Man bieži nācies sastapties ar visai polarizētiem viedokļiem par sievietēm un turību. No vienas puses, pastāv aplami priekšstati ar mizogīnisku (pret sievietēm vērstu) pieskaņu, saskaņā ar kuriem sieviete, ja viņai tiktu atļauts pašai pelnīt naudu un kļūt finansiāli neatkarīgai, kļūtu pārāk stūrgalvīga un nepakļāvīga un zaudētu interesi par vienkāršu, galvenokārt mājās pavadītu dzīvi, rūpējoties par savu ģimeni.

Tādēļ daudzi no tiem, kas turas pie šādiem priekšstatiem, iebilst pret augstāko izglītību meitenēm (lai viņas nekļūtu pārāk grūti „kontrolējamas”) un neatbalsta vai atklāti aizliedz jebkura vecuma sievietēm darīt jebko citu ārpus viņu pienākumiem mājās: pakalpošanai vīram, mājas uzkopšanai un bērnu audzināšanai.

Pārsteidzošā kārtā tiem vīriešiem un sievietēm, kuriem ir šādi uzskati, nav nekas iebilstams pret to, ka viņu ģimenes sievietes pavada šķiež laiku, skatoties televizoru, dīki klīstot sociālajos medijos un Internetā, pļāpājot pa telefonu, lasot modes žurnālus vai izmantojot naudu, kas ir viņu rīcībā, lai plātītos skaistumkopšanas salonos, klubos un iepirkšanās centros.

Otru galējību veido uzskats, ka visām sievietēm jāiegūst augstākā izglītība un jāstrādā uz pilnu slodzi, lai viņa būtu vismaz tikpat materiāli veiksmīgas un finansiāli neatkarīgas kā vīrieši.

Vairums šī viedokļa piekritēju domā, ka ikvienai sievietei vajadzētu strādāt uz pilnu slodzi, lai pierādītu, ka viņa dara kaut ko vērtīgu – viņai visa uzmanība jāpievērš kāpšanai pa karjeras kāpnēm, lai cik arī skaļi viņas pašas ausīs neatbalsotos bioloģiskā pulksteņa tikšķi un cik ļoti arī viņa slepenībā neilgotos pēc bērniem un lēnākas, mierpilnākas dzīves, kas būtu pilnīgi viņas pašas kontrolē.

Daudzi no šādu stingru uzskatu piekritējiem uzskata, ka sievietes, kuras izvēlas „tikai” palikt mājās un audzināt bērnus, līdzinās „neveiksminiecēm”.

Patiesība ir tāda, ka sievietēm vajadzētu ļaut pieaugt un nobriest saskaņā ar viņu pašu individuālo būtību, un, jā, pēc manām domām, sievietes pirmajai prioritātei gan pirms, gan pēc laulībām vajadzētu būt viņas mājai – es stingri atbalstu un ticu šai islāma pamatnostādnei.

Manuprāt, pilnas slodzes un fizisku spēku prasošie darbi ir paredzēti vīriešiem, jo Dievs darījis par viņu pienākumu cītīgi strādāt, lai apgādātu savas ģimenes, kamēr finansiāls pilntiesīgums ir sieviešu daļa.

Ļaujiet man paskaidrot, pirms nospriežat, ka runāju pati sev pretī. Būtībā, ja tev ir darbs, tas nozīmē, ka tu esi kāda kalps (tieši tā, pat ja tu esi savas iestādes vadītājs: ja iestādes vadītājs nepilda savus pienākumus sekmīgi, viņš zaudēs savu darbu līdz ar spožo kompānijas apmaksāto braucamrīku tūlīt pēc nākamās ikgadējās valdes sēdes, vai ne tā?).

Kamēr muslimu vīrietim nav citas izvēles, kā vien iespējami drīzāk pievienoties nodarbināto kalpu uzņēmumu darbinieku „žurku skrējienam”, lai izpildītu savu pienākumu uzturēt ģimeni, sievietēm ir aiztaupītas tādas grūtības kā mošanās agrās rīta stundās un došanās prom no mājas, lai saņemtu kāda cita pavēles un lielāko savas dienas daļu pavadītu, veicot uzdevumus, kuru izpilde vēlāk tiks pārbaudīta un izvērtēta.

Sievietes ir atbrīvotas no klausīšanas citu pavēlēm par to, kas viņām visu dienu jādara, jo tas, ko vairums sieviešu patiesībā grib, ir pamosties pašām savā nesteidzīgajā ritmā, pagatavot un mierīgi paēst brokastis un tad pavadīt savu dienu tā, kā pašas vēlas – nevis tā, kā kāds viņām pavēl, lai par to saņemtu samaksu.

Panākumu definīcija: finansiālā neatkarība

Lielākajai daļai mūsdienu sieviešu ir iestāstīts, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kuru darba devējs stingri tur grožos, kaut gan ik mēnesi viņam tiek labi samaksāts un tiek piešķirtas iespaidīgas papildu piemaksas par to, ka noteiktu daļu laika un pūļu viņš ik dienas velta darba pienākumiem, un arī tas notiek pilnīgā saskaņā ar darba devēja vēlmēm.

Taču paši strādājošie mūsdienās nekavējoties piekritīs, ka patiesi veiksmīgi cilvēki ir tie, kuri dzīvē sasniedz pietiekamu materiālo labklājību/ finansiālo neatkarību, kas ļauj tiem agri aiziet pensijā un laiskoties baseina malā pašiem savā savrupnamā/ lauku mājā/ rančo/ piejūras vasarnīcā, malkojot (bezalkoholisku) dzērienu, un turpmāk visas savas pūles veltīt filantropijai un labdarībai, ar mērķi uzlabot to ļaužu likteni, kuriem dzīvē nav tā paveicies.

Taču, neraugoties uz šo plaši pieņemto pasaulīgo panākumu definīciju (starp kuru un pilnīgu finansiālu neatkarību, kā jau teicu, tiek likta vienlīdzības zīme), daudzi tik un tā skatās no augšas uz tikpat „pilntiesīgo” muslimu sievieti, kura ir atbrīvota no nepieciešamības strādāt kāda cita labā, lai par to saņemtu algu.

Tā vietā viņai ir atļauts līdzīgā veidā laiskoties savās mājās, baudot pilnīgu finansiālu drošību, ko viņai nodrošina vīrs, kas dod viņai gana laika un plašas iespējas darīt cita veida vērtīgu darbu, ko viņa izvēlas pati pēc saviem ieskatiem – darbu, kuru viņa iekārto brīvajā laikā pēc savu mājas darbu un pienākumu veikšanas.

Skumji – vai ne? – ka sievietes nevēlas, lai viņas būtu brīvas, pateicoties tai izcilībai, ko Dievs viņām ir devis caur islāmu (atbrīvojot viņas no nepieciešamības strādāt, lai apgādātu sevi vai citus), bet tā vietā grib „nopelnīt to” pašas, strādājot ārpus mājas tāpat kā vīrieši.

Godīgi sakot, lielākajai daļai jaunu, neprecētu sieviešu, kuras ir pieradušas sevi finansiāli uzturēt, strādājot pilnas slodzes darbu ar stingi noteiktu darbalaika sākumu un beigām, pēc apprecēšanās bieži ir ļoti grūti kļūt naudas lietās pilnīgi atkarīgām no sava vīra.

Vēl viens fakts ir tāds, ka daudzus vīriešus (vismaz tajā pasaules daļā, no kuras nāku es) biedē stipras un bagātas sievietes. Viņi dod priekšroku precēties ar tādām sievietēm, kuras ir un arī turpmāk būs mazāk turīgas par viņiem un pilnīgi atkarīgas no viņiem naudas ziņā. Šādas sievietes viņu uztverē ir vieglāk apmierināmas, „kontrolējamas” un „pieradināmas” būt pakļāvīgām.

Ar to es domāju, ka gadījumā, ja sieva pelna vairāk naudas nekā vīrs, var sākt mainīties viņa attieksme un izturēšanās pret sievu. Šī parādība (es to neatbalstu, bet tikai konstatēju), ir vērojama visā pasaulē, vai nu mums tas patīk, vai nē.

Es personīgi nepiekrītu nevienam no iepriekš minētajiem galējiem viedokļiem par sievietēm un turību. Mani uzskati atrodas kaut kur pa vidu: es domāju, ka, lai arī sievietes „pamatam” vajadzētu būt mājās (kur viņa strādā un uzturas lielāko daļu laika un kuru atstāj tikai tad, kad tas nepieciešams), viņai nevajadzētu pieļaut, ka pēc mājas pienākumu veikšanas atlikušais brīvais laiks tiktu izšķiests velti. Tā vietā viņai to vajadzētu izmantot darbiem, kas nes labumu cilvēcei, un mūsdienās, Alhamdulillāh (slava Dievam), tas ir ļoti viegli īstenojams, jo, pateicoties internetam un telekomunikācijām, mēs varam dod ko labu visai pasaulei pat neizejot no mājas.

Tāpat es arī uzskatu, ka, prasmīgi rīkojoties ar naudu un citiem viņas rīcībā esošiem līdzekļiem (un dzīves gaitā viņas rīcībā nonāks aizvien vairāk turības – bet tikai tad, ja viņa disciplinēs sevi, lai to krātu, tērētu saprātīgi, rūpīgi samaksātu zakātu un regulāri dotu papildu labdarību Dieva dēļ), sieviete var gūt krietnu finansiālu drošību bez vajadzības jebkad strādāt darba devēja labā.

Kā parasti reizēs, kad mani interesē kāds jautājums (šoreiz – par sievietēm un turību), es vērsīšos pie Kurāna un Sunnas, lai meklētu atbildes.

Alhamdulillāh (slava Dievam), Bukhārī krājumā es atradu hadīsu, kas dod labu ieskatu tajā, kādas bija dievbijīgās un mantiski pilntiesīgās sievietes (līdzgaitnieces), kuras dzīvoja mūsu Pravieša (s) laikā.

Centrālais tēls šajā hadīsā ir Zeinaba, cēlā līdzgaitnieka Abdullāha ibn Masūda sieva.

حَدَّثَنَا عُمَرُ بْنُ حَفْصٍ، حَدَّثَنَا أَبِي، حَدَّثَنَا الأَعْمَشُ، قَالَ حَدَّثَنِي شَقِيقٌ، عَنْ عَمْرِو بْنِ الْحَارِثِ، عَنْ زَيْنَبَ، امْرَأَةِ عَبْدِ اللَّهِ ـ رضى الله عنهما ـ قَالَ فَذَكَرْتُهُ لإِبْرَاهِيمَ فَحَدَّثَنِي إِبْرَاهِيمُ عَنْ أَبِي عُبَيْدَةَ عَنْ عَمْرِو بْنِ الْحَارِثِ عَنْ زَيْنَبَ امْرَأَةِ عَبْدِ اللَّهِ بِمِثْلِهِ سَوَاءً،

Uzklausot Pravieša (s) padomu viņa mošejā

قَالَتْ كُنْتُ فِي الْمَسْجِدِ فَرَأَيْتُ النَّبِيَّ صلى الله عليه وسلم فَقَالَ ‏”‏ تَصَدَّقْنَ وَلَوْ مِنْ حُلِيِّكُنَّ”‏

No Amra ibn Hārisa, no Zeinabas, Abdullāha sievas, kura teica: „Es biju mošejā un redzēju Pravieti (s), kurš teica: ‘Sievietes, dodiet labdarībai, kaut vai tas būtu no jūsu rotām.’”

Vēstījums sākas ar to, ka Zeinaba atrodas Pravieša Muhammada (s) mošejā un dzird viņu īpaši uzrunājam tur esošās sievietes, mudinot viņas dot labdarībā kaut vai dažas no savām greznumlietiņām un rotām (حُلِيِّ).

Tas pierāda divas lietas: pirmkārt, ka sievietes mēdza klausīties Pravieša (s) teiktās runas viņa mošejā, un ka šo runu laikā viņš (s) mēdza sevišķi uzrunāt viņas; otrkārt, ka Pravietis (s) deva viņām īpašu padomu ziedot kādu daļu savu rotaslietu labdarībai Dieva dēļ.

Zeinaba, slepenā apgādātāja

Muslimu sievietes Pravieša Muhammada (s) laikā bija finansiāli nodrošinātas un pilntiesīgas, bet viņas neuzsvēra savu turību. Viņām nebija vajadzīgi iespaidīgi amatu nosaukumi vai pulks „jā, kundze” sakošu pakļauto, lai viņas justos vērtīgas.

وَكَانَتْ زَيْنَبُ تُنْفِقُ عَلَى عَبْدِ اللَّهِ وَأَيْتَامٍ فِي حَجْرِهَا، قَالَ فَقَالَتْ لِعَبْدِ اللَّهِ سَلْ رَسُولَ اللَّهِ صلى الله عليه وسلم أَيَجْزِي عَنِّي أَنْ أُنْفِقَ عَلَيْكَ وَعَلَى أَيْتَامِي فِي حَجْرِي مِنَ الصَّدَقَةِ فَقَالَ سَلِي أَنْتِ رَسُولَ اللَّهِ صلى الله عليه وسلم‏.

„Zeinaba tērēja priekš Abdullāha un bāreņiem viņas aizbildnībā. Tāpēc viņa teica Abdullāham: ‘Pajautā Dieva Vēstnesim (s), vai tas, ka es tērēju priekš tevis un bāreņiem manā aizbildnībā, var aizstāt daļu mana zakāta.’ Viņš atbildēja: ‘Pajautā tu Dieva Vēstnesim (s).’”

Šī hadīsa daļa mums pastāsta vēl vairāk.

1. Zeinaba ar naudas līdzekļiem atbalstīja ne tikai savu vīru (kurš neapšaubāmi bija bez darba un trūcīgs), bet arī vairākus bāreņus (citā vēstījumā, kurš iekļauts Ibn Mādža hadīsu krājumā, minēts, ka tie bija viņas mirušā brāļa bērni), un viņa to darīja Dieva dēļ. [Slinkie, bezmugurkaulainie un godu neprotošie vīriešu kārtas lasītāji – jums nevajadzētu izmantot šo hadīsu, lai sāktu tērēt savas sievas naudu! Es ceru, ka jūs nekad, nekad neņemsiet nevienu pašu centu no savas sievas naudas priekš sevis, izņemot gadījumu, lai Dievs pasargā, ja jūs nonākat pašā zemākajā savas dzīves punktā un jums vairs nav nekādu līdzekļu izdzīvošanai.]

2. Zeinaba vēlējās noskaidrot, vai šos savus tēriņus viņa varētu skaitīt kā zakātu. Kā viņa rīkojās? Vai viņa devās un pati vaicāja par to Pravietim (s)? Nē, viņa griezās pēc padoma pie vīra un lūdza, lai viņš to noskaidro priekš viņas, aizejot pie Pravieša un uzdodot šo jautājumu. Tas liecina, ka, pat ja bagāta muslimu sieva galējas nepieciešamības gadījumā finansiāli atbalsta savu vīru, viņai vajadzētu ar viņu apspriesties un lūgt viņa atļauju jautājumos, kas ietekmē viņu abu dzīvi, proti, izturēties pret viņu kā pret savu amīru (pavēlnieku), saskaņā ar Dieva norādījumiem. Mūsdienu muslimas, lūdzu, ielāgojiet: gluži kā jūsu darba devējs atrodas pakāpi augstāk par jums, pamatojoties uz jūsu parakstīto darba līgumu, kura dēļ viņš jums maksā par jūsu pakalpojumiem, tāpat arī jūsu vīrs vienmēr būs pakāpi augstāk par jums, pamatojoties uz nikā (laulību) līgumu, ko jūs abi esat parakstījuši Dieva dēļ. Tādēļ apspriedieties ar viņu un saņemiet viņa atļauju visās lietās, jo īpaši tajās, kas saistītas ar runāšanu vai apspriešanos par viņu ar citiem.

3. Abdullāhs ibn Masūds atļāva savai sievai Zeinabai iet uz jautāt pašai par šo lietu Pravietim (s), un viņa tā arī darīja. Tas parāda, ka starp viņiem pastāvēja drošas, uzticības pilnas attiecības, tieši tā, kā ideālā gadījumā tam būtu jābūt vīra un sievas starpā. Abdullāhs neuzskatīja, ka viņa godam varētu kaitēt tas, ja Pravietis (s) uzzinās, ka Zeinaba viņu uztur; viņam arī nebija iebildumu, ka viņa sieva atstāj māju, lai uzdotu Pravietim (s) jautājumu par reliģijas likumiem. Tātad muslimu sievietes drīkst pašas uzdot šādus fikh jautājumus zinātniekiem un vadītājiem, un viņu vīriem nevajadzētu bez īpaša iemesla to liegt.

4. Zeinaba bija patiesi godājama sieviete. Uzturēt savu vīru un arī sava brāļa bērnus? Viņa neapšaubāmi bija īsteni augstsirdīga.

(raksta otro daļu lasiet šeit)

—————————————–

Raksta autore: Sadafa Farūki (Sadaf Farooqi); avots: http://sadaffarooqi.com/2013/09/30/women-at-the-time-of-the-prophet-%ef%b7%ba-empowered-but-humble/