Fidja: atvieglojums Pārliecība

1423663119_healthy-grainsManā darbavietā, priekšniekam ir sekojošs likums: ja es nejauši saplēšu glāzi, tad man tā ir jāaizvieto ar jaunu. Taču, ja es dusmās to pašu glāzi sviežu pa ofisa sienu, tad man tiks uzlikta soda nauda vai citāds sods. Šķirstot Kurānu, es atradu pantus, kas, liekas, ir iedvesmojuši mana priekšnieka ģeniālo likumu.

Par gavēšanu, Dievs saka: „[Gavējiet] skaitītās dienās. Bet tam no jums, kurš [negavē, jo] ir slims vai ir ceļojumā, [noteikts] tikpat no citām dienām. Bet tiem, kam to [gavēni vai gavēņa grūtības] grūti izturēt, [noteikts] izpirkums – paēdināt nabagos. Un, ja kāds brīvprātīgi dara labu, tas viņam ir labāk. Tomēr labāk jums ir gavēt, ja [vien] jūs [to] zinātu!” (Kurāns 2:184)

Pirms-islāma laikos, ticīgajiem bija vai nu jāgavē vai arī jādod noteikts daudzums pārtikas/ naudas nabagajiem, lai tādējādi izpirktu savu negavēšanu. To sauca par fidju, un parasti bagātie vienmēr deva fidju, lai nebūtu jāpiedzīvo gavēņa grūtības.

Atnākot islāmam, šis likums tika mainīts – tikai fiziski nespējīgie gavēt drīkstēja maksāt fidju. Šāds likums nodrošināja vienlīdzību starp bagātajiem un nabagajiem. Ja bagātie nekad negavē un turpina maksāt fidju, tad viņi nekad nevar izprast tukša vēdera sajūtu. Fidjas maksāšana rada viņos arī lepnumu par savu bagātību, jo viņi sāk domāt, ka var izbēgt no reliģiskiem pienākumiem, samaksājot par to vien konkrētu naudas summu. Tādējādi, fakts, ka bagātie vairs nevar tik vienkārši maksāt Fidju, ir Dieva svētība, jo tas ļauj viņiem nostāties vienā līmenī ar sabiedrības zemākajiem slāņiem, mazinot to starpā esošo plaisu.

Ja cilvēks ir izlaidis gavēni attaisnojoša iemesla dēļ, viņam ir jāatgavē tāds pats daudzums kada (qada) dienu, kad viņš to ir spējīgs izdarīt. Taču ja viņš ir fiziski nespējīgs gavēt, tad viņam ir jāmaksā fidja par katru negavēto dienu. Šajā kategorijā parasti ietilpst gados vecie cilvēki un tiek kas sirgst ar hroniskām slimībām. Saskaņā ar kādu Bukhārī hadīsu, savas dzīves pēdējos gados, Anas mēdza sagatavot maizi un gaļu, ko dot nabagajiem, jo viņš pats bija par vāju, lai gavētu.

Islāma zinātnieku viedoklis dalās attiecībā uz cilvēku, kurš ir samaksājis fidju un vēlāk atklājis, ka viņš tomēr spēj gavēt. Daži saka, ka šādā gadījumā ir vādžib (obligāti) jāatgavē iekavētās dienas, kamēr citi apgalvo, ka, tā kā viņš jau ir samaksājis fidju, tad tas vairs nav obligāti. Tomēr visi ir vienisprātis, ka šādam cilvēkam ir mustahab (vēlams) atgavēt iekavētās dienas. Attiecībā uz nabadzīgu cilvēku, kurš nespēj nedz gavēt, nedz dot fidju, ir likums, ka viņam ir jālūdz pēc Dieva žēlastības – tas, in ša Allāh, atbrīvos viņu no iekavēto dienu atgavēšanas un fidjas maksāšanas.

„Ja grūtniece baidās par sevi vai ar krūti barojoša māte baidās par savu bērnu, tad tas nav grēks, ka viņas negavē. Viņām abām ir jāmaksā fidja un nav vajadzības izpildīt kada (qada), tas ir atgavēt tādu pašu skaitu dienu vēlāk.” (Muslims)

Lielākā daļa islāma zinātnieku apstiprina šī hadīsa autentiskumu, kamēr daži pastāv uz to, ka fidjas atvieglojums ir domāts tikai fiziski nespējīgiem – pārējiem ir jāatgavē iekavētās dienas. Šādā situācijā ir labāk (ihsān), ja sieviete izpilda arī kada (qada), ja viņa ir spējīga to darīt.

Fidju var maksāt divos veidos: cilvēkam ir vai nu jābaro nabadzīgs cilvēks ar tā apvidus pamatēdienu par katru negavēto dienu, vai arī jādod līdzvērtīgs daudzums naudā. Pārtikas daudzums, kas dodams par vienu neatgavētu dienu, saucas madd. Madd tiek definēts kā tāds daudzums ikdienas pārtikas, ko cilvēks var saturēt, saliekot kopā abas plaukstas – tas ir aptuveni ½ saa pamatēdiena, jeb 1.5 kg. Dieva priekšā ir labāk, ja šis daudzums iekļauj arī nedaudz eļļas vai gaļas, jo tādējādi cilvēks parādīs savu atbildību Dieva priekšā par Viņa radību. Tomēr ir jāizprot, ka šis koncepts ietver sevī to, ka atdodam nabadzīgajiem šo pārtiku vai līdzvērtīgu naudas summu, tas ir mēs dodam viņam tamlīk (īpašumtiesības) uz šo pārtiku vai naudu. Nepietiek tikai ar to, ka mēs ielūdzam šo cilvēku uz cienastu un viņu pabarojam.

Kurānā Dievs lieto vārdu ‘miskīn’, lai apzīmētu tos, kam var maksāt fidja. Tiešais šī vārda tulkojums ir ‘nabadzībā nonākušie’. Saskaņā ar šariāta likumiem, tādējādi tiek apzīmēts cilvēks, kuram nav izdzīvošanai paša nepieciešamākā. Daži islāma zinātnieki apgalvo, ka šis apzīmējums tiek lietots arī attiecībā uz tiem, kas ir tiesīgi saņemt zakā.

Atgavējot iekavētas dienas ir jāpatur prātā tas, ka vislabāk ir to darīt pēc iespējas ātrāk. Ir ieteicams atgavēt iekavēto pirms iestājas nākamais Ramadāns. Daži islāma zinātnieki pat pastāv uz to, ka ar katru nākamo gadu, fidja apmērs vairojas.

Fidjas atvieglojums ir vēl viens iemesls mums apbrīnot islāma skaistumu, kas norāda uz tā vispārējo dabu. Lai gan Dievs ir nolicis gavēni kā obligātu (fard) pienākumu, Viņš ņem vērā arī cilvēka dabas vājību un dod mums iespēju maksāt fidju vai veikt kada (qada), ja mēs nespējam izpildīt šo pienākumu. Šeit mēs redzam Visuaugstā Dieva neizmērojamo gudrību!

Dievs saka: „… Viņš jūs ir izredzējis un jūsu reliģijā nav darījis jums nekādu apgrūtinājumu…” (Kurāns 22:78)

Pravieša Muhammada (s) vārdi, kā tos pierakstījis imāms Ahmads, apstiprina šo pantu: „Allāha dīns nav grūts…”

Lai Visuvarenais Dievs dod mums spēju izpildīt mūsu reliģiskos pienākumus apzinīgi un no sirds, amīn.

————————-

Raksta autore: Keinafa Nadžama (Qainaf Najam); avots: www.hibamagazine.com



  • Atstāt komentāru