Abdullāha tēvs bija viens no cienījamākajiem Pravieša (s) līdzgaitniekiem – kalifs Umars bin al-Khattabs. Viņa māte bija Zeinaba bint Mazun, un viņa tēvocis (mātes brālis) bija godājamais Usmāns bin Mazun. Abdullāhs piedzima trešajā gadā pēc Pravieša (s) misijas sākuma un pieņēma islāmu ļoti agrā vecumā, drīz pēc viņa tēva pievēršanās islāmam.

Abdullāhs bija viens no izcilākajiem paraugiem līdzgaitnieku vidū tam, kā sekot Pravieša (s) piemēram – viņa mīlestība uz Pravieti (s) izpaudās absolūtā paklausībā un bija reti patiesas un sirsnīgas nodošanās paraugs. Pravieša (s) sieva Aiša teica: „Neviens nesekoja Pravieša (s) soļos ciešāk par ibn Umaru.” (At-Tabaqat, Ibn Said, 4. sējums) Abdullāhs mēdza iet tur, kur Pravietis (s) gāja, sēdēt tur, kur viņš sēdēja un sludināt tur, kur viņš sludināja. Saskaņā ar Nafi, ibn Umars mēdza pildīt lūgšanas katrā vietā, kur tās pildīja Pravietis (s), līdz pat tādam mēram, ka, ja Pravietis (s) sēdēja zem koka, tad Abdullāhs mēdza par to koku rūpēties, lejot ūdeni uz tā saknēm, lai tas nenokalstu.

Abdullāhu visi ļoti mīlēja dēļ viņa neskaitāmajām brīnišķīgajām rakstura iezīmēm. Viņš dzīvoja ļoti pieticīgi un mēdza teikt: „Kas man kopīgs ar šo pasauli? Manas attiecības ar to nav nekas vairāk, kā vien cilvēka, kas meklē ēnu zem koka un tad to atstāj, lai turpinātu ceļu.” Abdullāhs bija pazīstams ar savu lielo bijību Dieva priekšā, biežajām lūgšanām, atturēšanos runāt slikto, laipnību un devību. Ibn Umars neēda, kamēr vien kopā ar viņu nebija kāds nabadzīgs un grūtībās nonācis cilvēks, kas sēstos ar viņu pie maltītes. Viņš tik ļoti dedzīgi maksāja brīvlaišanas naudu par vergiem, ka līdz savas dzīves beigām viņš bija izpircis brīvībā vairāk nekā tūkstoti vergu. (No Hilayatul-Awliya)

—————————————–

Sagatavojusi Laila Brence, balstoties uz “Child Companions around the Prophet (saw)” grāmatu.