Helovīns: 1. daļa – vēsturiskā izcelsme Pārliecība

Viduslaikos, kad vietējie iedzīvotāji sāka pievērsties kristietībai, Romas katoļu baznīca bieži pārņēma savu kristīgo svētku svinēšanā pagānu tradīcijas, lai pievērstu vairāk pagānu kristietībai. 835. gadā pāvests Gregorijs IV vēlējās aizstāt Samhain ar Visu svēto dienu, bet Visu dvēseļu diena (svin 2. novembrī), kas vairāk atgādina Samhain un šodienas Helovīnu, pirmo reizi tika oficiāli apstiprināta 998. gadā kādā Francijas klosterī un ātri izplatījās pa visu Eiropu. 16. gadsimtā kāda kristiešu ciema bērni svinēja Visu svēto dienu, dejojot Danse Macabrloi (nāves deju). Septiņu brāļu nāve lāča rokās, kura ir aprakstīta vienā no Vecās derības grāmatām, arī esot kalpojusi par pamatu tam, ka bērni ģērbušies lāču kostīmos un maskās, lai līdzinātos šim stāstam.

Helovīna sastāvdaļas

Tradicionālās aktivitātes ir: bērnu staigāšana no mājas uz māju, prasot saldumus, ugunskuru dedzināšana, masku balles, iešana uz ‘spoku mājām’ un ķirbju laternu grebšana.

Neatņemama Helovīna sastāvdaļa ir pārģērbšanās maskās un kostīmos. Mums liekas, ka tas nav nekas liels, ja ļaujam bērniem tērpties vampīru vai Frankenšteinu maskās, lai piedalītos draugu ballītēs vai skolas rīkotos pasākumus, kuros piedalīšanās ir ‘obligāta’. Bet mēs aizmirstam reālos faktus, ka ģērbšanās kostīmos un maskās, lai ietu no durvīm uz durvīm, prasot saldumus, sniedzas vēsturē līdz pat Viduslaikiem – kristiešu Ziemassvētku dzīru tradīciju. Kristieši ģērbās maskās, lai mirušo gari viņus neatpazītu kā dzīvos. Druīdi reizēm pat upurēja dzīvniekus (reizēm pat cilvēkus) un ģērbās šo dzīvnieku ādās. Šādi tērpti, viņi mēdza pareģot nākotni. Cits skaidrojums ir kā ģērbšanās maskās notika, lai attēlotu šos mirušos garus.

Staigāšana no mājas uz māju, prasot saldumus, līdzinās viduslaiku tradīcijai, kad nabadzīgi ļaudis 1. novembrī (Heloumas diena) gāja no durvīm uz durvīm prasot ēdienu, apmaiņā pret to ka Visu svēto dienā (2. novembrī) viņi solījās aizlūgt par to māju mirušajiem. Šodienas bērnu tradīcija iet no mājas uz māju sakņojas šajā paražā dot ēdienu, lai pielabinātu mirušos garus.

Helovīns var izvērsties pat par lielu širk (partneru piedēvēšanu Dievam). Helovīna svētku sastāvdaļa ir spēles un rituāli, kuros notiek zīlēšana un nākotnes paredzēšana. Piemēram, jaunieši mēģina uzzināt savus nākotnes laulāto, lietojot tādas zīmes kā ābolu kārtošana pa pāriem un sviešana pār plecu vai riekstu dedzināšana.  

Izgrebtu ķirbju laternu (Jack-o’-latern) aizsākumi meklējami leģendā par īru vīru vārdā Džeks (Jack), kuram it kā esot paticis izjokot Sātanu. Pēc nāves, Džeks nenonāca nedz debesīs, nedz ellē – viņam nekas cits neatlika, kā klīst pa zemes virsu, nesot līdzi laternu, lai redzētu, kur iet. Izgrebti ķirbji, kuros iekšā tika liktas sveces, kalpoja šādam nolūkam, un šīm laternām vajadzēja arī atbaidīt ļaunos garus.

(raksta otrajā daļā izskatīsim islāma nostāju par Helovīnu un ieteikumus vecākiem šo svētku sakarā)

Raksta otro daļu lasiet šeit.

———————————————–

Raksta autore: Zainaba Zafara (Zaynub Zafar); avots: blog.islamiconlineuniversity.com   

———————————————–

Šajā rakstu sērijā:



  • Atstāt komentāru