Turcijas attīstība 20. gadsimta sākumā atspoguļo vienas no pašām sarežģītākajām kultūras un sociālajām pārmaiņām, kas notikušas islāma vēsturē. Tikai dažos gados Osmāņu impērija tika likvidēta no iekšpuses, tai tika atņemta tās islāma vēsture, un tā pārgāja jaunas sekulāras nācijas rokās, kļūstot par Turciju. Šo pārmaiņu sekas vēl joprojām ir jūtamas visā muslimu pasaulē, un jo īpaši ļoti polarizētajā un ideoloģiski fragmentētajā Turcijā.

Kas izraisīja šīs dramatiskās izmaiņas Turcijas valdībā un sabiedrībā? Visa šī procesa centrā ir Mustafa Kemāls, plašāk pazīstams kā Ataturks. Viņam, vadot valsti 20. gadsimta 20. un 30. gados, dzima sekulārā Turcija, un islāmam turku sabiedrībā tika ierādīta otršķirīga vieta.

Ataturka nākšana pie varas

Osmāņu impērijas lēmums 1914. gadā iesaistīties Pirmajā pasaules karā izrādījās briesmīga kļūda. Impērijā valdīja diktatoriska iekārta, kuras priekšgalā bija „trīs Pašā”, kuri vienpusēji pieņēma lēmumu iesaistīties karā Vācijas pusē pret britiem, frančiem un krieviem. No dienvidiem Osmāņu impērijā iebruka briti, no austrumiem krievi, bet no rietumiem – grieķi. Līdz 1918. gadam, kad karš beidzās, impērija bija sadalīta, un to bija okupējuši karā uzvarējušie sabiedrotie, vietējās turku varas rokās atstājot tikai centrālās Anatolijas augstienes.

Tieši šeit, Anatolijas centrālajā daļā, pie varas nāca Ataturks, lai kļūtu par turku nacionālo varoni. Būdams Osmāņu armijas virsnieks, viņš parādīja ievērojamas karavadoņa spējas, jo īpaši Gallipolē, kur Osmāņu karaspēkam izdevās atsist uz galvaspilsētu Istanbulu mērķēto britu iebrukumu. Taču pēc kara Kemāls parādīja, kas bija viņa prioritātes. Viņa galvenais mērķis bija nostiprināt turku nacionālismu kā turku tautu vienojošo spēku. Atšķirībā no multietniskās un daudzveidīgās Osmāņu impērijas, Kemāls vēlējās izveidot monolītu, uz turku identitātes balstītu valsti.

Lūk, kā Mustafa Kemāls pats raksturo savu redzējumu par turku identitātes nozīmīgumu un islāma nesvarīgumu:

“Pat pirms arābu reliģijas [islāma] pieņemšanas, turki bija dižena nācija. Pēc arābu reliģijas pieņemšanas, šī reliģija neapvienoja arābus, persiešus un ēģiptiešus ar turkiem tā, lai izveidotu nāciju. (Šī reliģija) tā vietā novājināja turku nāciju vienojošo nacionālo saikni un notrulināja nacionālo dedzību. Tas bija pavisam dabiski, tā kā Muhammada iedibinātās reliģijas mērķis bija ievilkt visas nācijas visaptverošā arābu nacionālajā politikā.” (Mustafa Kemāls, Medenî Bilgiler)

Mustafa Kemāla sagrozītais (un, godīgi sakot, aplamos faktos balstītais) islāma vēstures redzējums palīdzēja viņam virzīt pretī īstenošanai savus nacionālistiskos mērķus. Izmantojot turku identitāti kā kopsaucēju, viņam izdevās apvienot bijušos Osmāņu armijas virsniekus savā vadībā 20. gadsimta 20. gadu sākumā noritošajā Turku Neatkarības karā un padzīt grieķu, britu un franču okupācijas spēkus, kuri bija ieņēmuši turku zemes pēc Pirmā pasaules kara. Līdz 1922. gadam Kemālam izdevās pilnībā atbrīvot turkus no ārvalstu okupācijas, un viņš izmantoja iespēju nodibināt moderno Turcijas Republiku, kuru vadīja Lielā Nacionālā Asambleja (LNA) Ankarā. Turcijas valdības priekšgalā bija LNA ievēlēts prezidents. Šim amatam dabiska izvēle bija Mustafa Kemāls, Neatkarības kara varonis, kurš pieņēma „Ataturka” titulu, kas tulkojumā nozīmē „turku tēvs”.

Osmāņu sultanāta un kalifāta atcelšana

Sākotnēji šķita, ka jaunā turku valdība ir mantojusi Osmāņu valdības lomu kā islāma atbalstītāja. LNA izveidoja jaunu konstitūciju, kurā tika deklarēts, ka islāms ir Turcijas valsts oficiālā reliģija, un ka visi likumi jāapstiprina slāma likumu lietpratēju grupai, tādējādi nodrošinot, ka tie nav pretrunā ar Šarīu (Šariātu – islāma svēto likumu).

Taču šī jaunā valdības sistēma nevarēja darboties, kamēr Istanbulā turpināja pastāvēt otra Osmāņu sultāna vadīta valdība. Gan Ankaras, gan Istanbulas valdības pasludināja, ka tām pieder augstākā vara Turcijā, un abu mērķi acīmredzami nebija savienojami. Ataturks no šīs problēmas atbrīvojās 1922. gada 1. novembrī, kas atcēla kopš 1299. gada pastāvējušo Osmāņu sultanātu, un tam piederošo varu oficiāli nodeva LNA. Tomēr kalifātu viņš neatcēla uzreiz: lai gan sultanāta vairs nebija, Osmāņu kalifāts turpināja pastāvēt, lai gan tam nebija nekādu oficiālu pilnvaru, bet vienīgi simboliska nozīme.

Zinādams, ka šis solis turku tautas vidū būs ļoti nepopulārs, Ataturks to attaisnoja, apgalvodams, ka viņš gluži vienkārši atjauno tradicionālo islāma valdības formu. No 10. līdz 16. gadsimtam Abāsīdu kalifi lielākoties bija vadītāji tikai simboliski, kamēr patiesā vara bija vezīru un karavadoņu rokās. Ataturks izmantoja šo piemēru, lai attaisnotu savu rīcību, atņemot kalifātam reālo varu.

Kalifāts bija turpinājis pastāvēt visu laiku jau kopš pravieša Muhammada (s) nāves, kad Abū Bakrs tika izraudzīts par muslimu pasaules pirmo vadītāju. Raugoties no ārpus Turcijas esošo muslimu viedokļa, Ataturka rīcība neapšaubāmi apdraudēja pašu kalifāta pastāvēšanu. Jo īpaši Indijā muslimi pauda savu sašutumu par Ataturks rīcību un izveidoja „Khilāfah” kustību, kuras mērķis bija pasargāt kalifātu no briesmām, vai tās draudētu no ārvalstu iebrucējiem, vai no pašas Turcijas valdības.

Ataturks šo atbalstu kalifātam no muslimiem ārpus Trucijas redzēja kā iejaukšanos Turcijas iekšējās lietās. Atsaucoties uz šo it kā ārvalstu iejaukšanos, 1924. gada 3. martā Ataturks un Lielā Nacionālā asambleja atcēla pašu kalifātu un visus palikušos Osmāņu ģimenes locekļus izsūtīja trimdā.

(Raksta nobeigums sekos)

——————————

Avots: http://lostislamichistory.com/how-ataturk-made-turkey-secular/