Brīnumainais Kurāns (2/11): Kurāns un orientālisti Pārliecība

Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Otrā daļa: Salīdzinājums starp Kurānu un to, kas par to bija sakāms orientālistiem.

W.-Montgomery-WattKurāna studijas 1976. gadā: Kurāns un daudzie ne-muslimu autori

Jums vajadzētu paturēt prātā, ka tas notika 1976. gadā. Tas bija pirms Irānas revolūcijas un islāma aprunāšanās visos mēdijos pēc kārtas. Es tobrīd nepazinu nevienu muslimu (es dzīvoju salīdzinoši nelielā koledžas pilsētiņā un kļūdaini pieņēmu, ka tur nebija neviena Muslima). Tādējādi, nebija neviena, kas censtos mani pārliecināt par islāma patiesumu. Galu galā es pieņēmu islāmu vēl pirms jebkad biju saticis kādu Muslimu, cītīgi mēģinot iemācīties lūgšanas no grāmatas “Islāma vārdnīca” (“The Dictionary of Islam”), kuru bija sarakstījis misionārs T. P. Hjūdžs (T. P. Huges).

Tādējādi, informācija, ko guvu par islāmu, nāca pārsvarā no ne-muslimu rakstītā par islāmu. Tolaik man bija pieejamas tikai dažas grāmatas, kuru autori bija muslimi. Patiesībā, es atminos tikai vienu muslimu autora darbu – maza formāta grāmatiņu, ko sarakstījis Maudūdi (Maudoodi)[i]. Tomēr, man izdevās atrast pāris Kurāna kopijas, kuras bija tulkojuši muslimi. Konkrēti, es lasīju Abdullah Jusuf Ali tulkojumu.

Būtībā, situācija bija sekojoša: Kurāns pret virkni ne-muslimu sarakstītiem darbiem. Kopumā, šie ne-muslimi bija spiesti šad un tad uzslavēt islāmu, bet viņi vienmēr centās atrast kādu vainu pašos ticības pamatos. Tādējādi viņi izdomāja visādas teorijas par pravieti Muhammadu (s) un Kurānu. Es lasīju viņu rakstīto, vienlaikus salīdzinot to arī ar Kurānu.

Vairums manis lasīto autoru skaidri apgalvoja, ka Kurāns nebija Dieva atklāsme, bet vienkārši pravieša Muhammada (s) sarakstīta grāmata. Tādu uzskatu pauda Ričards Bells (Richard Bell) savā grāmatā “Kurāns: Iztulkots ar kritisku sūru pārkārtojumu” (The Qur’an: Translated With a Critical Re-arrangement of the Surahs), Arberrijs (Arberry) savā Kurāna tulkojuma ievadā, Kenets Kregs (Kenneth Cragg) savā grāmatā “Sauciens no minareta, pārpārēm” (The Call of the Minaret, ad nauseum).[ii]

Kā atzīmēja Montgomerijs Vats (Montgomery Watt), radās virkne jautājumu: Ja Muhammads (s) nebija patiess, vai viņš darīja to, ko darīja, ļaunprātīgi? Tā kā pirms tam viņš nebija pazīstams kā nepatiess un ļaunprātīgs cilvēks, kas noveda viņu pie tādām pārmaiņām? Turklāt, ja viņš to darīja ļaunprātīgi, tad kur viņš guva visu Kurānā esošo informāciju, jo īpaši jau dzīvojot tādā vietā kā Meka? Vai viņam bija skolotāji, un ja tā, tad kas viņi bija un vai ir kādi dokumentēti pierādījumi tam, ka tādi skolotāji būtu bijuši?

Atklāti sakot, apgalvojumi, ka pravietim (s) bija kāds skolotājs, kas sniedza viņam informāciju, kura vēlāk veidoja Kurānu, neizklausījās pārliecinoši. Kopumā, šie autori atsaucās uz gadījuma rakstura vai atsevišķi izolētām tikšanās reizēm starp pravieti (s) un kādiem noteiktiem indivīdiem. Piemēram, Muirs (Muir) un Margoliouts (Margoliouth) Kurānā atrodamo informāciju piešķīra Bahīram (Baheerah) – mūkam, kuru pravietis (s) varētu būt saticis jaunības laikā, ceļojot ar karavānu Sīrijā, ilgu laiku pirms viņš sāka apgalvot, ka ir pravietis. Šādi argumenti ir pilnīgi neloģiski un samāksloti – netērēju uz tiem daudz laika.

Daži kritiķi bija spiesti atzīt, ka pravietis Muhammads (s) bija zināms kā īpaši godīgs un patiess cilvēks. Viņi arī piezīmēja, ka viņš neguva nekādu materiālo labumu no savām darbībām, jo viņš turpināja dzīvot ļoti neliekuļotu un pieticīgu dzīvi. Tādēļ viņi nonāca pie secinājuma, ka viņš bija godīgs un patiess, bet šausmīgos maldos. Tomēr ja viņš bija maldos, no kurienes tad nāca visa šī informācija? Daži liek domāt, ka tā radās no viņa zemapziņas. Andersons pat to nosauca par “cerīgu domāšanu” (wishful thinking). Citi apgalvoja, ka viņš cieta no epilepsijas lēkmēm, un ka atklāsmes bija šādu lēkmju rezultāts. Šīs teorijas varētu pārliecināt tos, kas lasījuši tikai šo autoru rakstīto, neveltot laiku paša Kurāna studijām. Kā tiks minēts tālāk šajā rakstu sērijā, Kurānā ir pārāk daudz tādas informācijas, kas gluži vienkārši nevar būt nākusi tikai no kāda zemapziņas.

Vēl kāds bieži sastopams apgalvojums ir tāds, ka pravietis Muhammads (s) bija sava veida “nacionālistisks” līderis, kura galvenais mērķis bija apvienot arābus. Tipisks šīs domāšanas veids ir atspoguļots “Jaunajā katoļu enciklopēdijā” (“The New Catholic Encyclopedia”): “Apmēram četrdesmit gadu vecumā, viņš saņēma “pravietisko aicinājumu” apvienot arābus ar monoteisma palīdzību.”[iii] Šāda pieeja ir savā ziņā pozitīvāka, jo nemeklē veidu noniecināt pravieti (s). Tomēr vienlaikus man tā likās absolūti neloģiska, lai gan biju Kurānu uzlasījis tikai vienu reizi. Pietiek atzīmēt, ka Kurānā nav neviena fragmenta, kas būtu adresēts arābiem. Kurānā Dievs runā ar visu cilvēci vai cilvēkiem, ticīgajiem un neticīgajiem. Ja šī grāmata būtu domāta tikai arābiem, kāpēc tie nekad nav tiešā veidā pieminēti, un tā vietā tiek lietotas uz visu cilvēci vērstas frāzes?

Jebkurā gadījumā daudzie atšķirīgie viedokļi par pravieti (s) man bija kā zīme, ka bija noticis kaut kas, ko šie autori nespēja līdz galam izprast. Tie kalpoja man par pierādījumiem, ka Kurānā bija kas īpašs, jo citādi to vienkārši varētu norakstīt kā triviālu darbu, kuru nav vērts apspriest vai atspēkot. Tas patiesībā mani vēl vairāk ieinteresēja Kurānā. Šo parādību jūs novērosiet arī vēlāk: darbi, kuriem būtu vajadzējis mani atturēt no tālākas Kurāna izpētes, pārliecināja mani, ka man ir jāturpina tā izpēte.

——————————

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/529/miraculous-quran-part-2/)

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/529/miraculous-quran-part-2/)

 ——————————

[i] Neilgi pēc tam es uzgāju grāmatu, ko sarakstījis kāds ar muslimu vārdu. Tā bija Sjeda Amīra Ali kunga (Sir Syed Ameer Ali) sarakstītā grāmata ar nosaukumu “Islāma gars” (“The Spirit of Islam”). Šo grāmatu bija sarakstījis bēdīgi slavens modernists, un pat tajā laikā es sapratu, ka tā ir pretrunā ar visu, ko es biju uzzinājis par islāmu. Visizteiktāk: Sjeds Amīrs Ali pārliecināti ticēja, ka Kurānu bija sarakstījis pats pravietis Muhammads (s).

[ii] Ieinteresēts lasītājs, lai kritiski apskatītu un izvērtētu daudzus orientālistu (ne-muslimu, kas raksta par islāmu) uzskatus, var izmantot sekojošus darbus: Muhammads Khalifa “Diženais Kurāns un orientālisms” (Mohammad Khalifa, “The Sublime Quran and Orientalism” (London: Longman, 1983)); Muhammads Mohars Ali “Kurāns un orientālisti” (Muhammad Mohar Ali, “The Quran and the Orientalists” (Ipswich, England: Jamiyat Ihyaa Minhaaj al-Sunnah, 2004)).

[iii] “Jaunā katoļu enciklopēdija” (“New Catholic Encyclopedia” (Washington: The Catholic University of America, 1981)). Citēts no Hamza Mustafa Ndžozi (Hamza Mustafa Njozi), “Kurāna avoti: Kritisks pārskats par autoru teoriju” (“The Sources of the Quran: A Critical Review of the Authorship Theories” (Riyadh, Saudi Arabia: World Assembly of Muslim Youth, 1991)) Saprotams, ka ne visas grāmatas, kuras es tolaik lasīju, man ir pieejamas arī šobrīd, trīsdesmit gadus vēlāk. Tomēr es atminos pamatdarbus, ko lasīju, un pamata vēsti, ko tie man sniedza. Tomēr, vairumā gadījumu, tiešie citāti tika “rekonstruēti” caur avotiem, kas man ir pieejami uz rakstīšanas brīdi.



  • Atstāt komentāru