Nakts klusumu pārdur helikoptera spārnu griezīgā dūkoņa, kas ar katru minūti nāk arvien tuvāk un tuvāk. Ir trīs no rīta, bet, neskatoties uz vakardienas nogurumu, es esmu pilnā nomodā. Vakardienas notikumi skrien caur manu prātu kā filmas kadri. Nē, šie kadri nav nekas jauns, taču šoreiz to intensitāte pārspēja jebko iepriekš pieredzētu. Šoreiz bija mūsu kārta – upuri bijām es un mana ģimene.

Gazas ielas pieredz šādas katastrofas katru dienu. Atšķiras vien upuru vārdi. Vakardien, nākot mājas no augstskolas, mani un divus manus vecākos brāļus apstādināja kārtības sargi. Viņi mūs izsmēja, sita ar šautenēm un mēģināja dabūt iekšā savā busiņā. Kamēr viņi turēja Abdullu un Talhu, man izdevās izbēgt. Slēpjoties un skrienot no vienas mājas stūra uz otru, es atgriezos pie vecākiem, trīcēdams bailēs.

Mēs visu nakti pavadījām lūgšanās. Klusēdams es skatos vecāku satrauktajās sejās, kuri mēģina atturēt asaras. Es zinu – viņi mani meklē. Es zinu – tas ir tikai stundas jautājums, un šī māja, kurā mēs šobrīd sēžam, būs gruvešu kalns. Es zinu – mani aizvedīs prom un manus vecākus padzīs no šīs vietas, kura vairs neeksistēs. Es zinu – tāpēc ka tas notiek mums apkārt dienu un nakti; mēs no tā baidāmies un cenšamies izvairīties, bet nespējam.

Šodien es esmu viņiem vajadzīgais terorists – zēns, kuram pat nav vēl piecpadsmit. Jā, es esmu noziedzies: es esmu muslims, kas ir atteicies atstāt Palestīnu, manas mājas. Mēs esam Al-Aksas aizstāvji.

“Un tie atriebās viņiem tikai par to, ka viņi ticēja Varenajam un Slavējamajam Allāham.” (Kurāns 85:8)

*****

Dažas minūtes vēlāk, armijnieku smagie zābaki sita pa mūsu durvīm. Man saplaka sirds, un kājas kļuva ļenganas. Smagās metāla durvis bija viņiem tikai pāris zābaku sitienu jautājums. Mātei kliedzot un stumjot mani zem gultas, es dzirdēju, kā viņi jau sitās cauri virtuves durvīm.

Asinis es esmu redzējis sev visapkārt jau kopš bērnības; tēvoču, tuvu un tālāku brālēnu asinis. Mana sirds sitās šausmās. Nē, es neesmu gļēvulis, bet vai varat iedomāties, kā paši justos manā vietā? Es labprāt gribētu mirt mocekļa nāvē, tomēr zobens, kas karājas virs mocekļa galvas, ir gana sāpīgs, gana liels pārbaudījums. Mocekļa nāve likās kā vieglākais risinājums, salīdzinājumā ar nepanesamajām domām par gadiem ilgu ieslodzījumu cietumā.

Akmeņainās sirdis stiepa manu tēvu pa grīdu aiz matiem. Viņi svieda tēvu pret sienu. “Kur it tavs dēls?” viņi pieprasīja. Tēvs nebilda ne vārda, lai gan viņi turpināja viņu sist. Tas nebija izturami. Es nolēmu pats doties viņu rokās, bet pirms es to paspēju izdarīt, viņi sagrāva manu pasauli. Mātei mežonīgi kliedzot, tēva krūtis saņēma veselu ložu kārtu… Pāris stundu laikā, mana dzīve bija pilnībā izpostīta.

Viņi atkal un atkal pārmeklēja katru istabu. Drēbes, grāmatas, pudeles, kastes – viss lidoja apkārt pa māju. Viņi iztukšoja katru mājas stūri, saliekot savās kabatās vērtīgākos atradumus. Un visbeidzot viņi mani atrada. Muskuļains armijnieks stiepa mani prom, man sperot un pretojoties. Mātes kliedzieni pieņēmās spēkā. Viņi sita viņai, bet vai tas varēja viņu apklusināt? Viņas raudas joprojām sit dziļas brūces man sirdī.

Man uzlika roku dzelžus un brutāli aizvilka prom. Es uzmetu pēdējo skatu savai mājai, pēc kura man uzlika acu aizsēju. Tirāni bija ieradušies kopā ar diviem buldozeriem. Es zināju, ka no manām mājām nepaliks pāri nekas cits kā vien gruvešu kaudze, kuru vēlāk apdzīvos apspiedēji un nelegāli okupanti.

“Un tavs Kungs [nekad] neaizmirst.” (Kurāns 19:64)

*****

Cietuma kamerā esmu pavadījis trīs gadus, kopā ar citiem, kuru stāsti līdzinās manējam. Nav nekādu ziņu par manu ģimeni vai to, kas palicis no tās pāri. Mātei ir aizliegts mani apciemot, un es nezinu, kad mani varētu atbrīvot. Melanholisks monotonums glūn no katra cietuma stūra. Katru dienu dzirdu vienus un tos pašus trokšņus: raķetes, bumbu sprādzieni, šāviņu kārtas, buldozeri un helikopteru švīkstoņa.

Tam visam pa vidu, es dzirdu arī ‘Allāhu Akbar’ no blakus kamerām un citu cietumnieku Kurāna recitāciju – patiesi, Dievs ir mūsu vienīgā cerība. Kurāna panti veldzē mūsu sirdis, dodot mums pacietību un drosmi pretoties. Mēs saprotam šo pantu patieso nozīmi, ejot cauri ciešanām un sekojot taisno senču pēdās. Mēs visu darām reliģijas vārdā – lai Dieva vārds būtu pāri visam.

Esmu pārliecināts, ka tu nožēlo, ka sāki lasīt manu stāstu, jo tas ir sabojājis tavu garastāvokli uz visu atlikušo dienu. Tā vietā tu labāk lasītu saistošu romānu vai detektīvu. Es atvainojos, ka tevi iztraucēju.

Vai tu vēlies, lai manas (un neskaitāmu citu tādu pašu kā es visā muslimu pasaulē) ciešanas beigtos? Jā, Gaza ir visos pasaules nostūros! Vai tu gribi zināt, kad šī tirānija beigsies? Tā beigsies tad, kad tu pārtrauksi pievērst vairāk uzmanības savām dizaineru somām un kurpēm, nekā mums. Tā beigsies dienā, kad tu sāksi raizēties par mums vairāk, nekā par bagātīgi klātiem banketu galdiem vai jaunāko mobilā telefona versiju. Situācija uzlabosies tad, kad tu būsi gatavs upurēt savu ekstravaganto dzīve stilu, mīksto krēslu un komforta zonu ummas (muslimu kopienas) labā; dienā, kad mēs kļūsim par daļu no tevis.

Jau tālā pagātnē Pravietis Muhammads (s) atklāja šīs ummas problēmu un deva mums arī risinājumu. Mums ir vienkārši jādomā par viņa teikto un jārealizē tas dzīvē. Viņš teica: “Ja jūs nodarbosieties ar augļošanu (riba) un karāsieties pie govju astēm, esot apmierināti ar augsnes apstrādi (ikdienišķajām rūpēm) un nepiedaloties džihādā, Allāhs liks pār jums pazemojumu, kas netiks noņemts līdz laikam, kad jūs atgriezīsieties pie savas reliģijas.” (Ahmads, Abu Daūds)

“Un kas ir [ar] jums, ka necīnāties Allāha, vājo vīriešu, sieviešu un bērnu dēļ, kuri saka: “Mūsu Kungs! Izved mūs no šīs pilsētas, kuras iedzīvotāji ir netaisnīgi, un dari mums no Sevis kādu aizstāvi, un dari mums no Sevis kādu palīgu!”? (Kurāns 4:75)

(Šis stāsts ir izdomāts, bet balstās uz patiesiem notikumiem Palestīnā.)

———————————

Raksta autore: Zahra Andžuma (Zahra Anjum); avots: www.hibamagazine.com