveikšanos, izslēdzot iespēju, ka pats varētu kaut kā ietekmēt savus panākumus. Psihologi saka, ka dažkārt pesimisms var motivēt cilvēku uz sasniegumiem. Jā, droši vien tādā veidā pesimists cenšas izbēgt no drūmas nākotnes vai zaudējuma sāpēm.

Taču ir jāatzīst, ka tas pats pesimisms liedz viņam to iedvesmas un ticības devu, kas atvieglo darbu, ļaujot to darīt ar vieglu sirdi un gaišām priekšnojautām. Tāpat ir jāatzīst, ka uzvara pesimistam nenes tādu pašu prieku kā optimistam. Tas ir tāpēc, ka pesimists pēc kārtējās dzīves veiksmes obligāti gaida ‘kārtējo dūrienu mugurā’. Viņš netic dzīvei, netic Dieva žēlsirdībai; viņa pesimistiskais noskaņojums neļauj viņam sajust prieku par visu labo, kas viņam lejupsūtīts.

Kādā hadīsā Dieva Pravietis (s) saka: “Pesimisms ir slikta rakstura izpausme.” (Ahmads) Patiesi, pesimisms ir saistīts ar tādām rakstura īpašībām kā apātija, iniciatīvas trūkums, nepateicība. Kā raksta V. Š. Sabirovs: “Pesimistisks tagadnes un nākotnes skatījums bieži apvienojas ar pagātnes idealizāciju, kura šķiet pievilcīga tāpēc, ka pagājušais ļaunums zaudējis savu aktualitāti, tajā pašā laikā tagadnes grūtības un problēmas izsauc pastāvīgu rūpju un ciešanu sajūtu, bet nākotnes nenoteiktība sēj cilvēkā šaubas un nemieru. Pesimisms var pārvērsties cinismā, kļūt par morāli-psiholoģisku pamatu uzvedības novirzēm.”

Pēc psihologa Kuanišbeka Muzdibajeva domām, pesimistu un optimistu emocionālās īpatnības nav selektīvas dzīves uztveres un izpratnes rezultāts. Atšķīrības tāpat ir saistītas ar gribu sasniegt mērķi un vīrišķību, pārvarot grūtības ceļā uz labāko. “Optimistiem raksturīga ticība pozitīvām dzīves perspektīvām, ticība sev un apkārtējiem, bet pesimisti gatavi piekāpties grūtību priekšā un būt mierā ar mazumiņu, pieņemot ciešanas kā pašas par sevi saprotamas (pat to jau runājām iepriekš).” Empīriskie pētījumi, ko veicis minētais autors, lāvuši secināt, ka sliktā gaidas, kas raksturīgas pesimistiem, un orientācija uz labāko, kas piemīt optimistiem, galu galā sevi attaisno.

Optimisms ticīgā praksē

Ticīgā reliģiozi-garīgajā praksē optimisms ir noderīgs ar to, ka palīdz viņam ar iedvesmu pildīt savus pienākumus pret Visaugstāko, ar ticību Viņa žēlsirdībai un brīnišķīgajiem atribūtiem, paļaujoties uz Visaugstākā palīdzību un ticot Viņa labsirdībai un rūpēm par cilvēku. Optimisms ir saistīts ar pārliecību mērķa sasniegšanā. Pateicoties šai pārliecībai, optimists turpina iesākto, neskatoties uz grūtībām un šķēršļiem. Pārliecība, ka tos var pārvarēt, attīsta viņā neatlaidību, kas ir tieši tas, ko mums mācīja Pravietis Muhammads (s). Abu Hureira ir atstāstījis, ka Dieva Pravietis (s) viņam teica: “Esi neatlaidīgs tajā, kas nes tev labumu, lūdz palīdzību Allāham un nekādā gadījumā nepadodies grūtību priekšā. Ja tomēr ar tevi kas atgadās, tad nesaki: ‘Ja vien es būtu darījis to vai to, tad būtu tā, vai tā.’ Bet saki: ‘Tā ir lēmis Allāhs, un Viņš ir izdarījis tā, kā Viņš bija vēlējies.’ Tāpēc, ka ‘ja vien’ paver iespējas sātana intrigām.” (Muslims, 2664)

Vīrišķīga likteņa pieņemšana ar ticību labākajam un to pavadoša neatlaidība mērķa sasniegšānā – tas ir tas ‘optimisma kokteilis’, kas veido ticīgā ikdienas ‘uzturu’.

Optimisms tāpat ir saistīts ar cerībām uz Visaugstāko, uz Viņa žēlastību. Reiz Pravietis (s) apciemoja kādu mirstošo. Viņš pajautāja: “Kāds ir stāvoklis?” Uz ko tas atbildēja, ka baidās savu grēku dēļ, bet tomēr cer uz Allāha žēlsirdību. Tad Pravietis Muhammads (s) teica: “Kurš nomirs, apvienojis sevī šīs divas jūtas (bailes un cerību), tam Allāhs dos to, uz ko viņš cer, un pasargās no tā, no kā viņš baidās.” Tāpat Pravietis (s) teica: “Lai neviens no jums nemirst citādi, kā vien cerībā uz Allāha žēlastību un esot pārliecināts par to, ka Allāhs būs pret viņu labs.” Optimisms – tas ir tas trauks, kurā glabājas cilvēka cerība, viņa ticība uz labāko.

Sekojošs stāsts demonstrē spilgtu atšķirību starp pesimistiem un optimistiem. Reiz apavu kompānija nosūtīja divus savus aģentus uz Āfriku, lai veiktu attīstības perspektīvu analīzi šajā reģionā. Pienāk divi ziņojumu. Pirmais aģents ziņo: “Nekādu perspektīvu. Te vispār neviens nenēsā apavus.” Otrs raksta: “Kolosālas iespējas mūsu biznesam! Te vēl neviens nenēsā apavus!”

Optimisms ticīgajam ļauj ciešanās saskatīt Dieva mīlestību un sevis paaugstinājumu; fiziskajās vai dvēseles sāpēs – grēku piedošanu; pacietībā – ticības izaugsmi; perspektīvās – nākotnes uzvaras; samierinoties ar nepatīkamo – atalgojumu. Pravietis Muhammads (s) par to ir teicis: “Cik gan apbrīnojams ir ticīgā stāvoklis! Patiesi, viss viņa sitāvoklī ir labums viņam, un nevienam (nav dots) tas pats, kā vien ticīgajam: ja kaut kas viņu priecē, tad viņš pateicas Allāham un tas kļūst par labumu viņam; bet, ja viņu sasniedz kāda bēda, viņš ir pacietīgs un arī tas kļūst par labumu viņam.” Tieši otimisms ir tā iezīme, kas ļauj ticīgajam patiesi saprast, ‘cik apbrīnojams ir viņa stāvoklis’.

————————-

Raksta autors: Asja Gagijeva



  • Atstāt komentāru