Parislamu.lv publicē Latvijas muslimu viedokļus par Latvijas Islāma Kultūras Centram adresētu Tieslietu ministrijas vēstuli, kurā tiek apsvērts aizliegums nēsāt sejas aizsegus.

Vēlos vērst uzmanību uz to, ka, lai gan aizliegumā islāmticīgie netiek pieminēti, praktiski tas, ar ļoti retiem izņēmumiem, attieksies tikai uz islāma reliģiju praktizējošiem cilvēkiem, un vistiešāk – muslimu sievietēm.

Tādējādi iespējamais likums par aizliegumu, lai gan ir vispārināts un it kā attiecas uz visiem, reāli skars tikai islāmticīgos, kas, neapšaubāmi, var tikt uztverts kā kādai reliģijai piederošu cilvēku diskriminācija. Šķiet būtu vietā jautājums, cik šāds likums juridiski būtu atbilstošs, pirmkārt, – LR Satversmei, un, otrkārt, – vienlīdzības un demokrātijas principiem, kuri tiek visai bieži piesaukti kā Latvijā, tā arī visā Eiropā.

TM vēstulē tās autori min, ka valstij ir tiesības aizliegt seju aizsedzošu apģērbu nēsāšanu, un min starptautisko praksi, kurai tādejādi sekotu. Kā piemēri tiek minēti Beļģija un Francija, kuru normatīvie akti šajā jautājumā tikuši izvērtēti arī ECT.

Taču vēstules autori NAV pamatojuši, kāpēc tie ir izvēlējušies tieši šādu “starptautisko praksi”,a jo, patiesi, daudz izplatītāka ir tieši pretēja prakse – neiejaukties ar aizliegumiem vai regulām cilvēku ģērbšanās un reliģiskās prakses kultūrās.

Šāda pamatojuma, protams, nav un nevar būt, jo ne vēsturiski, ne kulturāli, ne tradicionāli Latvija nav tuva nedz Francijai, nedz Beļģijai. Francijā ir vairāk islamticīgo, kā iedzīvotāju Latvijā, bet seju aizsedzošu apģērbu lieto(ja) tik cilvēku, cik šodien dzīvo palielā šejienes miestā. Latvijā ir vien daži simti islāmticīgo, no kuriem seju nosedz, cik mums zināms, tikai trīs.

Francijas un Beļģijas likumi tika rosināti uzreiz pēc sprādzieniem Londonas metro 2005. gadā, kad bailes no “islāma terorisma” bija lieliska augsne, kurā izauga ne tikai divu valstu, bet arī vienas tiesu instances lēmums.

Domāju, ka, pirms kopēt, būtu jāņem vērā gan konkrēto valstu politiskā un demogrāfiskā situācija, un vēsturiskais konteksts, gan arī jāpievērš uzmanība tam, ka šādu aizliegumu ir pieņēmušas tikai divas (!) no pasaules vairāk nekā divi simti valstīm.

Neapšaubāmi, katrai suverēnai valstij ir tiesības uz savu likumdošanu, tādēļ mēs nevaram apstrīdēt Francijas vai Beļģijas likumdevēju pieņemto likumu leģitimitāti. Tomēr mēs uzskatām, ka šajās valstīs pieņemtie likumi attiecībā uz seju aizsedzoša apģērba valkāšanas sabiedriskās vietās aizliegšanu nav atdarināšanas cienīgs paraugs.

Latvijas valdības sagatavotajā dokumentā kā arguments tiek lietotas “rūpes par drošību”. Tas gan ir klajā pretrunā ar Drošības Policijas paziņojumos pausto realitāti, kuros ir minēts, ka terorisma risks Latvijā ir zems.

Līdz šim nav zināms, ka kāds no teroristiem jebkad un jebkur būtu lietojis nikābu, lai maskētos noziegumam. Savukārt, Latvijā cilvēks nikābā ārēji nevis paslēpjas, bet tieši pretēji izceļas uz citu fona, piesaistot apkārtējo uzmanību un līdz ar to kļūst vieglāk pamanāms, ievērojams un kontrolējams.

Attiecībā uz personas ar aizsegtu seju identificēšanu grūtību nav – attiecīgie dienesti nepieciešamības gadījumā var veikt personības pārbaudi. Visā pasaulē daudzas islāmticīgās sievietes ceļo ar aizsegtu seju, bet pat mūsdienu situācijā, kad lidostās tiek veiktas īpaši rūpīgas drošības kontroles, tas nekādas problēmas nerada.

Vēstulē tiek piesaukta aizlieguma nepieciešamība kā vienīgais un leģitīmais līdzeklis, lai sasniegtu skaidri definētu mērķi, kas tiek minēts kā vietējās kultūrvides, kuru, pēc autoru domām, veido kristīgās tradīcijas, folklora, tautasdziesmas un tradīciju noteiktās paražas, un to noteikta komunikācijas “standarta” pasargāšana.

Nav gan pateikts – pasargāšana no kā? No cilvēkiem, kuri neuzskata par obligātu piedalīties šajā komunikācijā, kas nebūt nav obligāts priekšnoteikums, lai būtu šīs valsts pilntiesīgs pavalstnieks. Jebkuram no mums, ārpus profesionālajiem pienākumiem, ir tiesības nekomunicēt ar kādu, ja tas mūs kaut kādā veidā apgrūtina. Ja pieņemam (un, visticamāk, mēs pieņemam), ka mums katram ir tiesības nekomunicēt ar citiem, tad šis arguments pats par sevi izplēn un nav vērā ņemams.

Kas paliek, bez jau minētā? Divi teikumi, kuri formulē it kā Latvijā esošās kristīgās paražas un latvisko dzīvesziņu, kas neparedzot sejas aizklāšanu.

Ar nožēlu jāsecina, ka TM vēstules autori nepārzina reālo situāciju Latvijā, kur jau ilgstoši triumfē visdažādākās “paražas”, kurām nav nekāda sakara ne ar kristietību, ne “latvisko dzīvesziņu”, un valsts to pieļauj. Tas ir attiecināms gan uz sabiedriskajām jaunsvinībām, gan arī tādām kristietībai pilnīgi pretējām un sabiedrībai klaji kaitīgajām uzņēmējdarbības un sadzīves “kultūras” izpausmēm kā augļošana, alkoholizācija, viendzimumu attiecību propaganda un publiskā atkailināšanās.

Vēl vairāk – ir jānoskumst, saprotot, ka labi izglītotie un apmaksātie ierēdņi nezina to, ka kristīgajā tradīcijā sejas aizsegšana nav nekas jauns un tai pretējs, tāpat kā “latviskajai dzīvesziņai”. Pietiek pieminēt kaut vai tikai līgavu sejsegus, kas ir neatņemama gan kristīgās, gan pagāniskās tradīcijas sastāvdaļa cauri gadsimtiem ne tikai Latvijā, gan sejas plīvurus, kurus vēl pagājušajā gadsimtā lietoja augstākās sabiedrības dāmas.

Manuprāt, valstij ir pienākums ne tikai respektēt, bet arī atbalstīt personu privātumu un tā aizsardzību. Ja aizliedzam sejas aizsegšanu, tad jājautā – kāpēc neaizliedzam automašīnu stiklu tonēšanu vai aizkarus un žalūzijas transporta līdzekļos un telpās?

Diemžēl ir jāatgādina TM ierēdņiem vispārzināmo – valstij nenoliedzami ir pienākums respektēt tās pavalstnieku brīvo gribu reliģijas izvēlē un praksē.

Un visbeidzot – tāds jūtīgs jautājums kā dzimumu līdztiesība. Arī tā ir viena no Eiropas un visas civilizētās sabiedrības vērtībām. Uzskatu, ka ar iespējamo aizliegumu tiktu diskriminētas sievietes, liedzot viņām pašām lemt un rīkoties pēc saviem ieskatiem, ja tas nav pretrunā ar sabiedrības morāli un interesēm. Jo, kā minēju iepriekš, muslimu vīrieši seju aizsedz reti.

TM vēstulē tiek minēts, ka aizliegumam ir jābūt adekvātam katras valsts konkrētajai situācijai, bet mēs domājam, ka vēl arī PAMATOTAM un NEAPSTRĪDAMAM iemeslam, lai tādu ieviestu. Ne viena, ne otra, kā redzam, Latvija nav. Pat vairāk, – šāds aizliegums varētu veicināt islamofobiju, konfrontāciju un neiecietību sabiedrībā. Tas neliecinātu par Latvijas pašapziņu un spēju saglabāt savu unikalitāti un identitāti pasaules daudzo valstu, tautu, reliģiju un kultūru vidū, bet gan par nedrošību un provincialitāti.

Vēlos, lai Latvija būtu droša, pārtikusi, brīva un viesmīlīga valsts, kurā draudzīgi sadzīvo dažādu tautību un dažādu reliģiju cilvēki, kas viens uz otru neraugās ar aizdomām un neuzticību, bet ar sapratni un cieņu.

_______________________

Raksta autors: Ahmads