(raksta pirmo daļu varat lasīt šeit)

Akadēmisko grādu piešķirošās universitātes

Runājot par universitātēm, arī tas ir izgudrojums, kas radies, pateicoties muslimu pasaulei. Islāmiskās vēstures pirmsākumos, masdžidas darbojās arī kā skolas. Tie paši cilvēki, kas vadīja lūgšanas, mācīja arī studentu grupām tādas islāma zinātnes kā Kurānu, fikh (jurisprudenci) un hadīsus. Tomēr, muslimu pasaulei izplešoties, radās nepieciešamība pēc tādas formālas institūcijas studentu apmācībai, kas pazīstama kā madrasa.

Pirmā formālā madrasa bija al-Karaouine, kuru 859. gadā Marokas pilsētā Fēsā dibināja Fātima al-Fihri. Viņas skola piesaistīja vairākus no vadošajiem Ziemeļāfrikas pasniedzējiem, kā arī apkārtnes izcilākos studentus. Al-Karaouinē pasniedzēji vairāku gadu garumā apmācīja studentus dažādos priekšmetos, sākot ar sekulārām un beidzot ar reliģiskām zinātnēm. Ja skolotāji atzina savus studentus par kvalificētiem, programmas beigās viņi tiem piešķīra sertifikātu pazīstamu kā idžaza, kas apliecināja, ka students ir apguvis mācīto vielu un tagad ir kvalificēts to mācīt tālāk.

Šīs pirmās akadēmisko grādu piešķirošās mācību iestādes ātri izplatījās pa visu tā laika muslimu pasauli. 970. gadā Kairā tika dibināta Al-Azhar universitāte un 1000-tajos gados Seldžūks (Seldžūku dinastijas pārstāvis) nodibināja virkni madarasu dažādās Vidējo austrumu vietās. Eiropā atestāta sertifikātus piešķirošu universitāšu koncepts izplatījās caur tolaik islāmisko Spāniju, kurp mācību nolūkos devās studenti no Eiropas. Boloņas universitāte Itālijā un Oksfordas universitāte Anglijā tika dibinātas 11. gs. un 12. gs. – tās turpināja muslimu tradīciju piešķirt akadēmisko grādu tiem studentiem, kas to bija pelnījuši, un izmantot šo grādu kā kritēriju, lai spriestu par personas kvalifikācijas līmeni konkrētajā jomā.

Militārie parādes orķestri

Daudzi Rietumu pasaules studenti, kas apmeklē vidusskolas vai universitātes, ir pazīstami ar parādes orķestriem. Grupa, kas sastāv no pāris simtiem muzikantu, iemaršē laukumā sporta pasākuma laikā, lai izklaidētu skatītājus un uzmundrinātu spēlētājus. Šie maršējošie skolu orķestri radās no Eiropas šaujampulvera laikmeta militārajiem orķestriem, kas tika izveidoti, lai iedrošinātu cīnītājus kaujai. Taču šīs tradīcijas saknes ir meklējamas 1300-to gadu Osmaņu mehter orķestros, kas palīdzēja padarīt Osmaņu armiju par vienu no spēcīgākajam pasaulē.

Kā daļas no Osmaņu impērijas janičara (elitāra kājinieku vienība) korpusa, mehter orķestra mērķis bija spēlēt skaļu mūziku, kas iebaidītu pretiniekus un uzmundrinātu sabiedrotos. Izmantojot milzīgas bungas un sitot cimboles šķīvjus, mehter orķestris radīja skaņas, kuras varēja sadzirdēt vairāku kilometru attālumā. 14. – 16. gadsimta laikā, kad Osmaņu impērija guva uzvaras Balkānos, mehter orķestris visur pavadīja draudīgo Osmaņu armiju, kas šķita teju vai neuzvarama, pat saskaroties ar milzīgām Eiropas aliansēm.

Galu galā, arī kristīgā Eiropa sāka pārņemt ideju par militāro orķestru izmantošanu, lai iebaidītu ienaidniekus. Leģenda vēsta, ka Osmaņu armija, atkāpjoties pēc Vīnes 1683. gada aplenkuma, aiz sevis atstāja desmitiem mūzikas instrumentu, kurus austrieši savāca, izpētīja un sāka pielietot savām vajadzībām. Drīz vien armijas visā Eiropā sāka izmantot maršējošos militāros orķestrus, tādējādi radot apvērsumu karošanas manierēs, kuras līdz tam Eiropā tika piekoptas gadsimtiem ilgi.

Kameras

Ir grūti iedomāties pasauli bez fotogrāfijām. Tādi multimiljonāru uzņēmumi kā, piemēram, Instagram un Canon balstās uz ideju par gaismas notveršanu, radot no tās attēlu un pēc tam reproducējot šo attēlu. Bet to nebūtu iespējams izdarīt bez 11. gs. muslimu zinātnieka Ibn al-Haijthama ieguldītā darba. Viņš izstrādāja optikas jomu, aprakstīja, kā darbojas pirmās kameras, un līdz ar to ir uzskatāms par šīs nozares pamatlicēju.

1000-to gadu sākumā, strādājot imperiālajā Kairas pilsētā, Ibn al-Haijtham bija viens no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Lai regulētu zinātniskos sasniegumus, viņš izstrādāja zinātnisko metodi, kas kļuva par pamatprocesu visu zinātnisko pētījumu veikšanai. Kad Fatimidu dinastijas valdnieks al-Hakīm piesprieda viņam mājas arestu, viņam bija gana laika un iespēju izpētīt, kā darbojas gaisma. Viņa pētījumi daļēji koncentrējās uz to, kā strādā pinhole (adatas acs) kamera. Ibn al-Haijtham bija pirmais zinātnieks, kas saprasta, ka tad, ja gaismu necaurlaidīgas kastes vienā pusē tiek izveidots neliels caurums, gaismas stari caur šo adatas acs caurumu no ārpuses tiek projektēti iekšā kastē uz kastes aizmugurējās sienas. Viņš atklāja, ka, jo mazāks šis caurums, jo asāka attēla kvalitāte. Tas deva viņam iespēju pagatavot kameras, kuras bija neticami precīzas un ar augstu izšķirtspēju.

Ibn al-Haijtham atklājumi par kamerām un to, kā projicēt un tvert attēlus, noveda pie mūsdienu kameru attīstības, kas balstīta uz tiem pašiem pamatprincipiem. Bez viņa pētījumiem par to, kā gaisma ceļo caur atverēm un tiek caur tām projicēta, nevarētu pastāvēt modernie mehānismi, kas atrodas mūsdienu fotokamerās.

——————————————–

Raksta avots: http://lostislamichistory.com/5-muslim-inventions-that-changed-the-world/