Ibn Kojjims, viens no visu laiku lielākajiem islāma zinātniekiem, dēvēts arī par “sirds zinātnieku”, dzīvoja 700 gadus atpakaļ (1292-1350). Viņš bija izcilā islāma zinātnieka ibn Teimijjas skolnieks. Ibn Kojjima slavenākais skolnieks ir ibn Kasīrs, kurš kļuva par autoru vienam no nozīmīgākajiem Korānā komentāriem daudzos sējumos.

“Sātans ir nomaldinājis vairumu cilvēku, izskaistinot dažādu neobligāto pielūgsmes prakšu nozīmīgumu uz obligāto rēķina. Šādi maldinātie cilvēki veic papildus neobligātās prakses, kā piemēram neobligātās lūgšanas un gavēņus, bet atstāj novārtā obligāto praksi, pavēlēt labo un aizliegt slikto. Šī nomaldīšanās ir sasniegusi tādus apjomus, ka šādi cilvēki nepavēl labo un nenosoda slikto arī tad, kad viņi ir spējīgi to veikt.

Islāma zinātnieki reliģiskuma ziņā šādus cilvēkus vērtē kā viszemākos, jo islāma būtība ir darīt to, ko Dievs ir mums licis darīt. Tas, kurš neveic obligāto, ir patiesībā sliktāks par to, kas grēko. Katrs, kuram ir kādas zināšanas par Dieva Vēsti, par vēstneša Muhameda (s) vadību, par viņa skolnieku dzīvēm, secinās, ka tie, kuri mūsdienās ir norādīti kā dievbijīgākie, īstenībā ir vismazāk dievbijīgie. Patiesi, kāda veida dievbijība ir cilvēkā, kurš spēj vērot ar aukstu sirdi un aizvērtu muti, kā Allāha svētnīcas tiek apgānītas, Viņa reliģija pamesta, Viņa vēstneša Sunna atstāta? Tāds indivīds ir mēms Sātans! Tādā pašā veidā kā indivīds, kurš runā nepatiesību, ir runājošs Sātans.

Indivīdi, kas nedomā par savu reliģiju, kad viņu pārtika un dzīve kopumā ir nodrošināta, ir kā nelaime islāmam. Labākie no viņiem vien savelk skumju ģīmi, kad runa iet par reliģiju. Bet ja runa ir par naudu vai citām lietām, kurām viņu sirds ir tā pieķērusies, tad viņi nežēlo pūles tās atgūt. Šie cilvēki ir ne vien pelnījuši Allāha dusmas, bet arī sasirguši ar smagāko sērgu, paši to neapzinoties: viņiem ir mirusi sirds.

Patiesi, jo dzīvāka ir cilvēka sirds, jo dedzīgāks viņš ir Dieva dēļ un plašāka ir viņa palīdzība islāmam un muslimiem.”

——————————————–

Ibn Kojjims, nepilnus 700. gadus atpakaļ. (A’alam al-Muwaqqi’in, 2. sējums, 176. lpp.)