Vai atceraties, kā Dievs sūtīja Savu sodu ād tautai, kura nepaklausīja pravietim Hūdam? Tie, kas izdzīvoja, bija iebaidīti uz kādu laiku, bet tomēr jau drīz aizmirsa par Hūda mācīto un atkal sāka pielūgt savus akmens elkus. Šos ļaudis sauca par samūd tautu. Gluži tāpat kā ād tauta, arī viņi bija gaiši, gari augumā un pievilcīgi pēc izskata.

Viņi izgreba kalnos krāšņas mājas un uzbūvēja līdzenumos skaistas pilis. Taču viņi bija nepateicīgi un neklausīja Dieva pavēlēm.

Dievs sūtīja viņiem no viņu pašu vidus pravieti, kura vārds bija Sālihs. Sālihs teica samūd ļaudīm būt labiem un ticēt tikai vienam vienīgajam Dievam. Nabadzīgie no samūd ļaužu vidus paklausīja, bet bagātie atteicās to darīt – viņi bija lepni un noskatījās uz nabadzīgajiem ‘no augšas’. Viņi teica: „Sālih, tu taču biji tāds pats kā mēs. Kas gan ar tevi noticis, ka tu tagad aizliedz mums pielūgt mūsu dievus?” Sālihs atbildēja: „Es esmu Dieva pravietis. Viņš ir sūtījis mani, lai es jums atklātu patiesību. Viņš radīja jūs no šīs zemes un atļauj jums uz tās dzīvot. Viņš ir devis jums dārzus, avotus, pļavas, izcili gardas dateles un skaistas mājas. Meklējiet Viņa piedošanu. Man pašam nekas no jums nav vajadzīgs. Viss, ko es jums lūdzu, ir lai jūs ticētu vienam vienīgajam Dievam, Kurš ir devis jums visu, kas jums pieder.”

Taču bagātie no samūd tautas vidus īgni atbildēja: „Labi, tad lūdz savam Dievam, lai viņš mums parāda brīnumu – tad mēs Viņam ticēsim.” Viņi pieprasīja Sāliham, lai Dievs liktu kamielim iznākt no kalna, kas atradās viņu priekšā.

Sālihs griezās pie Dieva ar lūgšanu. Dievs atbildēja uz viņa lūgšanu un parādīja samūd tautai brīnumu, kuru viņi bija prasījuši. Viņu visu acu priekšā no kalna iznāca kamieļmāte Nakatullāh.

Tad Sālihs teica: „Tagad jūs esat redzējuši brīnumu. Jūs esat saņēmuši, ko prasījāt. Šī kamieļmāte ir svēta – Dievs to sūtīja pēc jūsu lūguma, lai pārliecinātu jūs par Viņa esamību. Dievs vēlas, lai jūs ļautu viņai ganīties laukos un dzert ūdeni vienu dienu, un jūs varat lietot ūdeni otru dienu – pārmaiņus viņa un jūs. Neviens no jums nedrīkst izmantot kamieļmātes dienu.” Tāpat viņš teica savai tautai, ka, ja viņi jebkādā veidā nodarīs ļaunu kamieļmātei, tad Dievs viņus par to sodīs.

Sākumā samūd ļaudis bija nobijušies. Viņi bija redzējuši brīnumu un ticēja, ka kamieļmāte, kura bija iznākusi no kalna, tiešām bija Dieva sūtīta, kā viņi to bija prasījuši. Taču jau drīz viņi sāka kurnēt par kamieļmātes brīvību netraucēti ēst un dzert katru otro dienu. Viņi negribēja dalīties ar viņu ūdenī. Tāpēc viņi vienojās ļaunai sazvērestībai, un vienu dienu daži no viņiem nogalināja kamieļmāti.

Kad Sālihs par to izdzirdēja, viņš ļoti noskuma. Viņš teica samūd tautai: „Jūs esiet nodarījuši grēku, nepaklausot Dieva pavēlei. Jūs esat Dievu ļoti sadusmojuši, un drīz Viņš jūs par to sodīs.”

Un Dievs sodīja samūd tautu ļoti bargi, uzsūtot viņiem baismīgu spalgi kliedzošu skaņu, pērkonu un zibeni. Tie no samūd ļaudīm, kuri nebija klausījuši Sāliham, nokrita uz zemes ar sejām uz leju, kad viņi izdzirdēja šo briesmīgo skaņu. No rīta viņus atrada mirušus viņu skaistajās mājās, kuras viņi bija uzcēluši sevis pasargāšanai.

Paglābās tikai tie cilvēki, kuri ticēja Dievam un bija paklausījuši Sāliha teiktajam.

————————————–

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.