Piedzīvojumu meklētājs (1/2) Audzinošs, Tikumi

blizzard„Šī ikdienas ofisa rutīna galina mani nost,” nodomāja Suleimāns, sēžot vilcienā, ceļā uz darbu. Labi, varbūt nenogalina, bet vismaz liek justies tā, it kā viņš būtu saslēgts ķēdēs. Katru dienu viņam bija jāatsakās no tā, ko viņš vēlētos darīt. Viņam nebija izvēles – vai viņš gribēja to, vai nē, viņam bija katru rītu jāceļas un jābrauc uz darbu. Visa dzīve bija viens darbs, darbs, darbs… un kāpēc? Tikai tāpēc, lai nopelnītu iztiku? „Paskatieties uz putniem, bitēm, zvēriem un augiem,” viņš pie sevis domāja, „viņi visi saņem savu iztiku.” Tikai cilvēks, pats barības ķēdes kronis, ir saslēgts ķēdēs! Viņš zināja, ka cilvēki bija radīti labākām un svarīgākām lietām par vergošanu astoņas stundas dienā, lai izdzīvotu! Suleimāns bija nelaimīgs.

Skaļrunis paziņoja viņa staciju, un viņš izkāpa Beikerstrītā. Ienākot ofisā, viņš satika savu kolēģi Brajenu. „Sveiks, Brajen!” Suleimāns sveicināja. „Sveiks, Sal! Kā tev šodien iet? Foršs laiks laukā, vai ne?” Brajens nobēra. „Zini, Brajen, man gan liekas, ka šodien ir tāda pati diena, kā vakar. Bet saki man atklāti – vai tevi nenomāc šī bezgalīgā ofisa ikdienas rutīna?” Suleimāns jautāja. „Nav nekādas jēgas domāt par šādām lietām, vecīt. Es vienkārši domās jau esmu vakarā pie sava aliņa, televizora un labi pavadīta laika ar manu draudzeni – man ar to pietiek,” Brajens atbildēja.

Suleimāns, kurš nekad dzīvē nebija pat pieskāries alkoholam, sāka apdomāt, ka varbūt tajā tiešām kaut kas ir. Varbūt alus glāze un televizors tiešām var noslaucīt no prāta visas raizes. Vismaz tā tas tiek rādīts visās tajās vilinošajās alus reklāmās.

Pusdienu pārtraukumā, Suleimāns bija ieradis aizstaigāt uz tuvējo masdžidu uz zuhra lūgšanu, nopirkt pusdienas un pēc tam iet uz parku, lai tur tās apēstu. Šodien, lūgšanu laikā, pāris rindas aiz muguras, viņš ieraudzīja savu draugu Moizu un pēc lūgšanas aizgāja ar viņu apsveicināties. Moizs bija tikko atgriezies no četru mēnešu gara brauciena sava džamāta ietvaros. „Varbūt viņam būs kādi labi piedzīvojumi, ko pastāstīt,” Suleimāns nodomāja. Viņam patiesi patika šie piedzīvojumu stāsti. Vienmēr, kad šie puiši atgriezās, viņiem dalījās patiešām brīnumaini nereālos piedzīvojumos. Suleimāns atcerējās, kā pagāšreiz viens no viņiem, kurš bija prom veselus septiņus mēnešus, stāstīja par to, kā viņš Pakistānas ziemeļos cīnījās ar sniega vētru.

Stāsts bija par to, kā viņi, ejot kājām no viena ciema uz otru, pēkšņi nokļuva sniega vētrā. Lai pasargātu sevi, viņi meklēja patvērumu aiz kokiem. Viņi tā gaidīja ilgu laiku, bet vējš pat nedomāja pierimt. Tā kā tuvojās nakts, viņu džamāta līderis (amīrs) nolēma, ka viņiem tomēr jāturpina ceļš. Kad viņi iznāca no patvēruma aiz kokiem, aukstais vējš bija tik stiprs, ka viņi sala nost! Tad viņu amīrs esot pacēlis rokas un sācis lūgt Dievu, kamēr pārējie pārsaluši stāvējuši viņam aiz muguras.

Pēkšņi, gluži brīnumainā kārtā, vējš aprima un drīz pavisam izzuda. Lai gan joprojām bija bargi auksts, sāka pūst pavisam viegla vēsma, taču tā nebija vis auksta, bet gan silta! Tas bija absolūti pārsteidzoši, jo tuvumā nebija nevienas apmetnes, kas varētu būt to rosinājusi. Siltā vēsma turpināja pūst, pamazām sasildot viņus, kamēr viņi paši stāvēja kā zemē iemieti, pilnībā apstulbuši no pieredzētā brīnuma. Kad viņi bija sasiluši un atkal uzsāka savu ceļu, siltā vēsma sekoja viņiem kā silta sega. Kad viņi ieraudzīja nākamā ciema gaismas, siltā vēsma sāka izzust. Ienākot ciemā, tā bija izzudusi pavisam, un viņus atkal ieskāva stindzinošai aukstais vējš!

Bija dzirdēts daudz šādu brīnumainu nostāstu no cilvēkiem, kas bija veltījuši savas dzīves kalpošanai Dievam. Suleimāns gribēja zināt, vai Moizam arī bija kas līdzīgs stāstāms.

Pirmais, kas Suleimānu Moizā pārsteidza, bija viņa mierpilnais un starojošais izskats. Suleimāns mēģināja minēt, kā gan bija iespējams to sasniegt. Kāds bija šī miera noslēpums? Viņš regulāri pildīja savas lūgšanas, tikai reizēm šur tur šo to izlaižot – vai tad ar to nepietika? Vai tas bija tahadžuds (nakts lūgšana), vai vairāk tilāvat (Kurāna lasīšana) vai tasbī (pielūgsmes darbības)? Suleimāns apņēmās uzzināt, kas bija šī noslēpuma atslēga.

„Assalāmu aleikum, Moiz! Prieks tevi atkal redzēt!” Suleimāns apskāva Moizu un sarokojās ar viņu. „Kā gāja atvaļinājumā?” Suleimāns jokoja. „Brīnišķīgi, un nemaz nelikās, ka pagājuši četri mēneši!” Moizs atbildēja. Suleimāns vairs nespēja apslēpt savu ziņkārību un jautāja: „Moiz, pastāsti, kā tad tev tur gāja?”

„Visupirms, es tiešām izjutu hak (patiesību). Suleimān, es zvēru, ka viss labais, miers, prieks un laime ir sasniedzami – tev tikai ir jāiet un tie jāpaņem!” Moizs turpināja: „Vai zini, Suleimān, tavas rokas tev neliek neko darīt, nedz arī tavas kājas vai mēle. Tā vienmēr ir tava sirds! Un tieši tur ir meklējama laimes atslēga – tavā sirdī!”

Suleimāns negribēja Moizu pārtraukt, tāpēc viņš turpināja ieinteresēti klausīties. Tieši to viņš bija gribējis uzzināt, un gluži brīnumainā kārtā, Moizs zināja, ko viņš gribēja dzirdēt.

Moizs turpināja: „Mūsu Pravietis (s) teica, ka sirds ir kā dzelzs gabals – ja tu to atstāj novārtā, tā rūsē. Un jo vairāk tu to atstāj novārtā, jo vairāk rūsas uz tās sakrājas, līdz tu to nevari nemaz vairs redzēt! Kad tu melo, uz tās parādās melns pleķis. Kad tu melo un melo vēlreiz un vēlreiz, tā kļūst pilnīgi melna. Kā gan, Suleimān, šāda sarūsējusi un melna sirds var justies viegla, laimīga un pilna prieka? Tas vienkārši nav iespējams!”

Suleimāns piekrita, bet viņš gribēja uzzināt, kā iegūt vieglu un tīru sirdi. Viņš jautāja: „Tātad mums ir jāpilda tahadžuds vai vairāk tasbī? Kas īsti mums ir jādara, lai atvieglotu sirdi, Moiz?” Moizs viegli iesmējās, un viņa sejā parādījās plats smaids: „Kas gan ir slikts tajā, ka mēs tos darām? Tu izklausies tā, it kā tie būtu smaga nasta! Kā Allama Ikbals ir teicis: ‘Mēs darām mūsu fard (obligāto pielūgsmi) tā, it kā mēs dotu karz (aizdevums – urdu val.)!’ Ha-ha-ha! Bet jokus pie malas, jā, dari tos visus, ja Dievs tā vēlas, ka tu tos darītu – tie visi vairo gudrību un dod vadību.”

„Dievs ir devis mums daudz veidu, kā atvieglot sirdi, lai katrs, kurš vēlas just šo atvieglojumu, varētu atrast sev pieņemamu ceļu. Dievs neatstās nevienu ārpus Savas svētības. Dievs labi zina Savas radības dažādību, tāpēc Viņš ir devis cilvēkiem dažādus ceļus, no kuriem izvēlēties katram piemērotāko.”

(raksta nobeigumu varat lasīt šeit)

——————————

Raksta autors: Zia Parača (Zia Paracha); avots: www.hibamagazine.com