Brīnumainais Kurāns (4/11): Detalizēti par Kurāna saglabāšanu Pārliecība

Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Ceturtā daļa: Viena no unikālajām Kurāna īpašībām ir tā detalizētā saglabāšana, kas patiesībā to padara pavisam atšķirīgu no citām reliģijām.

alquran-besar2Es daudz ko sāpīgi apzinājos par Bībeles vēsturi, un tā bija viena no manām galvenajām problēmām saistībā ar kristietību.[i] Es jautāju par to mācītājiem un tamlīdzīgām personībām un vairums no viņiem tajā laikā (pirms fundamentālisti kļuva plaši izplatīti) bija ļoti atklāti par to un atzina, ka ar Bībeles vēsturisko autentiskumu bija problēmas. Lai gan tai pašā laikā, vairums no viņiem paziņoja, ka “mācības” ir tikušas saglabātas, lai gan detaļas varētu būt arī zudušas. Citiem vārdiem sakot, Bībele pilnīgi noteikti nebija Dieva vārds; viņi apgalvoja, ka Bībeles sarakstītāji bija Dieva “iedvesmoti”. Neko vairāk apgalvot viņi nespēja, lai gan pat šo viņi nevarēja pierādīt. Man tā likās akla ticība, jo, ja tu nezini, vai detaļas ir saglabājušās, tad kā tu vari būt pārliecināts, ka arī galvenās mācības ir saglabātas patiesas? Patiesībā, mēs pat nezinām, kas tie Matejs, Marks, Lūka un Jānis tādi bija, un kāpēc tieši viņu vārdi ir saistīti ar šiem slavenajiem evaņģēlijiem.

Šajā sakarā es atklāju, ka Džefrijs (Jaffrey), cenšoties pierādīt kādus nelielus sarežģījumus sakarā ar Kurānu, demonstrēja, ka ir zināmas ļoti sīkas detaļas par Kurāna apkopošana no pašiem agrīnākajiem gadiem, jo lielākā daļa viņa darba bija par Pravieša (s) līdzgaitnieku dzīves laiku. Tas atstāja uz mani lielu ietekmi, un šis tā saucamais uzbrukums Kurānam gluži vienkārši atkal, kā to norādīju jau iepriekš, lika man turpināt Kurāna studēšanu. (Protams, daudz vēlāk es izlasīju arī atbildes uz Džefrija argumentiem, pilnībā atspēkojot viņa apgalvojumus, ka Kurāns nav ticis saglabāts neskarts.)

Kurāns apsola, ka tas tiks saglabāts

Jebkurā gadījumā, manu uzmanību piesaistīja tas, ko Kurāns pats par sevi saka: “Patiesi, šo Atgādinājumu sūtījām Mēs, un Mēs to jo labi sargājam!”(Kurāns, 15:9)

Tas man likās interesanti, jo Kurānā bija skaidra atsauce uz to, ka iepriekšējās tautas nespēja pilnībā saglabāt saņemto vēsti.[ii] Tādējādi, ņemot vērā to, ko Kurāns teica par iepriekšējām atklāsmēm, šis apgalvojums bija ļoti drosmīgs. Un, netiešā veidā, var tikt uzskatīts par vienu no Kurāna pravietojumiem – man, nākot no jūdu-kristiešu perspektīvas, pravietojumi bija samērā svarīgi. Ja tie nepiepildījās, tas manā uztverē nodarīja lielu kaitējumu; ja tie piepildījās, es to uzskatīju par ļoti labu zīmi.

Jau atkal islāma vēsture uzrāda atšķirīgu scenāriju, nekā tas bija iepriekšējo atklāsmju gadījumā. Pravietis Muhammads (s) dzīvoja tikai pirms 1400 gadiem. Viņš ir viennozīmīgi “visvēsturiskākais” no dažādajiem praviešiem. Tādējādi, Kurāna vēsture ir zināma un dokumentēta.

Kurāns tika saglabāts ar pedantisku rūpību. Kurāns pats sevi apraksta kā “lasīšanu” (Kuran) un kā “grāmatu” (kitāb). Patiesībā, tieši ar šīm divām metodēm arī Kurāns tika rūpīgi saglabāts.

Pravieša (s) dzīves laikā, Pravietim (s) bija īpaši pierakstītāji, kuru darbs bija pierakstīt atklāsmes, kad tās viņam tika atklātas. Kurāns netika atklāts viss uzreiz. Tas tika atklāts un pierakstīts divdesmit trīs gadu garumā. Šajā laikā Pravietis (s) varēja saņemt atklāsmi jebkurā brīdī. Kad tas notika, to varēja pateikt pēc fiziskām Pravietim (s) piemītošām pazīmēm (iemesls, kas dažus vedināja uz apgalvojumiem, ka viņam gluži vienkārši bija epilepsija). Tad viņš pasauca pierakstītājus un pateica viņiem, kas ir ticis atklāts un kur tieši jaunais fragments iederas attiecībā uz to, kas jau bija atklāts no Dieva pirms tam.

Kurāns pats par sevi nav liela grāmata – kopš Pravieša Muhammada (s) laikiem, tas tika saglabāts gan rakstveidā, gan arī cilvēku atmiņās. Baidoties no tā, kas bija noticis ar iepriekšējām reliģiskajām kopienām, daudzi Pravieša (s) līdzgaitnieki iemācījās Kurānu no galvas un veica visu nepieciešamo, lai pasargātu to no jebkāda veida viltojumiem. Kurānu mācās no galvas arī mūsdienās – vēl viens brīnumains Kurāna aspekts. Patiesībā, Dievs saka par Kurānu: “Un [zvēru pie Dieva], nudien esam atvieglojuši Kurānu pieminēšanai, taču vai ir kāds, kas [to] pieminēs?” (Kurāns 54:17)

Līdz pat šai dienai, miljoniem muslimu ir iegaumējuši Kurānu no galvas. Ja grāmatā Rejs Bradburijs Fareheits 451 (Ray Bradbury’s Fahrenheit 451) aprakstītais šodien kļūtu par patiesību un visas grāmatas sadegtu pīšļos, Kurāns tik un tā izdzīvotu. Muslimi spētu to no jauna pierakstīt visā pilnībā no atmiņas.

Neilgi pēc Pravieša (s) nāves, Kurāns tika apkopots, un drīz vien pēc tam oficiālas kopijas tika izsūtītas uz attālām zemēm, lai nodrošinātu teksta autentiskumu. Līdz pat šai dienai cilvēks var aizceļot uz jebkuru pasaules vietu, paņemt Kurāna kopiju un atklāt, ka tas ir identisks visā pasaulē.[iii]

Pat Kurāna valoda, kas ir būtiska, lai saglabātu patieso teksta izpratni, ir tikusi saglabāta.[iv] Ko nevar teikt par iepriekšējiem praviešiem Mozu un Jēzu, kuru valodas – Ebreju un Aramiešu – vairs neeksistē [kā valodas, ko tiek lietotas ikdienā – tulk. piez.].

Kā minēts iepriekš, vislielākās rūpes tika veltītas tam, lai jebkas, kas nepiederēja tiešajai Dieva atklāsmei – pat paša Pravieša (s) teiktais – tiktu turēts pilnībā atstatu no Kurāna. Kurāns nesatur neko citu, kā vien vārdus, ko Pravietis (s) saņēma kā atklāsmi un par kuriem informēja savus līdzgaitniekus, ka tie ir Kurāna daļa. Tādējādi Kurāns pilnībā atšķiras no Bībeles, kas ietver stāstus par praviešiem, komentārus par viņu dzīvi un mācībām, vēstules un ne-praviešu rakstīto un tā tālāk. Kurānā nav atrodami itin nekādi tamlīdzīgi cilvēku veidojumi un papildinājumi.

Šo iemeslu dēļ, Kurāns man jau no sākuma likās divējādi iespaidīgs: Pirmkārt, tas pats skaidri apgalvoja, ka ir Dieva vārds, un ka tajā nav nekādu cilvēku iestarpinājumu. Otrkārt, tas tika precīzi saglabāts no tā atklāsmes brīža. Šie divi aspekti nozīmēja, ka Kurāns satur divus manus loģiskos parametrus reliģijai un atklāsmei. Tā nu es biju gatavs nākamajam solim: izzināt un analizēt tā mācības.

Starp citu, kāds varētu pamatoti jautāt, kāpēc Dievs atļāva izmainīt savas iepriekšējās atklāsmes un nesaglabāt tās. Tam pamatā var būt daudz svarīgu iemeslu. Pirmkārt, kā tas skaidri pateikts viņu pašu rakstos, iepriekšējie pravieši, tādi kā Mozus un Jēzus, netika sūtīti pie visas cilvēces. Viņu vēstis skaidri un gaiši bija domātas Israela ciltīm un viņu laikam. Īstenībā, Dievs māca, ka vēstneši tika sūtīti pie visām tautām, un viņu nolūks bija ierobežots. Pravietis Muhammads (s), un līdz ar to arī viņa atklāsme, ir domāta visai cilvēcei no viņa dzīves brīža līdz Tiesas dienai. Otrkārt, ja viņu atklāsmes būtu saglabājušās, tad sekotāji to varētu izmantot par ieganstu, lai turpinātu sekot saviem praviešiem un atteiktos no Pravieša Muhammada (s). Tā kā vēsturiskie pierādījumi, pretrunīgi apgalvojumi tekstu ietvaros u.tml. skaidri norāda, ka viņu raksti nav detalizēti saglabājušies un viņi nevar apgalvot, ka seko tikai un vienīgi Dieva reliģijai (bez cilvēku jaunievedumiem), tad viņiem nav pamatota attaisnojuma nepamest viņu nesaglabātās atklāsmes, lai dotos pie patiesās, pilnīgās un tiešās atklāsmes no Dieva, kas atrodama Kurānā.

_________________________

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/534/miraculous-quran-part-4/

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/534/miraculous-quran-part-4/)

_________________________

[i] Diemžēl vieta neļauj izvērties detalizētā diskusijā par šo jautājumu, lai gan tas bija īpaši svarīgs manā salīdzinājumā starp Bībeli un Kurānu. Lai neizplūstu detaļās, tiks parādīti viena autora secinājumi par Veco Derību. Pēc garas diskusijas par Toras vēsturi, Dirks secina: „Atzītā Tora nav viens vienots dokuments. Tā ir dažādu izgriezumu sakopojums… ar papildus slāņojumu… Lai gan Mozus, cilvēks kas saņēma oriģinālo atklāsmi, kuru Torai būtu jāpārstāv, dzīvoja ne vēlāk kā 13.gs.p.m.ē. un iespējams pat 15.gs.p.m.ē. atzītā Tora ir datēta ar daudz vēlāku laikmetu. Vecākais identificējamais atzītās Toras fragments, t.i. J, var tikt datēts ne vēlāk kā 10.gs.p.m.ē…Turklāt, šie dažādie fragmenti netika apvienoti atzītajā Torā līdz apmēram 400.g.p.m.ē., kas ir apmēram 1 000 gadus pēc Mozus. Pie tam vēl, atzītā Tora netika pilnībā standartizēta, pirmajā mūsu ēras gadsimtā eksistējot apmēram četriem dažādiem tekstiem, kas ir apmēram 1 500 gadi pēc Mozus. Jāpiebilst, ka ja kāds pieņem Masorētu tekstu kā “visoficiālāko” atzītās Toras tekstu, tad vecākais eksistējošais manuskripts ir datēts ap apmēram 895.g.m.ē., kas ir apmēram 2 300 gadus pēc Mozus. Īsumā, lai gan atzītā Tora varētu saglabāt kādas oriģinālās Toras daļas, tomēr Toras izcelšanās avots ir aizlauzts, pa lielam nezināms un nekādā veidā nevar tikt izsekots līdz Mozum.” Džeralds F.Dirks, “Krusts un Mēness sirpis”; Beltsville, MD, Amana izdevniecība, 2001.gads 53.lpp (Jerald F. Dirks, The Cross & the Crescent (Beltsville, MD: Amana Publications, 2001))

Citas svarīga diskusijas par Vecās Derības autentiskumu var tikt atrastas Maurice Bucaille grāmatā “Bībele, Kurāns un zinātne”; Indianopolisa, IN, American Trust izdevniecība, 1978.gads 1-43.lpp. [Maurice Bucaille, The Bible, the Quran and Science (Indianapolis, IN: American Trust Publications, 1978)] un M.M.Al-Azami grāmatā “Kurāniskā teksta vēsture no atklāsmes līdz apkopošanai: Salīdzināšana ar Veco un Jauno Derību”; Leičestera, Lielbritānija; Lielbritānijas Islāmiskā Akadmija, 2003.gads 211-263.lpp. [M. M. Al-Azami, The History of the Quranic Text from Revelation to Compilation: A Comparative Study with the Old and New Testaments (Leicester, United Kingdom: UK Islamic Academy, 2003)].

Lai gan Jēzus nāca daudzus gadsimtus pēc Mozus, atklāsme ko viņš saņēma nenoceļoja līdz mums diži labāk. Kristiešu grupa, pazīstama kā Jēzus Semināra Biedri (Fellows of the Jesus Seminar) mēģināja noteikt kuri no Jēzum attiecinātajiem izteicieniem var tikt uzskatīti par autentiskiem. Viņi norādīja: „Astoņdesmit divi procenti no evaņģēlijos esošajiem vārdiem, kas saistīti ar Jēzu, patiesībā nebija viņa teikti.” Roberts W.Frunks, Rojs W.Hūvers un Jēzus Seminārs, “Pieci evaņģēliji: Ko Jēzus patiesībā teica?”; Ņujorka, MacMillanas izdevniecības kompānija, 1993.gads 5.lpp. [Robert W. Funk, Roy W. Hoover and the Jesus Seminar, The Five Gospels: What did Jesus Really Say? (New York: MacMillan Publishing Company, 1993)]

Aprakstot evaņģēliju vēsturi viņi rakstīja: “Neapgāžama patiesība ir tā, ka grieķu evaņģēliju vēsture, no to radīšanas pirmajā gadsimtā līdz pirmo kopiju atrašanai trešajā gadsimtā, ir un paliek liela, nezināma un tāpēc neizpētīta teritorija.” Funks u.c. 9.lpp (Funk, et al.)

Bārts Ehrmans savā darbā “Pareizticīgo Rakstu pārmainīšana” ir identificējis kā raksti laika gaitā tika izmainīti. Viņš ievadā norāda savu tēzi, kuru vēlāk pierāda detaļās: “Mana tēze var tikt izteikta vienkārši: pārrakstītāji pa reizei izmainīja vārdus saviem svētajiem tekstiem lai padarītu tos vairāk nepārprotami ortodoksālus un novērstu to nepareizu pielietojumu no to kristiešu puses kas atbalstīja atšķirīgus uzskatus.” Bārts D.Ehrmans, “Pareizticīgo Rakstu pārmainīšana: ”Agrīno Kristologu pretrunu ietekme un Jaunās Derības tekstu”; Ņujorka, Oksfordas Universitātes Izdevniecība, 1993.gads ievads [Bart D. Ehrman, The Orthodox Corruption of Scripture: The Effect of Early Christological Controversies on the Text of the New Testament (New York: Oxford University Press, 1993)]. Tas ir kas līdzīgs kā nolikt karieti priekšā zirgam: Ticībām būtu jābūt balstītām uz nodotajiem tekstiem un tekstus nevajadzētu izmainīt lai tie sāktu atbilst ticībām.

Pievērsiet uzmanību, ka pirmie divi ieraksti saistībā ar pārliecinošu reliģiju ir cieši saistīti viens ar otru. Tas ir vispārēji atzīts fakts no kristiešu puses, ka viņu teksti nav precīzi saglabājušies. Tas nozīmē cilvēku iejaukšanos un sagrozījumus. Tā kā teksts kaut kādā veidā ir ticis sagrozīts, viņi nonāk pie secinājuma ka viņiem šis teksts ir “jāizlabo”. Tādējādi viņi iedod sev pilnīgu autoritāti izlemt kādai būtu jābūt reliģijai. Tādā veidā 2005.gada oktobrī Anglijas bīskapi spēja nākt klajā ar papīru kas noteica, ka ir vairāki Bībeles aspekti, kurus cilvēkam nevajadzētu uzskatīt par patiesiem. Turpinājuma viņi ieskicē kas Bībelē ir patiess un kas nav. Ja oriģinālie teksti būtu bijuši detalizēti saglabāti, nebūtu bijis vajadzīgs veikt nekādus labojumus vai klausīties atkal jaunā autoritātē, kas nosaka kas ir pieņemams un kas ir noraidāms.

[ii] Kurāns pats atsaucas uz iepriekšējo grāmatu sakropļošanu ko veica iepriekšējās tautas, kā arī uz to centieniem apslēpt daļu no atklāsmes. Skatīt, piemēram, Kurānu 5:14-15 un 4:46.

[iii] Detalizēta vēsture par Kurānu un tā saglabāšanu var tik atrasta M.M.Al-Azami grāmatā “Kurāniskā teksta vēsture no atklāsmes līdz apkopošanai: Salīdzināšana ar Veco un Jauno Derību”; Leičestera, Lielbritānija; Lielbritānijas Islāmiskā Akadmija, 2003.gads 1-208.lpp. [M. M. Al-Azami, The History of the Quranic Text from Revelation to Compilation: A Comparative Study with the Old and New Testaments (Leicester, United Kingdom: UK Islamic Academy, 2003)].

[iv] Atšķirības starp klasisko arābu valodu (Kurāna valodu) un mūsdienu standarta arābu valodu ir niecīgas un mazsvarīgas. Tāds kurš pilnīgi neko nezina par arābu valodu var pašķirstīt sekojošu grāmatu, kas norāda kad šādas atšķirības parādās: Elsaid Badavi, M.G.Karters un Adrians Gullijs, „Mūsdienu rakstītā arābu valoda: Visaptverošā gramatika”; Londona: Routledža, 2004.gads. [Elsaid Badawi, M. G. Carter and Adrian Gully, Modern Written Arabic: A Comprehensive Grammar (London: Routledge, 2004)]



  • Atstāt komentāru