Nē, ne uz ballīti – uz kaut ko, kas dod daudz vairāk piepildījuma un ir ilgstošāks. Jā, es ielūdzu tevi sekot Tavam Kungam.

Ir dzirdēts daudz skumju sāgu, kurās indivīdi, kas paši pievērsušies islāmam, ir drošsirdīgi mēģinājuši sākt ielūgt uz to arī citus. Viņi saskaras ar plašu reakciju diapazonu: aizvainojumiem, draudiem, aizdomām, izsmieklu, ļaunprātību, aizspriedumiem, fanātismu, noraidījumu, u.tml. Ir smeldzoši zaudēt savu godu, pašcieņu un pozīciju tikai tāpēc, ka tu dalies ar citiem (visbiežāk draugiem un ģimeni, nevis svešiniekiem) tajā, kam gala rezultātā būs vissvarīgākā nozīme viņu dzīvēs. Tomēr viņi tevi aizgaiņā tā, it kā tu būtu nevēlama muša.

Mufti Nadžībs reiz izteica dziļas domas par daī (aicinātāja uz islāmu) darbu: „Ja tu esi izvēlējies kādu ielūgt uz Dieva ceļu, tev ir jāpavada ar šo cilvēku vienādi daudz laika gan viņa/viņas klātbūtnē, gan arī, viņam/viņai klāt neesot.” Vispirms tev ir jāpastāsta šim cilvēkam par islāma vēsti, ko tu darīsi viņa/viņas tiešā klātbūtnē. Tad naktī aizlūdz Dievam no sirds par šī cilvēka vadību, viens esot. Kā piemēru varam minēt Kalifu Umaru, kurš nepieņēma islāmu tūlīt, kā par to izdzirdēja. Viņš klausījās sūru Taha, būdams vēl neticīgais, kas iezīmēja islāma vēsts nodošanas stadiju, un vēlāk Pravietis (s) aizlūdza Dievu stiprināt dīnu (reliģiju) caur Umara pievēršanos islāmam, kas iezīmēja lūgšanu stadiju.

Kas stāv ceļā islāma vēsts nodošanai?

1. Darbi neatbilst vārdiem.

„Ak jūs, kuri noticējāt! Kāpēc jūs runājat, ko paši nedarāt? Lielas ir Allāha dusmas pret to, ka jūs runājat, ko paši nedarāt.” (Kurāns 61:2-3)

Pats grūtākais ir rast saskaņu starp darbiem un vārdiem. Tomēr tieši šis faktors ir pats svarīgākais, citādi daī (aicinātājs uz islāmu), kurš izskatās neviltoti patiess, var radīt liekulības iespaidu, kas liks citiem novērsties no islāma.

Reiz, kad kāds islāma zinātnieks sprediķoja par pacietību, viņu pārtrauca viņa septiņgadīgā meitiņa. Viņš stingri norāja viņu par traucēšanu un turpināja savu sprediķi. Kāds iespaids par viņu radīsies klausītājiem? Uz šo jautājumu atbilde nav tālu jāmeklē.

2. Vēlme citus kontrolēt.

„Tāpēc atgādini, jo tu esi tikai atgādinātājs. Neesi valdošs pār viņiem.” (Kurāns 88:21-22)

Šo kļūdu daī pieļauj tad, kad viņi nespēj noskatīties, kā radi dienu un nakti turpina grēkot – neredzot citu izeju, viņi izmisumā sāk pielietot pārlieku kontroli. Kad tev nāk prātā šādas domas, vienmēr atceries, ka katra cilvēka sirds atrodas starp Dieva diviem pirkstiem. Mums personīgi nav kontroles pār nevienu – tikai pār mūsu pašu izvēlēm šajā dzīvē.

Turklāt ja Muhammads (s) netika turēts atbildīgs par islāma sludināšanas rezultātiem, būdams islāma vēstnesis, tad kā gan mēs varam uzņemties šādu papildus atbildību par pozitīvu rezultātu nodrošināšanu? Tas vienkārši nav mūsu rokās. Ja tas tā būtu, tad Noasa dēls nebūtu noslīcis dēļ savas neticības. Noass aicināja savu tautu uz islāmu vairāk nekā 900 gadu, bet viņa paša miesīgais dēls neatsaucās uz šo aicinājumu. Tāpēc daī (aicinātājs uz islāmu) var no sirds tiekties ielūgt citus uz Dieva ceļu, bet nekad, neuzspiežot to citiem, neizdarot izvēles citu vietā par to, vai viņi paklausīs, vai nē.

3. Nespēja izprast un piekrist Dieva kodram (iepriekš noteiktajam).

„Un ja Mēs vēlētos, gan dotu katrai dvēselei tās vadību, taču Mans [lemtais/bilstais] Vārds ir īstenojies: ‘Es noteikti piepildīšu Elli ar visiem tiem džiniem un cilvēkiem!’” (Kurāns 32:13)

Kā aicinātājiem uz islāmu, mums ir svarīgi izprast to, cik ļoti Dievs mīl Savu radību. Viņš dod viņiem pietiekami iespēju un laika atgriezties pie Viņa dīna. Mēs neesam šo cilvēku vienīgais vadības avots, kā mēs to reizēm kļūdaini pieņemam. Tādējādi, tikai tad, ja tautas un indivīdi pastāvīgi un konsekventi turpina noraidīt Dieva zīmes, Viņš aizslēdz viņu sirdis. Un tiklīdz šāds lēmums ir pieņemts, mēs tur vairs neko nevaram darīt, jo šis lēmums balstās uz Radītāja bezgalīgo gudrību un iepriekš nolemto. Dievs zina labāk.

4. Cerības zaudēšana.

„Un, uz viņu pēdām [noskatoties], tu aiz bēdām varbūt pat varētu sevi nobeigt, ja viņi tā arī neticēs šim stāstam.” (Kurāns 18:6)

Mīlēdams savu tautu un būdams tai uzticīgs, Muhammads (s) mēdza skumt, kad neticīgie neatsaucās uz viņa aicinājumu. Viņš pareģoja viņu briesmīgo galu elles liesmās un tāpēc raudāja, lūdzot Dievu pēc viņu vadības.

Dievs ir noteicis cilvēcei it visā robežas. Šo robežu pārkāpšana tiek sodīta. Muslima ticība ir jāatrodas starp cerību un bijību – cerību uz Dieva žēlastību un bijību Viņa priekšā no soda.

Daī var censties, cik vien ir viņa spēkos, un no sirds aizlūgt Dievam par kādu; taču pēc tam viņam ir jāturpina ceļš uz nākamo misiju, nākamo cilvēku. Viņam ir jārod atvieglojums tajā, ka Dievs atalgos viņu par viņa centieniem un neturēs atbildīgu par sasniegtajiem cipariem. Šo noteikumu neievērojot, lielākā daļa aicinātāju uz islāmu piedzīvotu neveiksmi, jo vienmēr ir mazāk to, kas labprātīgi pieņem vadību un uzsāk ceļu uz Paradīzi, un vairāk to, kas izvēlas izdzīvot šīs pasaules gaistošos priekus. Galu galā, Paradīze ir tikai izredzētajiem.

5. Aizmiršana par atalgojumu.

„Un Mēs sūtam sūtņus tikai par labas vēsts devējiem un brīdinātājiem. Taču tie, kuri noliedza, strīdas, [balstoties] melos, lai atspēkotu ar tiem patiesību; gan Manas zīmes, gan to, no kā viņus brīdina, viņi ir pataisījuši par apsmieklu. Un kurš ir netaisnīgāks par to, kuram atgādināja par viņa Kunga zīmēm, bet viņš novērsās no tām un aizmirsa, ko viņa rokas ir sastrādājušas? Mēs likām pār viņu sirdīm pārsegus, lai viņi to nesaprastu, un viņu ausīs – kurlumu. Un, ja tu aicināsi viņus uz taisnā ceļa, viņi vairs ne mūžam tam nesekos.” (Kurāns 18:56-57)

Visi tie, kas ir tevi apsaukājuši, tenkojuši par tevi un apsmējuši tavu aicināšanu uz islāmu – viņiem nāksies atskaitīties Dieva priekšā par padarīto. Tu, kā daī, esi tikai vēstnesis, kurš uzticīgi nodod vēsti. Ja tās saņēmējs izvēlas neklausīties vai tevi izsmiet, tā ir viņa paša vaina un neapdomīga tuvredzība. Tavs atalgojums glabājas pie Dieva, Kurš atdos to tev ar lielu godu, kad tam pienāks laiks Tiesas Dienā. Lai tas kalpo par atvieglojumu tavas sirds smeldzei par to, ka citi nesaprata tavus nodomus.

6. Aizmiršana par to, ka Dievs ir Tas, Kurš spēcina sirdis.

„Un mēs spēcinājām viņu sirdis, kad viņi piecēlās un teica: ‘Mūsu Kungs ir Tas debesu un zemes Kungs. Mēs Viņam līdzās nekad [citu] pielūdzamo nepiesauksim, [zvēram pie Dieva], mēs tad gan runātu pārmērības.’” (Kurāns 18:14).

Kad mēs redzam visus tos daudzos ne-muslimus, kuri saka šahādu (islāma ticības apliecību) pazīstamu islāma zinātnieku klātbūtnē visā pasaulē, mēs aizmirstam, ka tas nenotiek vis šo zinātnieku daiļrunības vai kādas dzirdētas debates iespaidā. Dievs ir tas, Kurš spēcina sirdis, vai nu tās būtu daī sirdis, vai arī to, kas tiek ielūgti pieņemt islāmu. Citādi šie zinātnieki nespētu stāties pretī visai tai iebildumu un jautājumu jūrai, kas līst pār viņiem katru dienu; mēs pat nezinām, kādas cīņas viņiem ir jāizcīna pašiem savās personīgajās dzīvēs. Islāma zinātnieks Anvars Aulāki (Anwar Aulaki) zaudēja savu dzīvi, atstājot aiz sevis bagātīgu darbu – lai Dievs dod viņam Džannat-al-Firdous. Lai gan Prof. Bilāls Filips (Dr. Bilal Phillips) tika vairākkārtīgi izsūtīts pat no muslimu valstīm, viņš tomēr turpina mācīt miljonus studentu pat šodien. Prof. Farhata Hašmi (Dr. Farhat Hashmi) ir tikusi vairākkārt nomelnota, taču, Alhamdulillāh, viņa ir ienesusi gaismu neskaitāmās muslimu mājās visā pasaulē.

Patiesi, Dievs ir tas, kas dod daī stipru ticību. Dievam ir vara darīt neiespējamo. Tāpēc kā daī, es vienmēr no sirds lūdzos, lai viņš dod vadību visai cilvēcei. Galu galā, Viņam pietiek pateikt ‘kun faj a kun’ un tas ‘ir’. Dievs zina labāk.

——————————————–

Raksta autore: Rana Rais Khāna (Rana Rais Khan); avots: www.hibamagazine.com