Sabiedrību satraukusi franču žurnāla „Šarli Ebdo” zīmētāju nogalināšana. Tieši zīmētāju, jo man, kā cilvēkam, kam ir sakars ar žurnālistiku, ir aizvainojoši uzskatīt par saviem kolēģiem cilvēkus, kuriem nepiemīt pat mazumiņš morāles un tikumības.

Tad lūk, daļa sabiedrības ir satriekta un sašutusi par šo slepkavību, uzskatot to par apdraudējumu pašiem liberālas sabiedrības pamatiem, proti – vārda brīvībai. Cita sabiedrības daļa sašutusi par to, ka ar vārda brīvību šie cilvēki saprot tiesības aizskart muslimu reliģiskās jūtas, zīmējot viņu Pravieša (s) karikatūras.

Vārda brīvība

Par to pēdējā laikā tiek runāts daudz. Tiek runāts, ka tā ir fundamentāls princips, uz kura balstās brīva sabiedrība. Turklāt ar vārda brīvību saprot to, ka tai neeksistē nekādas autoritātes (arī reliģiskās), ka var apsmiet to, pret ko ar lielu pietāti izturas miljardi cilvēku. Patiesībā, cilvēki, kuri to apgalvo, maigi sakot, liekuļo, jo pat šajā liberālajā sabiedrībā eksistē tabu tēmas, par kurām runāt nedrīkst. Nedrīkst melno nosaukt par melnu, bet ebreju – par ebreju, jo tajā attiecīgi tiks saskatīts rasisms un antisemītisms. Nedrīkst runāt par holokaustu, jo tas liecinās par nacistisku ideju atbalstīšanu. Pat šim daudzinātajam žurnālam „Šarli Ebdo”, kurš pēdējās dienās kļuvis par vārda brīvības simbolu, nebija ļauts runāt par bijušā Francijas prezidenta Sarkozī dēlu un saukt viņu par ebreju. Tāpat arī pašam žurnālam ir sava redakcijas politika un viss, kas tai neatbilst, netiek publicēts.

Dubulti standarti? Runāt par to jau ir kļuvis banāli, un tas tiek uzskatīts par slikto toni. Patiesībā nav nekādu dubulto standartu. Ir tikai viens standarts, kuram rietumu liberālā pasaule pielīdzina visu, ko vēlas un ko uzskata par sev pareizu.

Ja abstrahējamies no tā, kas nesen notika Parīzē, un paskatāmies uz šodienas pasaules vienoto ainu, tad ieraugām, ka visa šī pasaule ir sadalīta divos pretstatītos spēkos: liberālismā un islāmā. Visas pārējās partijas un ideoloģijas – kristiešu, konservatīvo, sociāldemokrātu, republikāņu utt. – ir „pelēkā liberālisma 50 toņi”, kā zīmīgi ir kāds izteicies. Šķietamība. Izvēles ilūzija.

Liberālisms

Šī ideoloģija arvien vairāk līdzinās Dažžālam (Antikristam, kā to sauc kristieši). Liberālisms, līdzīgi Dažžālam, pārvietojas pa zemēm un valstīm, piedāvājot cilvēkiem, kas tajās dzīvo, iecelt to par dievību, kurai tiem pilnībā jāpakļaujas. Ja šie cilvēki padodas tā pierunāšanai un skaistajiem solījumiem, viņš tiem dod materiālo labklājību un pārticību. Bet, ja ļaudis to noraida, tad pār viņu galvām sāk birt nelaimes un grūtības. Dažžāla arsenālā būs ūdens un uguns, un īstenībā ūdens nesīs nāvi, bet uguns būs glābiņš. Tāpat liberālisms nodarbojas ar terminu un jēdzienu nomaiņu, maldinot cilvēkus. Tas patriotismu sauc par terorismu, mīlestību pret savu reliģiju – par fanātismu, izvirtību – par normu dažādību, apvainojumus – par vārda brīvību. Tas dara visu, lai radītu cilvēku prātos apjukumu, tādējādi pakļaujot pašu cilvēka būtību – viņa apziņu un spēju atšķirt patiesību no meliem.

Islāms

Ar lielu nožēlu jāatzīst, ka situācijās, līdzīgās, kā ar žurnālu „Šarli Ebdo”, muslimi nerīkojas īsti secīgi un produktīvi. Kāpēc mēs sevi uzskatām par apvainotiem, kad parādās Pravieša Muhammada (s) karikatūras, pie kam nekādi nereaģējam, kad parādās zīmējumi, kas izsmej citus praviešus un pat Visaugstāko?

Nenoliedzami, atbilstoši Šariātam, cilvēks, kurš ņirgājas par reliģiju, ir pelnījis nāvi. Taču mēs redzam, ka tāda zīmētāja vai režisora vietā nāk vairāki citi, bet viņu ‘māksla’ saņem papildu reklāmu un ātrāk izplatās starp cilvēkiem.

Tā vietā, lai cīnītos ar iemesliem, muslimi cīnās ar sekām.

Pravietis Muhammads (s) necīnījās ar atsevišķām personām vai parādībām. Viņš nostājās pret pašu neticības un elkdievības ideoloģiju. Viņš skaidroja savas reliģijas būtību un novērsa tās šaubu ēnas, kuras uz to meta tās ienaidnieki. Ja atgriežamies pie notikuma ar Pravieša Muhammada (s) karikatūrām, tad muslimi varēja to padarīt par vēl vienu iemeslu, lai studētu vai atkārtotu viņa dzīvesstāstu, lai stāstītu par viņu tiem, kas nav pazīstami ar viņa personību. Ja, atbildot uz zīmētāju slepkavībām, liberāļi palielināja žurnāla tirāžu līdz trim miljoniem, tad muslimi varēja dalīt Eiropas ielās miljoniem grāmatu par Pravieti Muhammadu (s), lai iepazīstinātu publiku ar viņa dzīvesstāstu. Galu galā, dzīvot 21. gadsimtā un nezināt stāstu par šo Pravieti, nedaiļo mūsdienu cilvēku. Un, ja liberālisms ir mūsu pretinieks, kurš līdzīgi Dažžālam maldina cilvēkus, tad mums ir jāpastāv uz to, ka liberālisms ir meli, jāskaidro cilvēkiem šīs idejas melīgums un jāsniedz tiem alternatīva – islāms.

Mūsu degsmei pret Pravieti (s) ir jābūt stiprākai un lielākai – lai pietiktu vairāk nekā tikai tam, ka izliekam savā interneta lapā skaistu attēlu ar mīlestības apliecinājumiem viņam.

—————————————–

Raksta autors: Ikrims abu Marjam; avots: islamcivil.ru