Patinot laiku atpakaļ, es saprotu, ka nebiju diez cik viegli audzināms bērns. Mana māte uzaudzināja mani un padarīja par to, kas esmu šodien, ar milzīgu pacietību un iecietību. Es biju īgna meitene, kurai pietika ar mazu neveiksmi, lai kļūtu aizkaitināta. Es nevarēju ciest, ja kaut kas nenotika man pa prātam. Pat mazas novirzes no manas ikdienas rutīnas, negaidītu viesu ierašanās, neapmierinošas sekmes skolā vai maltīte, kuru nebiju gribējusi, spēja izpostīt manu garastāvokli un sabojājot ne tikai manu, bet arī man tuvo cilvēku dienu. Bet manas mātes siltie apskāvieni un nemitīgās lūgšanas izveidoja mani. Es daudz no viņas mācījos. Mācības, kas atvēra man acis, un neapšaubāmi pateicoties kurām es spēju noturēties virs ūdens.

Es uzaugu, vērojot savu mīļo māti. Viņas attieksmi pret problēmām, viņas problēmu risināšanas metodes un viņas paļāvību uz savu vislielāko dārgumu – ticību Dievam. Es no tā visa mācījos, un tas izmainīja manu dzīves uztveri. Kad tas notika? Es nevaru to precīzi pateikt, bet burvestība notika.

Spilgti atceros, kā grūtos brīžos mātes nelokāmā nostāja mēdza man iedzelt un laupīt man līdzsvaru. Bet viņas balss – kuras atbalsi es spēju sadzirdēt pat tagad, rakstot šo rakstu – lēnām izdzēsa visas šaubas, visus strīdus un visas dusmas, kas man bija pret manu likteni un dzīvi. Viņas risinājums visām nelaimēm bija mesties ceļos Dieva priekšā, veikt lūgšanu Salat-ul-Hadžat un atstāt visu Viņa rokās. Pieceļoties no lūgšanu paklājiņa, viņa atlika naudas summu sadakai (labdarībai), cik nu viņas maciņš atļāva, un tad šķita mierīga kā rīta debess. Viss, ko viņa tad teica, bija: „Dievs ir Varens; Viņš nekad neatstāj savu kalpu ciešanās.”

Katru reizi, kad viņa veica šo darbību, Dievs pierādīja, ka viņai ir taisnība, un tas nostiprināja gan viņas, gan arī mūsu ģimenes ticību. Mūsu kuģis nekad nenogrima. Viņas ticība Dievam un viņas asaras uz lūgšanas paklājiņa izveda mūsu ģimeni no mūsu dzīves briesmīgākajiem mirkļiem. Bija brīži, kad mēs bijām tik ļoti emocionāli un finansiāli nospiesti, ka man vajadzēja sakopot visus savus spēkus, lai nenicinātu ikvienu laimīgu radību uz šīs pasaules. Tomēr, vērojot savu māti stājamies pretī izaicinājumam pēc izaicinājuma ar neko vairāk, kā nesatricināmas ticības zobenu rokās, mana ticība šai panacejai „Ticība Dievam” kļuva stiprāka un stiprāka, līdz visi manī esošie aizvainojumi un neiecietība pārvērtās par sabr (pacietību). Lai gan man vēl daudz jāmācās, tomēr manas mātes spēks un izturība ir iepazīstinājusi mani ar ceļu, kas ved uz mūžīgu mieru un panākumiem.

Mana māte bieži citēja Kurāna rindu, kurā ir mierinājums katrai satrauktai dvēselei. Tā saka: „Nevienai dvēselei Allāhs neuzliek vairāk par tās spēkiem…” (Kurāns 2:286)

Ja mēs patiesi ticam, ka šī pasaule, kurā dzīvojam, ir tikai pārbaudījums pirms mūžīgās dzīves, tad nekas šajā pasaulē mūs neapbēdinās un nelaupīs mūsu garam spēju cīnīties par labāku rītdienu.

Šodien, atskatoties pagātnē, es nevaru nebrīnīties par to, kā caur savu paraugu māte spēja mani izmainīt. Reizēm viņas miers kaitināja manus uzvilktos nervus. Bet, kad es biju bezspēcīga grūtību priekšā, man vienkārši bija jāpadodas un jāgaida. Un tas palīdzēja augt manai izturībai.

Redzot mātes ticību Dievam uzvaram katru reizi, es sapratu, ka mums visiem agri vai vēlu ir jāpadodas Dieva gribai. Jo Viņš vienīgais ir Kungs un Viņam vienīgajam ir vara pār pagātni, tagadni un nākotni. Jāpadodas ir mums visiem – vai nu ar prieku vai nelabprāt! Tomēr, ja darām to no brīvas gribas, mēs rodam tādu labpatiku, kuru var īstenot un glabāt tikai tie, kas meklē Dieva mīlestību un tuvību pāri visiem citiem labumiem.

Dzīve var sniegt mums daudz mācību, bet dažas no tām mūs padara par tiem, kas mēs esam. Šodien es varbūt esmu tālu no savas mātes, bet, kad vien mani piemeklē nelaime, es atminos manas mātes zobenu. Godīgi sakot, tas ir ‘ierocis’, kas vienmēr trāpa mērķī.

_________________________________

Raksta autore: Nida Umer; raksta avots: www.hibamagazine.com

Nidai Umer ir maģistra grāds starptautiskajās attiecībās un šobrīd viņa ir mājsaimniece. Pirms laulībām viņa strādāja kā skolotāja. Viņa mīl lasīt un rakstīt un cer ņemt dalību sabiedrības uzlabošanā un progresā, izmantojot to nelielo zināšanu daudzumu un spējas, ar kurām Dievs viņu ir apveltījis.