“Latvijas Luterānis”, 2006. gada aprīlis.

Citādas balsis Sadarbībā ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu un Mūzikas un mākslas atbalsta fondu „Balsis” 

Agitas Misānes un Didža Meļķa saruna ar Ahmedu

Misāne: Man grūti pierast pie jūsu jaunā vārda, jo kādu laiku atpakaļ pazinu jūs kā Māri. Kādēļ musulmaņi, nākdami pie ticības apzinīgā vecumā, nomaina vārdu?

Ahmeds: Tas nav obligāti. Ir zināmi noteikumi, piemēram, ja vārds ir aizvainojošs vai pazemojošs, teiksim, ja tas nozīmē „neglītā”, „resnā”, „pakalpiņš” vai arī saistīts ar politeismu, tad tas ir jāmaina.

Misāne: Piemēram, Laima?

Ahmeds: Jā, arī Laima… vai Marss. Ir visādas teorijas par vārda Māris izcelsmi, ka tas nāk no Morica, kas latīniski nozīmējot „pelni”, vai, ka tas pats kara dievs Marss vien tas ir. Pirmsislāma arābiem bija vārds Abduššams, kas nozīmē „Saules vergs” – tas nu ir skaidrs pagānisms. Vārda nomaiņai ir savi plusi un mīnusi. Viens mīnuss – tā kā vārdu visbiežāk izvēlas arābu valodā, var padomāt, ka islāms ir noteikti saistāms ar arābiem. Pravietis ieteica musulmaņiem izvēlēties skaistus, reliģiskas nozīmes vārdus, vai arī praviešu vārdus. Islāms neredz sevi kā atsevišķu reliģiju, bet gan kā vienīgo Dieva sūtīto reliģiju visos laikos, lai arī tas islāms (burtiski: padevība (Dievam)), kura pravietis bija Mozus (SAW) vai kāds cits zināms nav nezināms pravietis atšķīrās no Muhameda (SAW) islāma ar to, ka pēdējais islāms ir visām tautām un turpmākajiem laikiem uz priekšu, jo ir pēdējais Dieva sūtījums cilvēcei… Tās citas reliģijas, kas tagad ir, ir vai nu tuvāki vai tālāki atvasinājumi no Dieva reliģijas, tās izkropļojumi, vai arī kaut kādi cilvēku pašu izdomājumi. Viens no pozitīvajiem vārda nomaiņā ir kaut vai tas, ka tā vieglāk vienam otru atpazīt. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc musulmaņu vīriešiem jābūt bārdai.

Misāne: Kādēļ tad jābūt bārdai?

Ahmeds: Tam minēt vairākus iemeslus. Viens – ka vīriešiem jāizskatās kā vīriešiem un sievietēm kā sievietēm. Katrs vīrietis lai nes vīrietību un katra sieviete – sievietību. Pat ja sievietei ir vīrišķīgi vaibsti vai augums, viņa ģērbsies un uzvedīsies pēc iespējas sievišķīgāk. Un arī brāļu atpazīšanai – lai musulmaņi neizskatās pēc nemusulmaņiem. Ja vīrietim vispār aug bārda, viņam tā jānēsā. Tas gan tiek plaši ignorēts, diemžēl. Bet šie ir mums cilvēciski saprotamie iemesli. Ne jau visu mēs varam saprast vai zināt.

Misāne: Kad cilvēks kļūst par musulmani, vai tur ir kāds īpašs rituāls, kas to iezīmē?

Ahmeds: Iestāšanās ir ļoti vienkārša. Islāma pieņemšana ir oficiāls paziņojums sabiedrībai, ka esi kļuvis par musulmani. Tu noskaiti šahadu – apliecinājumu, ka nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs un Muhameds ir Viņa pravietis. (pauze.) Divu liecinieku klātbūtnē. Pārējais ir sekundārs.

Misāne: Kā tas notika, ka jūs nonācāt pie islāma?

Ahmeds: Pilnīgi negaidot un bez meklēšanas. Gatavojos ceļojumam uz Tuvajiem Austrumiem (sākotnēji bez jebkāda iemesla kā vien parasta ceļošana) un tādēļ izlasīju dažas grāmatas, kas Latvijā bija pieejamas par islāmu. Tās visas ir sliktas un maldinošas, bet tajās bija arī atsevišķi Korāna interpretāciju fragmenti latviešu valodā. Tas mani ieinteresēja, es internetā atradu Korāna interpretācijas krieviski., tas bija ļoti iedvesmojoši… nu, un tad man vairs nebija izvēles. Neesmu no noliedzējiem. Es gan nokļuvu visādos pārpratumos, kā gadās, lasot interpretācijas bez komentāriem un ne vienmēr saprotot kontekstu vai gramatikas formu. Tagad, pēc vairākiem gadiem, mana domāšana ir mainījusies, es saprotu, ka agrāk biju agnostiķis, ka mani neapmierināja tā Dieva izpratne, ko piedāvā kristietība, lai arī – kā jau laicīgam Rietumu cilvēkam – reliģija man bija pilnīgi neaktuāla. Parasti, Rietumu cilvēkam, īpaši jaunam, reliģija ir no visām lietām kaut kādā trīsdesmit pirmajā vietā. Bet kristietība atstāj iespaidu uz kultūru un „kulturālu Dieva saprašanu”. Es nepieņēmu nekādu reliģiju, jo es nevarēju pieņemt, ka Dievs var būt TĀDS, kādu kristietība, baznīca vai Bībele Viņu atspoguļo! Islāmā Dievam nav vajadzības pēc atpūtas, Viņš neiemieg un nav viņam pēcnācēji. Protams, islāms apgalvo, ka Dievs nekad nav spēkojies ar cilvēku vai eņģeli, – tie ir tikai absurdi cilvēku ievietojumi Bībelē. Musulmaņi tic tam sūtījumiem, kas tika doti Mozum (SAW), Jēzum (SAW) un jebkuram citam zināmam vai nezināmam pravietim. Bet tic tiem sūtījumiem oriģinālā veidā, ne tam, kas ir tagad pēc visām izmaiņām palicis pāri. Cita lieta, ka musulmaņu zinātnieki iedziļinās Bībeles pētīšanā, jo noteiktos gadījumos Tā var dot papildus informāciju par kādiem notikumiem un praviešiem. Cita lieta, cik šī informācija ir uzticama.

Misāne: Kā jums veicās ar ceļošanu uz Tuvajiem Austrumiem? Vai tas kaut kā mainīja vai ietekmēja jūsu uztveri?

Ahmeds: Nu… es pieņēmu islāmu – tādā ziņā, ka izvēlējos būt par musulmani, pirms es vēl kādu musulmani biju saticis. Šahadu, protams, es noskaitīju jau musulmaņu klātbūtnē, Ataturkijā. Bet vispār… ja gribi kļūt par musulmani, tad labāk patiešām pirms tam nevienu musulmani nepazīt.

Misāne: Kāpēc?

Ahmeds: Tā aina var būt ļoti bēdīga. Saprotams, var satikt skaistus musulmaņus, kas ar savu piemēru iedvesmo un ieinteresē par islāmu, bet visbiežāk viņi no savas reliģijas tieši atbaida, jo publiskajā dzīvē ir daudz aprobežotu, dumju cilvēku, kas nemaz neievēro islāmu vai arī ļoti vājā izpratnē. Tradicionāli nekompetenti islāmam pārmet to, ko pats islāms pārmet cilvēcei.

Misāne: Kur, tādā gadījumā, ir tā šķirtne – vai cilvēku, kas neievēro islāmu, vispār var saukt par musulmani?

Ahmeds: Tu nedrīksti teikt, ka viņš nav musulmanis. Tu taču nezini, kas notiek viņa sirdī. Vai mazums, kas no malas izskatās. Tikai tiesa, atsevišķos gadījumos, var pieņemt lēmumu, ka kāds ir nemusulmanis vai liekulis, kas ir vēl briesmīgāk kā būt par atkritēju. (Smaida.) Liekuļi nonāks tajā dziļākajā elles vietā, kur Dante ievietoja Muhamedu (SAW).(Vēlāka piezīme: Vispār ir pazīmes un noteikumi, pēc kuriem droši arī indivīds bez tiesas var tikt uzskatīts par nemuslimu.)

Misāne: Cik grūti vai viegli ir ievērot islāma normas, dzīvojot mūsu vidē?

Ahmeds: Māsām ir grūti, jo viņām vārdiski uzbrūk par hidžāba valkāšanu. Bet vīrietim rietumu vidē tas kaut kādā ziņā pat ir vieglāk. Būt par musulmani šeit – tas dod kaut kādu izredzētības izjūtu. Tu redzi cik briesmīgi ir nebūt musulmanim… Ja jādzīvo starp musulmaņiem, kas ignorē islāmu, kuri ir patiešām briesmīgi… Daži aizbrauc studēt islāmu uz musulmaņu valstīm, bet tas var galināt nost ticību. Musulmaņi sevi nekontrolē tagad, viņi sevi pat nepārvalda. Jo kas tad viņus pārvalda? Visbiežāk Rietumi, tieši vai netieši, caur kaut kādiem diktatoriem, saviem draugiem. Ir pāris režīmu, kas nav Rietumu draugi, bet viņi ir paši par sevi. Musulmaņiem nav iespējas savu pasauli sakārtot. Ja runā par situācijas uzlabošanos, tā nebūs. Kurš tad grib, lai musulmaņi, atbilstoši savai reliģijai, apvienojas vienā lielā kalifātā, izvēl sev kalifu, kas būtu viņu visu kalps un reliģiskais līderis? Kurš tad grib, lai musulmaņi būtu spēcīgi? Visiem ir bail!

Misāne: Starp citu, vai esat redzējis Klūnija filmu „Sīriāna”? Tā ir šo pašu tēmu. Varētu teikt, pret amerikāņu politiku Tuvajos Austrumos.

Ahmeds: Neredzēju gan. (Smejas.) Bet agrāk, ja biji pret amerikāņiem, biji uzreiz komunists, tagad jāskatās, vai musulmaņa tēls nav derīgs.

Misāne: Vēl par to dzīvesveidu. Pavisam praktiski. Kā ir ar piektdienu vai halal diētas ievērošanu?

Ahmeds: Es biju veģetārietis, pirms kļuvu par musulmani, bet vairs neesmu. Es joprojām gaļu neēdu, jo lai gan gaļas ēšanu vairs neuzskatu ne par ko sliktu, pagaidām man tā nekādu prieku nesagādātu. Šovasar, ja varēšu to atļauties, tad to beigšu – ar vienas aitiņas palīdzību. (Vēlāka piezīme: Nācās to pabeigt ar citu galinātu aitiņu. ) Es nespēju paciest to liekulību, ka cilvēks nespēj nogalināt dzīvnieku, ko viņš ēd. Ja tu ēd gaļu, tad tev jābūt spējīgam pārgriezt arī rīkli tai aitai vai citam lopam. Tagad pārtiku musulmaņi paši organizē. Viena sadarbība ir ar Ķekavu – paši tur brauc un pareizi nokauj tās vistas. Ir arī zemnieki, kas piegādā aitas un govis. Vairs nav problēmu, ir pat nosacīti savs desu cehs.

Misāne: Bet kā tas ir cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar ģimeni, kas nav musulmaņi?

Ahmeds: Es vakar runāju ar vienu jaunu puisi, kas nesen pieņēmis islāmu. Viņam agrāk bija problēmas ar alkoholu. Tagad viņam par naudu to vairs neiesmērēsi. Un vecākiem taču ir labāk, ka viņu bērns ir sektants nekā alkoholiķis. Kāda nu kuram tā ģimene.

Misāne: Bet citādi – jūs taču dzīvojat šajā sabiedrībā?

Ahmeds: Nosacīti.

Misāne: Lai būtu, nosacīti. Ko tad musulmanim darīt piektdienā?

Ahmeds: Nav jau aizliegts piektdienā strādāt. Tikai uz džummā laiku (dienas vidū) jābūt mošejā uz imāma runu, kopējo lūgšanu.

Misāne: Ko tas nozīmē?

Ahmeds: Tā ir sanāksme. Imams saka runu, parasti mošejā, bet var būt arī ārā. Pēc tam ir īsa lūgšana. Un viss.

Misāne: Vai kādas citas lietas nav vēl sarežģītākas? Zinot, kā musulmaņi izturas pret ķermeņa kailumu… kā vispār var iziet vasarā cauri pilsētai, kur visas meitenes plikiem vēderiem?

Ahmeds: Es neeju. Pilnīgi nopietni, es tur neeju. Acu augstumā nevar skatīties – tur plikas krūtis, ja skaties zemē – tur plikas kājas.

Misāne: Tad jūs vasarā nemaz neejat uz ielas?

Ahmeds: Ja iespējams. Šajā ziņā ziemai un aukstam klimatam ir lielas priekšrocības. (Smejamies.) Nē nopietni, dzīvojot šajā sabiedrībā, tu ļoti novērtē islāmu. Tur, uz vietas, cilvēki, kas nav studējuši islāmu, viņiem tas sāk jukt ar vietējām tradīcijām, viņi pārprot, kas ir un kas nav islāms. Tā sabiedrība tur ir briesmīga… Latvijā arī, bet tās briesmas ir citādas.

Meļķis: Cilvēki vienkārši ir briesmīgi.

Misāne: Jūs teicāt, ka te tikai var novērtēt islāmu, bet ko tieši jūs ieguvāt, pieņemot to? Es saprotu, ka to nevar īsi izteikt, bet tomēr? Galu galā, aizvien vairāk latviešu pieņem islāmu.

Ahmeds: Tas gan vairāk ir izteikums, ko lieto biedēšanai. Nemaz tik liels tas skaits nav, jo latviešiem vienkārši nav pieejas islāmam. Latviski nekas nav pieejams, nav arī Korāna interpretācijas latviski. Ja nu neliela saskarsme ar kādu musulmani, kas izņēmuma kārtā, ir bijis patīkams. Par ieguvumiem? Nav jau salīdzināma padevība Dievam ar dumpi vai nepateicību… Bet īsi: Islāms nav vienkārši reliģija, bet gan „dīn” – reliģija ne tikai ar reliģiskajiem uzskatiem un praksi, bet gan arī dzīvesveids. Islāma pamats ir ļoti vienkāršs, bet islāms sedz arī visu dzīvi un dod atbildi uz jebkuru jautājumu. Iestājas miers un skaidrība. Esi laimīgs. Ja esi musulmanis, tev ir pats labākais darījums un līgums – ar Dievu. Kamēr pats pildi un centies pildīt savu līguma pusi, tikmēr esi pasargāts arī šinī pasaulē, saņem atalgojumu arī šinī pasaulē, nemaz nerunājot par grandiozo atalgojumu vēlāk. Tāpēc ir arī drošība, ja ievēro šo diženo līgumu. Es gribu pateikt, ka ir kolosāli būt par musulmani!

Meļķis: Jūs noteikti esat lasījis Ulža Bērziņa tulkotos Korāna fragmentus. Kā jūs tos vērtējat?

Ahmeds: Cik es saprotu, laika gaitā ir mainījies viņa uzstādījums – cik daudz tas atbilst reliģiskai lietošanai. Sākumā, kā es saprotu, viņa mērķis bija dzejas atspoguļošana, turklāt visai brīva. Bet, kā viņš pats saka, viņš to nav pabeidzis tāpēc, ka ik pa brītiņam kļūst gudrāks. Pirms kāda laika ar viņu par to ilgi runājām. Viņš stāstīja, ka aizbraucis uz Saūdiju, tur daudz runājis ar islāma zinātniekiem, izglītojies un tas tulkojums ir atkal un atkal jāpārtaisa. Kad viņš to pabeigs, tad saprotams, ka musulmaņi šeit to nepārņems tīrā veidā, būs kritika un labojumi. Bet visumā tas ir ļoti pozitīvi vērtējams, ka Uldis to dara.

Misāne: Es esmu gan pazinusi musulmaņus, kas principā nepieņem nemusulmaņa veiktu tulkojumu.

Ahmeds: Mēs gaidām, ka viņš kļūs par musulmani, mēs visu laiku to gaidām.

Meļķis: ( Smejas.) To nu jūs tik drīz nesagaidīsiet!

Misāne: Pat ja Bērziņš kļūtu par musulmani, tas vienalga nebūs arābu valodā. Vai tad tas būs reliģiski lietojams?

Ahmeds: Tas vienkārši nebūs Korāns, bet tas nenozīmē, ka tas nav lietojams reliģijas apguvē.

Meļķis: Bet rituālā, dievkalpojumā jūs taču to nevarēsiet lietot?

Ahmeds: Tur gan nē. Korāna „tulkojums” nevar atspoguļot visu gudrību, kas ir Korānā. Bet protams, Korāns pirmkārt ir likumi un padomi, tur ir būtiski saprast nozīmi. Ir dzirdēts, ka Pakistānā ir cilvēki, kas skaita Korānu no galvas arābiski, nesaprotot, par ko tur īsti ir. Tā situācija ir absurda, – tā nav jābūt. Jo būtībā, musulmaņiem būtu jādzīvo kalifātā, kur arābu valoda ir valsts valoda. Tā arī visi zinātu.

Misāne: Vai jūs pats protat arābu valodu?

Ahmeds: Pagaidām nē. Man nav dotību uz valodām, jau ar angļu valodu gāja grūti. Mēs jau runājām par tām divām sabiedrībām, kas abas ir briesmīgas, bet atšķirībā no šīs, tai es redzu nākotni, jo tai ir leģitīmi mērķi un leģitīmas vērtības. Pat ja musulmanis to visu neievēro, viņš tās nevar noliegt. Tāpēc es domāju aizprecēties prom no šejienes uz kādu arābu valsti. Tad es ceru, ka mana sieva būs balamute un es tā es to valodu apgūšu.

Misāne: Ja nu runājam par precēšanos… viens no stereotipiem vai tām lietām, ko rietumos pārmet musulmaņu sabiedrībām, saistās ar tā sauktajām „vienošanās laulībām” , kur vecāki izvēlas saviem bērniem dzīvesbiedru.

Meļkis: Es esmu par!

Misāne: Es arī nevarētu teikt, ka būtu pavisam pret, tur noteikti ir vesela virkne priekšrocību.

Ahmeds: Islāms nenosaka veidu, kā jauni cilvēki izvēlas sev laulāto draugu. Tur ir tikai daži noteikumi, kas jāievēro. Tāpat ir tradīcijas un vietējie apstākli, kas ietekmē konkrētus gadījumus. Islāms jau nav sūtīts vienai tautai un vienam laikam. Tikai šis ir pēdējais – visai pasaulei līdz pat laika beigām.

Misāne: Piedodiet man šo pagānisko metaforu, bet Amora bultas taču nešķiro. Jūs nepieļaujat domu, ka varētu iemīlēties nemusulmanietē?

Ahmeds: Nē… pagaidiet, nu nē! Tikpat loģiski, ka es varētu iemīlēties vīrietī.

Misāne: Kas teica, ka iemīlēšanās ir kas īpaši loģisks? Bet ir visādi gadījumi ar to. Kas pēc tam notiek – kurš pāriet otra ticībā, vai arī nepāriet, tas ir cits jautājums.

Ahmeds: Redziet… es nedzertu alkoholu arī par 100 000 latiem. Tāpat mani neinteresē arī nemusulmanietes. Un es viņas arī nesatieku, neeju taču uz diskotēkām. Iemīlēšanās jau notiek tad, ja cilvēks tam ir atvērts. Ja es sevi aizslēdzu, tad nekas tāds arī nenotiek. Par tām aprēķina vai vienošanās laulībām… tas ir mīts, ka tā ir obligāta islāma prakse. Ir vietas, kur tā notiek, tāpat kā ir vietas, kur maksā naudu par sievu, lai arī tas ir aizliegts. Ir gan islāmā mahr nauda. Tā ir nauda, ko maksā līgavai pēc vienošanās, pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas apliecina līgavaiņa nolūku un situācijas nopietnību, pirmkārt, jau viņam pašam. Otra lieta, tas ir atbalsts uz kādu laiku, ja sieviete vēlāk kļūst par šķirteni vai atraitni. Sava veida apdrošināšana. Vīram vairs tad nav nekādas kontroles par to naudu, tā ir tīri sievas īpašums. Bieži to uzglabā rotas lietās vai iegulda akcijās. Varbūt, ka vīrs to naudu izmaksā vairākās daļās. Kā nu kuru reizi vienojās. Ir gan arī pamudinājumi, lai laulības būtu pēc iespējas vienkāršākas, jo tā ir labāk.

Misāne: Vai par to vienojās ģimenes vai pats jaunais pāris?

Ahmeds: Ir tāda lieta, ka aizbildnim, kas parasti ir tēvs vai brālis, vai gadījumos, kad sievietei nav musulmaņu ģimenē, tas var būt arī imams vai tiesa, kas apliecina, ka viņa ir derīga laulībai, jādod sava piekrišana, izvērtējot situāciju. Jauniešiem var būt prātiņš īss un nepieciešana apdrošināšanās. Kurš no vecākiem gan vēl saviem bērniem sliktu? Tad nu aizbildņiem ir jāvienojas.

Misāne: Vai musulmanis vispār var precēties ar nemusulmanieti?

Ahmeds: Vīrietis var precēt arī kristieti vai ebrejieti. Citos gadījumos viņai jāpāriet islāmā.

Misāne: Bet sieviete ne?

Ahmeds: Nē. To parasti ieskata par šausmīgo diskrimināciju, bet tam ir savi iemesli. Vīrietis, kas ir ģimenes apgādnieks, varētu tad sievietei visu ko tāpēc uzspiest, arī lietas, kas ir pretrunā ar islāmu.

Meļķis: Var būt taisni otrādi, ka sieva groza to ģimenes galvu.

Ahmeds: Tā ir lieta, kas nedrīkst būt. Vispār, normāls vīrieša stāvoklis ir būt precētam. Tad ir noteikumi, kā visam jānotiek. Ir iespējami islāmiski randiņi un ir viedokļi, ka tas pat ir ļoti vēlams, bet šī ir lieta, ko kārto atbilstoši sabiedrības tradīcijām un paražām, kas nav pretrunā islāmam. Ciems tāpat visu zina. Lielpilsētā tāpat ir radu un draugu tīkli. Vecāki jau puslīdz redz cilvēkus, kas piemēroti viens otram. Un vecāki jau saviem bērniem vēl tikai labu. Tad nu viņi ies uz randiņiem, bet blakus sēdēs kāds no ģimenes. Lai neviens nevarētu teikt, ka viņi tur vienatnē ir nolīduši un kaut ko sadarījuši.

Meļkis: Tā kā Sicīlijā – jaunie iet uz randiņu un tantes pakaļ.

Ahmeds: Sicīlieši, tāpat kā spāņi, faktiski ir tie paši musulmaņi, viņi tikai to nezina. Inkvizīcija viņiem iemācīja to, ka viņi ir katoļi. Spānijā tagad islāms atdzimst tieši spāņu vidū.

Misāne: Es arī neesmu no tiem, kas ļoti nosoda šīs vecāku ierosinātās laulības. Amerikā pazinos ar ļoti inteliģentu nigēriešu musulmaņu pāri un viņi man daudz ko paskaidroja par islāmu un tām tradīcijām. Mohammads, tas vīrs, man teica apmēram tā : Jūs, rietumnieki, domājat , ka laulība ir mīlestības vainagojums, mēs domājam otrādi, ka mīlestība ir laulības rezultāts. Un vecāki bieži vien savu bērnu pazīst labāk nekā viņš pats.

Meļķis: Visa cilvēce līdz pat deviņpadsmitā vidum domāja otrādi.

Ahmeds: Tas, kas te tagad labākajā gadījumā notiek, tā sauktās „stabilās attiecības” būtu drīzāk jāskata kā analoģija ar tām pagaidu laulībām. Šiīti tādas atzīst – ka apprecas uz īsu laiku.

Misāne: Ko nozīmē „uz īsu laiku”?

Ahmeds: Lai arī islāms neskata laulības kā svētas, tādā ziņā, kā nešķiramas, tomēr tās tiek slēgtas ar mērķi līdz nāvei. Un tā tas parasti arī notiek. Ir tāds joks: Ar ko musulmanis atšķiras no rietumnieka? Ar to, ka musulmaņi biežāk precas nekā šķiras. Protams, daudzsievības ir vēl viens mīts, kas saistās ar islāmu.

Misāne: Tad pagaisiniet to mītu un pastāstiet, kā tur īsti ir?

Ahmeds: Daudzsievība ir laba lieta, ja vīrs un sabiedrība var to atļauties. Latvijas sabiedrība vienkārši brēc pēc daudzsievības.

Misāne: Katrā ziņā tā reāli pastāv, vai mums patīk vai nē.

Ahmeds: Vīriešu taču nav. Kura tad grib cietumnieku, alkoholiķi, noziedznieku, brunču mednieku, narkomānu, prastu pamuļķi vai nejēgu, kas nespēj ģimeni apgādāt? Latvijā labu vīriešu ir maz. Tā ir iespēja ar labu vīru apprecēties sievietēm, kam citādi nebūtu tādas iespējas. Atraitnēm, šķirtenēm. Bet tas, protams, ir ļoti dārgi. Var jau protams sabiedrībā ar sieviešu pārpalikumu izvēlēties Rietumu „mīļāko sistēmu”… Aptaujas liecina, ka tikai ļoti neliela daļa laulību netiek krāptas…

Misāne: Es saprotu, ka musulmanim, ja viņam ir vairākas sievas, pret visām jāizturas vienādi?

Ahmeds: Jā. Atbilstoši visiem orientālisma principiem, rietumnieki iedomājas tur visādas perversijas, harēmus un citas lietas, kā tur nemaz nav.

Misāne: Cik es esmu lasījusi, islāma ideālā laulības forma tomēr ir viens vīrs un viena sieva.

Ahmeds: Tas, ka Ādamam (SAW) bija tikai viena Ieva (RA ), nevis vairākas, apgāž apgalvojumu, ka vīrietis ir neizturami poligīnisks. Daudzsievība vienkārši ir iespēja, kas risina noteiktas sabiedrības problēmas. Diemžēl, ir musulmaņu valstis, kur daudzsievība ir aizliegta. Tā pati Turcija, Tunisija.

Misāne: Vai tad Turcija ir musulmaņu valsts? Tā taču ir sekulāra.

Ahmeds: Kas tagad tur ir – tā ir Ataturkija. Tā ir sekulāra, jā. Bet cilvēks nevar aizliegt to, ko Dievs ir atļāvis.

Misāne: Ja jūs domājat pats par savu nākotni, vai jūs būtu gatavs tam, ka jums ir vairākas sievas vēl bez tās pļāpīgās arābietes?

Ahmeds: Tur ir visādi nosacījumi. Vai vīrietis var to atļauties, visādos veidos? Un otrs – vai viņas var būt labākās draudzenes? Ja viņas nespēj labi sadzīvot, tad tas nav to vērts. Bet es jau nevaru ieplānot savu dzīvi. Tā vienmēr tā interesanti pagriežas.

Misāne: Re, jūs tā domājat par aizbraukšanu. Ko jums nozīmē latvietība, ja vispār ko nozīmē?

Ahmeds: Jāsaka, ka musulmanim pirmā identitāte vienmēr ir jābūt reliģiskā. Es gan esmu bijis liels nacionālists. Es gribu uzsvērt, ka savā attieksmē pret latvietību, mans piemērs ir izņēmums. Es noguru no tā visa. Man apnika kreņķēties par latviešiem. Mums vēl tagad ir daži musulmaņi, kas ir latviešu nacionālisti, cik nu tas vispār iespējams. Islāms atzīst, ka eksistē tautas, jā, bet noliedz nacionālismu.

Meļķis: Ko nozīmē “islāms noliedz”? Kas konkrēti ko noliedz?

Ahmeds: Ir viens slavens aijāts (49:13), kurā teikta aptuveni šāda doma: Ak, cilvēce! Es radīju jūs no viena pāra un izveidoju ciltīs un tautās, lai jūs viens otru pazītu (nevis lai nicinātu). Godājamākie Dieva skatījumā ir tie no jums, kas dievbijīgāki.

Cilvēki iedalās tikai pēc šāda sasaistīta kopuma: dievbijība, labs raksturs un labi darbi. Visam pārējam nav nozīmes. Tjurku tautām, lai arī pirms daudziem gadsimtiem viņi bija pagāni, viņu tautība pilnīgi saskan ar islāmu. Bet latvietis? Kas ir latvietis? Vai tā ir valoda? Tautas skaitīšanā mūs iedala pēc izvēles. Par ko nu kurš sevi atzīst?

Misāne: Tieši tāpēc bija šis mans jautājums.

Ahmeds: Kas ir latvietība? Skatīsimies tradīcijas. Jāņi? Alus, ugunskura lekšana, visādi pagānismi. Tad ir Ziemassvētku un Lieldienu pagānismi un pa vidu visi pārējie – Meteņi, Merķeļi un visi pārējie Mārtiņi. Kas vēl? Dainas, kas apdzied: Dieviņš nabadziņš, kam tikai viens bērniņš. Runājot par to reliģijas kulturālo saprašanu – es no sākuma nesapratu, kādas gan ir problēmas, ka Dievam ir dēls? Bet vēlāk sapratu, ka tas ir monstrozi, absurdi. Dievs ir mūžīgs, nemirstīgs, kāda Viņam vajadzība pēc pēcnācējiem?

Meļķis: Mums ir vajadzība.

Ahmeds: Bet Dievs nav cilvēks. Islamā Viņš neizskatās kā cilvēks. Var debatēt, kāds Viņam ir ķermenis un izskats, kā tas viss tur ir, un ko tas viss nozīmē, bet tā ir cita runa.

Misāne: Patiešām cita. Bet tā latvietība – tātad ir, jūsuprāt, pagānisms.

Meļkis: Manuprāt, latvietība ir tas, kas lielā mērā ir Rīga. Visi tur nāca, visādi ķeceri, kurus Vācijā necieta, te viņi nāca un dzīvoja.

Ahmeds: Nu jā… un ja uzbeks var ieraudzīt, kas viņš ir, tad latvietis, ārpus tā visa pagānisma, nevar.

Misāne: Vai tad uz latvietību jāskatās tik folkloriski? Ir jau arī tāda lieta kā neatkarīga Latvijas valsts, vismaz idejas līmenī.

Ahmeds: Islāms vispār nosoda jebkādu traibālismu jeb cilšismu. Medīnā viņi visi tur savā starpā karoja, tad atnāca islāms un viņi kļuva par brāļiem. Pagāni pret islāmu vispār pamatā karoja ne lai aizstāvētu savus koka elkus, bet lai varētu bordeļus un kandžas tecinātavas uzturēt un lai Dievs nenosacītu kādos likumos viņiem dzīvot. Viņi dzēra vairāk nekā Krievijā tagad. (Vai apmēram tikpat.) Redz, ka spēja iznīcināt alkoholu. Bet vispār naidīgums pret islāmu mēdijos ir loģisks un citādi nemaz nevar būt. Islāms ir bīstams korporācijām, jo vēršas pret patērniecību. Var runāt par kristianofobiju, bet kristietība nav spējusi būt dzīvesveids kā tas ir ar islāmu. Islāms nav vienkārši reliģiskie uzskati un prakse. Islāms nozīmē arī noteiktu dzīvesveidu, dzīvesgājumu.

Turpinot par nacionālismu. Islāms atrisināja cilšu konfliktus dažu desmitu gadu laikā. Nacionālisms jau pats par sevi ir pagānisms. Deviņpadsmitā gadsimta otrā puse – romantisma, rasisma un evolūcijas ideju laiks. Visspilgtāk to visu rāda Vāgnera operas. Dižās asinis, dižie mītiskie senči ar saviem mītiskajām dievībām… Pagāniem ir tieksme mītiskot savus senčus. Nacionālisma ideja balstās uz mītisko senču ideju… Kur man latvietība? Kas gan man kopīgs ar Jelgavas cietumnieku (izņemot, ja viņš ir kļuvis musulmanis), vairāk kopīga man ir ar brāli Indonēzijā, kura vārdu es nevaru izrunāt. Ne jau valoda vai latvietība mani vieno ar citiem cilvēkiem, tie ir mākslīgi dalījumi. Man nav vajadzības pēc nacionālās identitātes, kad Dievs man iedod visu. Es nedalu cilvēkus pēc asinīm vai senčiem, vai valodas, vai ēdienu receptēm… Es pārcelšos uz kaut kādu arābu valsti un visdrīzāk raušu matus no galvas laukā, cik slikti tur būs, bet tur vismaz ir mērķi uz kurieni doties – islāma sabiedrība Kalifātā. Šeit latviešu vienīgais mērķis ir kļūt tikpat resniem kā Eiropieši. Kas tad ir mūsu ideoloģija? Resnums, taukums! Un, ja pēc septiņdesmit gadiem, mēs arī kļūsim tikpat resni, ko tālāk? Resni, nu un tad?

Meļķis: Citi atkal kļūs par musulmaņiem, nu un tad?

Ahmeds: Vai tad ir kāda sabiedrība, kas varējusi ilgstoši izdzīvot bez reliģijas?

Misāne: Nav gan.

Ahmeds: Nu, lūk! Un baznīcas kariņā ar humānismu Eiropā kristietība ir diskreditēta. Kas tad atliek?

Misāne: Patlaban ir ļoti grūti izvairīties runāt par Dānijas karikatūru skandālu. Daudziem cilvēkiem nav saprotams, kur tieši bija tas aizvainojums?

Ahmeds: Aizvainojums ir katru dienu. Manuprāt, „karikatūristi” vienkārši gribēja paņirgāties par musulmaņiem, sāpināt viņus, aizslēpjoties aiz preses brīvības. Pret to arī protestēja. Tas, kas tur bija attēlots, nebija Pravietis. Ir pieejami viņa izskata apraksti.

Misāne: Labi, vienā brīdī tas sašutuma trauks gāja pāri. Es saprotu, ka cilvēki iziet demonstrācijās, lai paustu savu attieksmi, prasa atvainošanos no Dānijas valdības, boikotē preces un tamlīdzīgi. Bet nogalināja cilvēkus, kas tur pat tuvumā nebija bijuši. Dedzināja vēstniecības. Vai tā bija adekvāta reakcija? Ir skaidrs, ka mūs visus var aizvainot un aizvainos, tostarp mūsu reliģijas dēļ. Kā vispār musulmanim jāreaģē uz aizvainojumu?

Ahmeds: Prese neatspoguļo realitāti, bet gan savu konstrukciju. Es nedomāju, vai kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem daudz ir mainījies. „Žīdiem krāsni un dvieļagalvām napalmu” – tie ir tradicionālie Interneta komentāri. Ja musulmaņiem būtu kā jābūt, viena liela valsts, to neviens negribētu aizvainot. Bet šajā situācijā musulmaņiem nav iespēju kaut kā normāli reaģēt. Visas mierīgās demonstrācijas jau tika noignorētas… Visas tās aicināšanas uz dialogu ir vienkārši tukša muldēšana. Ja kāds aicina uz dialogu, tad viņš netaisās citam ļaut runāt. Edvards Saīds rakstīja – kā var būt dialogs, ja viena puse kontrolē visus komunikāciju kanālus. Tas nozīmē, ka runā tikai viena puse.

Misāne: Bet mums šeit tomēr kaut kā jāsadzīvo.

Melķis: Ziniet, man nebūtu iebildumu pret Latviju kalifātā, ja vien jūs atļautu brīvi sludināt Evanģēliju, ne uzbāzties ar to, klauvējot pie durvīm, bet vienkārši sludināt, ļaujot cilvēkiem brīvi konvertēties, ja viņi to vēlas.

Ahmeds: Es nemācēšu teikt, vai kalifātā ļauj sludināt citas reliģijas kā vien islāmu. Pret musulmaņiem sludināt citu ticību aizliegts ir laikam tīri principiāli, bet pret citām reliģijām – nezinu…

Misāne: Labi, paskatīsimies no otras puses. Didzis ir ar mieru dzīvot kalifātā, ja viņam garantē zināmas tiesības. Uz kādiem noteikumiem musulmaņi būtu mierā ar dzīvi sekulārā valstī, kā piemēram, Latvija.

Ahmeds: Sabiedrībā ir krīze. Es to saucu par ieilgušu sociālo anomiju. Vispirms tiek iznīcināta kristietība, bet paliek kaut kādas „kristīgās vērtības”. Protams, pēc kāda laika sāk jautāt, kāda ir šo vērtību leģitimitāte, ja jau mums kristietības vairs nav. Tad vairs nav nekādu kopīgo vērtību… nu ko? Kaut kā kopā jāsadzīvo. Atliek individuālisms. Viens otram vienkārši neuzbāžas. Tā arī velk šo pagaidu stāvokli, līdz sāksies pārmaiņas…

Misāne: Pieņemsim, tad viss notiek uz sociālā līguma bāzes. Katram pilsonim ir līgums ar valsti, kas viņam garantē kaut kādas tiesības un prasa pienākumus.

Ahmeds: Tas var būt tikai pagaidu stāvoklis. Musulmaņiem vienkārši nepatīk tāda valsts. Viena lieta labākai sadzīvošanai būtu „family law” (likumi attiecībā uz ģimeni) pieņemšana gluži kā Indijā. Indijā hinduistiem ir vieni likumi attiecībā uz ģimeni, laulību, šķiršanos. mantošanu un tā joprojām, bet musulmaņiem citi.

Meļķis: Reliģisko organizāciju likums gan saka, ka jārespektē kanoniskās tiesības.

Ahmeds: Būtu labi vismaz, ja musulmaņi tādas lietas kā laulība, ģimenes tiesības, mantojuma tiesības varētu kārtot pēc saviem likumiem. Tas nevienam netraucētu. Nekādas integrācijas nebūs, bet lai labāk sadzīvotu, vajag ļaut musulmaņiem savu personīgo dzīvi dzīvot pēc saviem likumiem. Bet valsts jau nekādi neciena musulmaņus. Valsts neatzīst mošejā slēgtu laulību, lai arī tās ir veiksmīgākas par baznīcā slēgtajām… Nav pat ļauts musulmanietēm pasei nofotografēties ar galvaslakatu, kas ir obligāts. Vai tad tie mati ir tik svarīgi atpazīšanā? Vai tomēr seja? Ja mati, tad jau nedrīkstētu mainīt frizūru vai matu krāsu… Tas ir tikai viens no piemēriem, kā valsts varētu parādīt kādu cieņu (nevis tikai runāt par to) pret musulmaņiem, kur ir jau vairāk kā piektdaļa cilvēces. Runa taču ir par pasaules straujāk augošo reliģiju. Gan dabiskajā, gan konvertītu pieaugumā…