2662 
Atbildot uz Latvijas sabiedrībā šobrīd aktuālo jautājumu par sejas aizklāja (nikāba, burkas, parandžas) iespējamo aizliegumu Latvijā, Parislamu.lv aptaujāja latviešu muslimas un publicē viņu izteiktos viedokļus:
Fātima Umm Tasnīm:
Esmu valkājusi nikābu nu jau mazliet ilgāk par pieciem gadiem un no tā guvusi daudz svētības. Tas kalpojis kā palīdzība un būtisks atbalsts manos centienos sasniegt savas dzīves galvenos mērķus.
Galvenie „atslēgvārdi”, kas nāk prātā saistībā ar nikābu, ir aizsardzība, pašcieņa un tuvība Dievam.
Nozīmīgākais pamatojums sievietes sejas aizsegšanas praksei islāmā ir tas, ka pastāv liels skaits uzticamu liecību, ka tā rīkojušās Pravieša (s) sievas un līdzgaitnieces, līdz ar to šādā veidā mēs apliecinām savu cieņu šo diženo sieviešu praksei un apņēmību līdzināties viņām, cik vien iespējams, visos aspektos.
Esmu novērojusi, ka to sieviešu sejās, kuras izvēlējušās Dieva dēļ aizsegt savu seju neradinieku vīriešu klātbūtnē, Dievs ieliek īpašu gaismu: tā ir kā ticības gaisma, kam kļūst iespējams no sirds izstarot uz āru, jo ir aiztaupīta nepieciešamība nocietināt seju, lai pasargātu sevi no negribētiem, dīki ziņkāriem vai pat naidīgiem skatieniem.
Nikābs dod iespēju, pat atrodoties ļaužu pūlī, vienlaikus būt sakrālā, svētīgā vienatnē, smaidīt tikai un vienīgi Dieva dēļ pateicībā par Viņa dotajām svētībām, čukstēt pie sevis lūgšanu vārdus, nebīstoties piesaistīt lieku uzmanību un neizpratni.
Nikābs ir zīme tam, uz ko tiecos – patiesai garīgai iekšupvērstībai un garīgā aspekta pārākumam pār fizisko. Zīme par tiekšanos tuvoties Dievam, nevis pēc tā, kas vilina vairumu ļaužu (un tieši sieviešu gadījumā – izdaiļošanās, lai izrādītos citiem cilvēkiem, lai glaimotu savai patmīlībai un godkārei). Šāda nosliece novērsties no augstākā mērķa, izšķiest savas pūles dažādiem gaistošiem niekiem ir mūsos visos, un vērtīgs ir viss, kas palīdz pret to cīnīties. Nikābs ir zīme par novēršanos no pasaules kā laicīgu izklaižu vietas bez dievišķās klātbūtnes apzināšanās, no kņadas un steigas, kas tiecas pārņemt mūsu prātus, tā vietā pievēršoties Dievam. Tas ir kā allaž, atrodoties ārpus mājas, klātesošs atgādinājums par Mērķi, palīdzot visdažādākajos apstākļos neaizmirst, kurp esmu nolēmusi doties. Nikābs ir zīme individuālisma un personīgo vēlmju ierobežošanai augstāka, pārindividuāla mērķa vārdā un nošķiršana no tā, kas pasaulē zems un neīsts, savas iekšējās telpas aizsardzība no tā.
Simboliskā ziņā nikābs ir norāde uz Dieva sievišķo, apslēpto aspektu – Dievu ne kā vīrišķā aspekta pamatā esošo Radītāju, bet kā Bezgalīgo un Neaptveramo; melnā krāsa norāda uz esamības pirmstāvokli: vēl pirms radīšanas, pirms manifestācijas iesākšanās. Savukārt sejas aizsegšana sasaucas ar to, kā Dievs apslēpj Savu bezgalīgo, neizteicamo Daiļumu aiz radīto lietu aizsegiem, kuriem cauri redzēt spēj vien retais, bet ko izdarīt ilgojas – visbiežāk pats to neapzinādamies – ikviens.
Nereti tiek norādīts, ka šis apģērbs atgādina kristiešu mūķenes – un savā ziņā tam var piekrist: lai arī citādā veidā, bet arī viņu apģērbs norāda uz pilnīgu nodošanos Dievam un atsacīšanos no visa, kas var tam traucēt, ja ne kā jau sasniegtu stāvokli, tad vismaz kā izvirzīto mērķi. Tas apliecina, ka sabiedrībai ir iespējams pieņemt iekšējas reliģiskās apņemšanās ārējas zīmes bez kaitējuma tās kopumam. Varbūt ne visiem ir patīkami kādā brīdī ieraudzīt kaut ko, kas atgādina par iespēju virzīties atšķirīgā virzienā nekā vairums sabiedrības, bet tas taču nenozīmē, ka vienas personas mirklīgas, garāmslīdošas neērtības dēļ jāiznīcina citas personas iespēja tuvoties savas dzīves augstākam garīgam mērķim. Ja kristietības gadījumā šāda izpausme tiek pieņemta un – lielākoties – arī cienīta, kādēļ lai tas tā nebūtu arī islāma gadījumā?
Ja tiktu izvirzīts arguments, ka šī prakse uzkurina ļaužu neizpratni un naidu, jāsaka, ka naids ir katra cilvēka iekšējās attieksmes problēma, un ir skaidrs, ka, neatradis vienu izlādes iespēju, tas meklēs un atradīs kādu citu, kas nejauši patrāpīsies ceļā. Līdzīgi kā, lasot Kurānu, katra izlasa tur sevi pašu, tā arī cilvēku attieksme pret Pravieša (s) sievu apģērbu parāda viņiem, kas ir viņos pašos, ar ko pildītas viņu sirdis: ar naidu, nicinājumu un augstprātību, vai arī sirsnību, labestību un cieņu pret cilvēku un viņa augstākiem centieniem un ilgām. Sabiedrības neviennozīmīgās attieksmes pamatā neapšaubāmi ir arī zināšanu un izpratnes trūkums, cieša turēšanās pie reiz noformētiem aizspriedumiem, paštaisnums „es zinu labāk”, kad patiesībā nezina gluži NEKO par aplūkojamo jautājumu, nevēlēšanās ieklausīties, kas jau robežojas ar kurlumu; vēl dziļāk slēpjas iekšēja nedrošība, apdraudētības izjūta, bailes, pārliecības trūkums par sevi, kas mudina uz „labāko” neko būtībā nerisinošo risinājumu: aizliegt-izsmiet-aizdzīt-prom no acīm-iznīcināt-aizmirst.
Runājot par drošības apsvērumiem – iespēja vajadzības gadījumā pārbaudīt personas identitāti taču nekur nepazūd arī nikāba valkāšanās gadījumā; jāsaprot taču, ka ikdienā uz ielas pretimnākošajiem cilvēkiem tik un tā neviens neprasa uzrādīt pasi, lai salīdzinātu fotogrāfiju ar cilvēka seju, un absolūto vairākumu uz ielas redzēto garāmejošo cilvēku seju mēs esam aizmirsuši jau pēc dažām minūtēm. Grūti iedomāties, kādā veidā sejas aizsegšanas aizliegums varētu kādu atturēt no iecerētām noziedzīgām darbībām. Tad jājautā, ko tad īsti tik vērtīgu sabiedrība iegūtu, ja nikāba valkāšana tiktu aizliegta?
Pirms dažiem mēnešiem diemžēl gadījās uz brīdi nokļūt Briselē, kur biju spiesta nikābu noņemt, un jāsaka, ka sajūta bija tāda, kā tikt ar varu piespiestai izģērbties un tādai palikt kādu ļaužu untuma dēļ, lai gan pēc tā patiešām nekādas reālas vajadzības nav. Šķiet, ikviens var iedomāties, cik pazemojoša un muļķīga ir šāda sajūta.
Nav šaubu, ka sabiedrībai nepieciešamas zināšanas un jāiegulda pūles šo – tāpat kā ļoti daudzu citu ar islāmu saistītu – jautājumu skaidrošanā, tāpēc diskusija šai sakarā noteikti ir apsveicama, taču, ja diskusija vainagosies ar ierasto neieklausīšanos un aizliegumu ieviešanu „vispārējas ērtības” labad, esmu vairāk nekā pārliecināta, ka zaudētājas būs visas iesaistītās puses.
Vakar televīzijā bija intervijas ar Fātimu Umm Tasnīm, kuras varat redzēt šeit:
Krieviski: https://www.youtube.com/watch?v=NegBxbann84