Brīnumainais Kurāns (8/11): No mežonības uz svētumu Pārliecība

Džamals Al-Dīns Zarabozo (Jamaal al-Din Zarabozo) – ASV islāma aprindās populāra personība – stāsta par Kurāna brīnumiem un to ietekmi uz viņa ceļu pie islāma.

Astotā daļa: Kurāna iespaids uz pravieša līdzgaitniekiem un vēlākām paaudzēm.

21_42-36532366-1680x1050Manu uzmanību piesaistīja fakts – par to jau atkal lasīju ne-muslimu darbos – ka Kurānam bija neizdzēšams iespaids uz pravieša Muhammada (s) līdzgaitniekiem. Šis efekts bija tik spēcīgs un noturīgs, ka noveda pie veselas paaudzes pasaules uzskatu maiņas.

Nedrīkstam aizmirst par arābu pagānisko pagātni un viņu elkdievību. Tajos tālajos laikos, viņu dzīvesveids bija nesakārtots: dīkdienība, alkohola lietošana, amorāla uzvedība, slepkavības un cilšu nesaskaņas plosīja sabiedrību. Viņi bija pazīstami arī ar to, ka bieži nogalināja jaundzimušās meitenes. Un tomēr vajadzēja tikai aptuveni divdesmit gadus, lai lieta, ko iesāka viens cilvēks ar Dieva svētību un Kurāna brīnumainās ietekmes palīdzību, saknē mainītu Arābijas pussalas ļaudis un saistītu tos ciešām žēlsirdības un ticības brālības saitēm. Šī brālības sajūta bija tik spēcīga, ka viss, kas notika ar vienu no ticības brāļiem, tūdaļ ietekmēja visus pārējos. Piemēram, bija pašaizliedzības gadījumi, kad kāds dalījās ar savu bagātību un pat bija gatavs ziedot dzīvību ticības brāļa dēļ, ar kuru viņš pirms tam bija bijis nesamierināms ienaidnieks.

Iespējams, viens no spilgtākajiem muslimu vidū notikušo pārmaiņu raksturojumiem ir līdzgaitnieka Džafāra Ibn Abu Taliba atbilde Abesīnijas valdniekam, kad tas jautāja par pravieša Muhammada (s) misiju:

“Ak, valdniek! Ilgi mēs ticējām elkiem, darījām neiedomājamas neprātības, ēdām maitas gaļu, novērsāmies viens no otra, lējām nevainīgo asinis un apspiedām vājos. Vēstnesis, ko Dievs izvēlējās no mūsu vidus, bija mums zināms ar savu izcelsmi, viņš bija cēls, labsirdīgs un taisnīgs. Viņš mūs pievērsa islāmam, viņš mums parādīja dzīvi bez pagānisma, bez muļķīgas un neapdomātas rīcības, bez asins izliešanas un kariem. Viņš lika mums atteikties no meliem, dzīvot mierā un saskaņā ar kaimiņiem, radiniekiem, ar visiem cilvēkiem un ar sevi, jo mēs visi esam brāļi! Viņš mums izskaidroja, ka nedrīkst celt neslavu tikumīgām sievietēm. Viņš parādīja mums, kā naktīs klusi raud bāreņi, aplaupīti un pazemoti, un kā mēs bezjēdzīgi izniekojam dārgo laiku, ko Dievs mums piešķīris šajā pasaulē. Pravietis mums pavēlēja pielūgt tikai Dievu un tikai Viņu Vienīgo, ievērot gavēni, lūgties Visaugstāko, dalīties ar tuvāko. Un mēs viņam paklausījām, sekojām viņam un viņa mācībai, aizmirstot un nogrūžot dziļākajā aizā mūsu pagātnes kļūdas, muļķīgos karus un brāļu slepkavības. Mēs noticējām vienīgajam Dievam, uzticējāmies vēstnesim, lai ietu pa ticības un patiesības ceļu, ievērojot visu, kas kļuva atļauts un aizliegts, kā caur pravieti mums pavēlēja Visaugstākais. Taču mūsu tauta novērsās no mums un sāka pretoties izmaiņām. Centās sašķobīt mūsu ticību un novērst no patiesā ceļa, lai atkal dzīvotu kā senāk, pielūdzot elkus un atsakoties no Dieva.” (Pravieša sīra (pravieša dzīves apraksts), uzrakstījis Ibn Hišams, ticams hadīss, saskaņā ar Albani)

Šī paaudze savukārt pauda vēstījumu pārējai pasaulei. Tie bija ļaudis, kas no tumsas bija vesti uz gaismu un uz Dieva taisnā ceļa. Reiz Persijas imperators diviem muslimiem jautāja, kāpēc tie ir ieradušies viņa zemē, un tie abi, neatkarīgi viens no otra, atbildēja, ka ir Dieva sūtīti, lai atbrīvotu ļaudis no tumsas un vestu tos uz izgaismotu dzīvi, Dieva pielūgsmi, tā vietā, lai baidītos no elkiem. Uz brīvību apspiestības vietā un Dieva taisnīgumu dzīves netaisnību vietā. (Ismaīls Ibn Kasīrs “Al-Bidaayah wa al-Nihaayah”)

Pravieša mūža laikā var redzēt, kā šie cilvēki kļuva par dievbijīgu paaudzi, kas dzīvoja, bīstoties Dieva un cerībā uz Dieva atalgojumu. Pastrādātie grēki pārvērtās patiesā grēku nožēlā Dieva priekšā. Tādam, kas reiz paklupis, nav viegli to neizdarīt vēlreiz – tāda nu reiz ir cilvēka daba. Visaugstākais to zina un vienmēr gatavs piedot tam, kurš gatavs uzņemties atbildību par savu rīcību, kurš ir apdomājies un sapratis, ka labāk ir saņemt sodu te un tagad, nevis stāties Dieva priekšā kā grēciniekam. Tā bija arī gadījumā ar Māizu ibn Māliku Al-Aslamu un sievieti no Al-Gamidi dzimtas. Reiz viņi ieradās pie pravieša, jo abi bija pārkāpuši laulību. Abi dziļā nožēlā vēlējās izpirkt savu vainu. Sievietei pravietis pavēlēja atgriezties pēc bērna piedzimšanas. Kad viņa atgriezās un lūdz pēc grēku izpirkšanas, pravietis teica, lai viņa nāk atkal, kad būs beigusi barot bērnu ar krūti. Kad tas brīdis pienāca, sieviete vēlreiz stājās Pravieša priekšā, lai atbildētu par izdarīto. Un tikai tad pravietis Dieva vārdā izdarīja to, ko viņa lūdza – attīrīja viņu no grēka. Viņš zināja, ka viņa ieradusies ar tik patiesu nožēlu, ka to apšaubīt nebija ne mazākā iemesla. Par viņas nožēlu pravietis tad teica: “Zvēru Tā priekšā, Kura rokās ir mana dvēsele, viņas nožēla bija tik patiesa, ka tad, ja nodokļu ievācējs tā nožēlotu, tad Dievs piedotu arī viņam.” (abus stāstus minējis Muslims)

Šī spēcīga ietekme uz cilvēku ticību turpinājās arī pēc pravieša Muhammada (s) nāves. Ir ļoti daudz pierādījumu un liecību tam, kā līdzgaitnieki centās izplatīt Dieva vēsti pasaulē.

Muslimu karavīru nevainojamais raksturs un īpašības reiz tika slavinātas ar kāda romiešu karavīra vārdiem: Naktī redzi, ka viņi lūdzas; dienā redzi, ka viņi gavē. Viņi tur savus solījumus, veic krietnus darbus, iznīdē ļaunumu un savā starpā ievēro pilnīgu līdztiesību.”

Cits liecināja: “Viņi ir jātnieki dienā un askēti naktī. Viņi maksā par savu ēdienu pašu iekarotajās teritorijās. Viņi pirmie sveicina, kad ierodas kaut kur, un viņi ir drošsirdīgi karotāji, kuri bez pūlēm iznīcina ienaidnieku.”

Trešais teica: “Naktīs liekas, ka tie nepieder šai pasaulei un viņiem nav citas nodarbes, kā tikai veikt lūgšanas, bet dienā, kad redzi tos zirgu mugurās, liekas, ka viņi visu mūžu nav darījuši neko citu. Viņi – lieliski loka šāvēji un lieliski šķēpa metēji, bet viņi ir tik dziļi reliģiozi un piemin Dievu tik bieži, ka viņu sabiedrībā gandrīz nekad nedzird runājam par ko citu.” (citāts no Abdul Hasana An-Hadvi “Islāms un pasaule”)

Pateicoties Kurānam, islāma mācības sasniedza arvien vairāk cilvēku ārpus Arābijas pussalas. Islāms ietekmēja Eiropas kultūras attīstību, tā ietekme bija jūtama arī Renesanses tapšanā. “Eiropas intelektuālās attīstības vēsture” autors Džons Dreipers (John Draper) raksta: “Bizantijas imperatoram Justiniānam nenoliedzami bija milzīga ietekme uz tā laika cilvēces intelektuālo attīstību, bet četrus gadus pēc viņa nāves Mekā, Arābijā, pasaulē nāca cilvēks, kura ietekme uz cilvēku rasi kopumā ir visglobālākā.” (no grāmatas “Islāms – pirmā un pēdējā reliģija”) Šī publikācija izgaismoja daudz nesaprotamu lietu un kļuva man par sava veida ceļvedi islāma pasaulē. Rakstot 19. gadsimtā, Dreipers bija ļoti vīlies un šķietami dusmīgs par to, ka muslimiem pastāvīgi tika liegta pienākošās atzinība par viņu devumu Eiropas sabiedrības un civilizācijas attīstībā. Piemēram, viņš raksta: “Mēs esam parādā šiem Sarascēņiem par daudziem mūsu personīgajiem komfortiem. Tā kā reliģija viņiem mācīja tīrību, viņi nespēja ģērbties saskaņā ar Eiropas iedzīvotāju modi apģērbā, kas netika mainīts, līdz tas saira pats no sevis, kļūstot par nožēlojamu insektu un smaku perēkli… Viņi iemācīja mums lietot un bieži mainīt linu un kokvilnas apakšveļu, ko sievietes joprojām sauc tā arābu izcelsmes vārdā…” (Dreipera darbs man šobrīd nav pieejams, tāpēc šis citāts ņemts no Aslama Mandžī grāmatas “Krusta gājieni: Toreiz un tagad”.)

Daudz zinātnieku ir atzinuši islāma un Kurāna mācību nozīmi cilvēces attīstībā. Pazīstamais domātājs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw) reiz teica: “Es vienmēr esmu cienījis Muhammada reliģiju tās brīnišķīgās vitalitātes dēļ… Es paredzu, ka Muhammada reliģija varētu būt pieņemama Eiropai rīt, jo tā kļūst pieņemama Eiropai šodien. Viduslaiku garīdznieki, nezināšanas vai fanātisma dēļ, muhamedānismu nomelnoja vistumšākajās krāsās. Faktiski viņi mācīja neieredzēt Muhammadu un viņa reliģiju. Viņiem Muhammads bija Antikrists. Es veicu izpēti par viņu: brīnišķīgs cilvēks un, manuprāt, tāls no tā, lai būtu Antikrists; viņu vajadzētu saukt par cilvēces glābēju.” (“Dažu izcilu zinātnieku vēstuļu apkopojums”, izdevējs Woking Muslim Mission. Patiesībā, daudzi rietumu domātāji – ne-muslimi ir izteikuši atzinīgus vārdus par Islāmu, Pravieti Muhammadu, miers viņam un Allāha svētība, un Kurānu. Minētajā darbā apkopoti daudzi tādi citāti un interesanti izteikumi.)

______________________

Autors: Džamāls Al-Din Zarabozo; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.lv pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/541/miraculous-quran-part-8/

(Article by: Jamaal al-Din Zarabozo; this article has been translated by www.parislamu.lv from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/541/miraculous-quran-part-8/)



  • Atstāt komentāru