Gaisā virmo mīlestība un veikalu skatlogus pilda sarkanas sirdis visdažādākajos izmēros un garšās! Nē, ir mums arī citas lietas, par ko domāt, bet ir taču Valentīndiena! Pēdējo gadu ārkārtīgā interese par šo dienu ir patiešām apbrīnojama. Tāpēc ir vērts to papētīt dziļāk.

Vēsture

Patiesībā ir daudz nostāstu par to, kā viss īsti sākās. Valentīndienas stāsta saknes ir meklējamas romiešu laikos – erotiskā festivālā par godu Svētajam Valentīnam, kuru nogalināja, jo par spīti imperatora pavēlēm, viņš slepus laulāja jaunos pārus. Leģenda vēsta, ka Valentīns atteicās paklausīt Romas imperatoram Klaudijam, kurš bija aizliedzis pilsētā visas saderināšanās un laulības, jo viņš domāja, ka iemīlējušies vīrieši centās izbēgt no pievienošanās viņa leģionam. Cietumā, Valentīns esot iemīlējies cietuma pārvaldnieka meitā. Viņš esot uzrakstījis viņai vēstuli, kuru parakstījis ar „Tavs Valentīns”, kas kopš tā laika ir kļuvusi par tradīciju. Taču Valentīnu pieķēra un sodīja ar nāvi 270. gada 14. februārī.

Tā nu iznāca, ka šī nozīmīgā diena sakrita ar festivālu par godu Juno Februatai – romiešu dievu un dieviešu karalienei. Šis festivāls bija pazīstams ar nosaukumu Lupercalia. Romieši mēdza ielikt kastē jaunu meiteņu vārdus, kurus jaunieši vēlāk vilka laukā, tādējādi iegūstot sev draudzeni uz visu atlikušo festivāla laiku. Taču kad Romā ieradās kristieši, viņi mērķtiecīgi aizstāja pagānu svinības ar kristīgiem festivāliem – tādējādi 496. gadā pāvests Gelasius oficiāli aizstāja šo pagānu festivālu ar Svētā Valentīna Dienu, kas tika svinēta 14. februāri.

Globalizācijas process, kā rezultātā dažādu kultūru idejas strauji izplatās visā pasaulē, ir atnesis šos svētkus arī uz muslimu sabiedrībām. No vienas puses, šo svētku pārliekais valdzinājums dod iespēju biznesa pasaulei gūt krietnus ienākumus, liekot mīlētājiem vērt vaļā maciņus pirkumiem. No otras puses, muslimu sabiedrības piedzīvo vulgāru svešas kultūras invāziju, kuras sauklis ir pirmslaulību attiecību romantizēšana. Šodien Valentīndiena izpaužas sarkanu apģērbu valkāšanā, Valentīndienas kartiņu, puķu un šokolāžu dāvināšanā. Caur šiem it kā nevainīgajiem rituāliem tiek popularizēta brīvu no atbildības dzimumattiecību kultūra. Pat skolās notiek Valentīndienas ballītes skolēniem, kā rezultātā bērniem tiek likta priekšā ideja par to, ka var atklāti mīlēt ikvienu.

Nika

Gudri intelektuāļi pastāv uz to, ka vienkārši tiek svinēti kādas citas kultūras skaisti svētki – kāpēc gan fanātiķi par to visu tik ļoti uztraucas? Taču izskatās, ka viņi nonāk pretrunās paši ar sevi. Mēs, kā muslimi, varam baudīt un priecāties par citu valstu virtuvēm, kamēr vien ēdieni ir pagatavoti no halāl sastāvdaļām. Bet kā gan mēs varam pieņemt citu kultūru tradīcijas, kas veicina atklātu amorālumu? Kā šie intelektuāļi var attaisnot vienas nakts dzimumsakarus, partneru apmaiņu, aklos randiņus un romantiskās attiecības, kas viss izriet no šo svētku zemteksta? Viss iepriekš minētais ved uz nelegālām attiecībām, jo islāmā vienīgās legālās attiecības starp vīrieti un sievieti ir nika. Dievs ir ielicis šajās attiecībās īpašu skaistumu, kas piesaista ikkatru vīrieti un sievieti – viņi apvieno savus sapņus un roku rokā dodas pretī nezināmajam. Saskaņā ar Abdullāhu ibn Abbasu, Pravietis Muhammads (s) teica: „Mēs neesam redzējuši neko labāku par niku diviem cilvēkiem, kas mīl viens otru.” (Ibn Madža) Patiesi, nika ir īpašs jaunas, kopīgas dzīves sākums diviem cilvēkiem. Kāpēc gan izvēlēties amorālo, kas balstās uz liekulību un meliem?

Sabiedrības, kuras svin Valentīndienu, izjūt pēc tā vajadzību, jo tajās ir sabrukusi tradicionālā ģimeņu sistēma, kuru ir aizstājušas jauna veida partnerattiecības. Šajā partnerattiecību kultūrā nav pienākumu un laika ierobežojumu. Šādas attiecības var definēt kā dzīvniecisku instinktu zemāko dziņu un kaisles apmierināšanu, kā tas ir kaķu un suņu gadījumā, kuri pastāvīgi maina savus partnerus.

Haja

Islāmā valda kautrība un atturība – hajas koncepcija. Pat laulātiem pāriem ir savi noteikumi, kā izturēties sabiedriskās vietās. Viņu romantiskās attiecības ir privātas; nevienam nav atļauts mulsināt apkārtējos, nemaz nerunājot par atklātu flirtēšanu.

Pagājušajā gadā, pārslēdzot satelītkanālus, mana paziņa uzdūrās Valentīndienas raidījumam, kura vadītājs atklāja raidījumu ar vārdiem: „Šodien ir Valentīndiena – mīlestības diena un melu diena, jo vairumā gadījumu, cilvēki šodien melos.” Dīvaini, jo šai programmai taču būtu jāveicina Valentīndienas popularitāte.

Taču es nevaru nepajautāt – kas gan tā ir par mīlestību, kurai ir atvēlēta tikai viena diena gadā? Vai mēs esam kādreiz padomājuši par Tā mīlēšanu, Kurš ir mūs radījis un devis mums sirdis, kas var just mīlestību? Jeb arī mēs izniekojam šīs skaistās jūtas vien uz tūlītēju iegribu apmierināšanu? Mēs zinām, ka mūsu Kungs mīl mūs vairāk, kā to spētu darīt septiņdesmit mātes. Vai varat iedomāties Pasauļu Kungu kā savu draugu?

„…bet, kad izlemsi, tad paļaujies uz Allāhu, jo Allāhs mīl paļaujošos! Ja Allāhs palīdzēs jums, neviens jūs neuzvarēs (nebūs pār jums uzvarētāja), bet, ja Viņš jūs atstās bez palīdzības, – kurš gan gūs tas, kas jums palīdzēs Viņa vietā? Un lai uz Allāhu vien paļaujas ticīgie.” (Kurāns, 3:159-160)

Patiesi, mīlestība vada visu mūsu dzīvēs. Attiecīgi, šīm stiprajām jūtām, kuru dēļ mēs esam gatavi darīt tik daudz, ir jārod godpilns izpausmes veids. Mīlestība ir dārgums – neļaujiet oportūnistiem sabradāt jūsu maigās sirdis. Izpaudiet mīlestību halāl veidā – precieties un palieciet precēti! Ikkatra dzīves diena ir svinību vērta.

————————————–

Autores: Sana Zāhid, Umm Isām; avots: www.hibamagazine.com