Labs vairo labo Muslimu pasaule

Assalamu aleikum,

Vēlos jums pastāstīt par vienu ideju, kas radās manā galvā un pārauga par akciju. Varbūt ne pašu lielāko, salīdzinot ar citām, bet tomēr…

14111641_10208560615106224_575578154_nKatru gadu, tuvojoties skolai, sākas tāds kā neliels drudzis: skolas somas, formas, piederumi – gatavošanās jaunajam mācību gadam. Man vēl dēli salīdzinoši mazi, tādēļ viņiem tas sagādā īpašu prieku un došanās uz skolu tāpat.

Pagājušajā gadā manā ģimenē bija situācija, ka skolas piederumi no iepriekšējā gada vēl līdz galam nebija nolietojušies, bet mēs jau pētījām skatlogos jaunus. Radās jautājums – vai maz vajag jaunu? Tā kā man vienmēr jaunam mācību gadam ir bijis viss jauns, man šāds jautājums likās lieks, jo uztvēru jaunās mantas kā pašsaprotamas – tādu kā nerakstītu likumu. Nelielā sadzīves kaujā, es, protams, uzvarēju – sapirkām visu jaunu, sapakojām to, kas bija palicis no iepriekšējā gada, un atdevām labdarībai. It kā jau viss labi, bet kāda skabardziņa sirdī bija aizķērusies un nelika man mieru.

Man bija jādomā par trūcīgajiem bērniem, kuriem netiek šī jaunā soma. Te, Hurghadā (Ēģiptē), ir visai krasa atšķirība starp slāņiem. Tā nu es aizdomājos par to mazo žiperi, kurš ir piedzimis pavisam nabadzīgā ģimenē, kurā, kā likums, viņam ir daudz māsu un brāļu. Protams, visiem mums Allāhs ir norādījis vietu, un tas ir ar nodomu. Šoreiz ne par to, bet gan par tā mazā bērna sirsniņu. Viņš dzīvo savu dzīvi, saņem savu daļu mīlestības (jo tā jau nav naudā), bet kopš pirmajiem saprāta soļiem viņš saprot, ka kurpes, bikses un arī viss cits būs ‘mantojumā’ no lielākajiem brāļiem, jo ģimenē vienkārši nav naudas. Šādi mazuļi daudz ātrāk pieaug, jo saskaras ar dzīves realitāti. Viņi saprot, ka ir daudz lielisku lietu, ko var nopirkt par naudu, bet, ja tās ir maz, tad tiek pirkts tas, kas ir nepieciešams, nevis tas, kas ir lielisks.

14081054_10208560615986246_776295996_nTā nu pienāk pirmā skolas diena: bikses ir no viena brāļa, soma no otra un, Alhamdulillāh, ir no kā paņemt! Šis bērns jau visu saprot un nežēlojas… Un tomēr, man nekad un neviens neiestāstīs, ka kaut kur dziļi, pavisam paslēpts nav sapnītis: cik gan būtu labi, ja man būtu jauna soma, jaunas lietas…

Tā nu es apņēmos darīt sekojošo: man ir divi skolnieki, tātad es, inša Allāh, katru gadu pagādāšu vēl divas somas ar nepieciešamiem piederumiem un piepildīšu kādu divu sirsniņu sapnīšus. Esmu no cilvēkiem, kuram kas uz sirds, tas uz mēles (ne vienmēr tas ir labi, bet šoreiz tomēr bija). Pastāstīju draugiem, un viņi izteica vēlēšanos piedalīties. Nolēmu dalīties ar savu ideju sociālajos tīklos, un izrādījās, ka šādu cilvēku, kas vēlas palīdzēt, nav mazums. Tā arī radās labdarības akcija: Jauns gads ar jaunu somu!

Ideja vienkārša:

-          Facebook (grupās, kur ir Hurghadā dzīvojošie) izplatīju ziņu krievu un angļu valodās par šo akciju, tās ideju, noteikumiem, norisi, laika periodu.

-          Pēc tam nāca visai aktīvs mēnesis, kur tikos ar cilvēkiem, atskaitījos tajā pašā Facebook, lai visiem būtu skaidrs, ka akcija nebeidzas tikai ar naudas savākšanu.14138533_10208560628186551_262967945_n

-          Par atskaitēm ir jāpiebilst, ka daudzi ziedotāji bija muslimi un saprotamu iemeslu dēļ negribēja, ka atklāju viņu vārdus, tādēļ es rakstīju viņu nodarbošanos, valstis vai kādu citu norunātu tekstu (piemēram: nirējs, smaidīgais, Latvija (bija ziedojumi arī no Latvijas un citām valstīm), lai viņi redzētu, ka viņu ziedojums tiek pieskaitīts, bet devējs palicis noslēpumā.

-          Galu galā akcija beidzās, devos uz veikaliem, bāzēm un stāstīju tur par ideju, tā saņemot papildus atlaides un visu sapirku. Sapakojām – pakotāju man gana, Alhamdulillāh. Visu procesu, protams, fotografēju un publicēju.

-         14101844_10208560625506484_1101649702_n Tad pienāca pats foršākais (kā man šķita) un psiholoģiski smagākais (kā izrādījās) moments – somu atdošana, jo satikties ar skarbo dzīves realitāti nav nemaz tik vienkārši.

-          Atrast, kam atdot, bija viegli. Devos uz skolu, kurā mācās trūcīgie bērni, un saņēmu no viņiem sarakstu, jo viņiem šie bērni ir reģistrēti. Daļa somas aizgāja šai skolai, un daļu aizvedu uz nabadzīgiem rajoniem un jautāju pēc pašām kuplākām ģimenēm.

Te gribu pastāstīt par vienu puisi… viņa skatiens man seko vēl šodien. Tātad iebraucu vienā rajonā, dalu somas, un netālu stāv kādus 8 – 9 gadus vecs puisis. Ik pa laikam paskatos uz viņu un redzu, ka grib arī sev somu, bet kautrība neļauj viņam pagrūst citus mazākos malā un nostāties pašā priekšā. Viņš pacietīgi gaida, līdz pienāks viņa kārta, un pienāk, un, protams, es pagriežos un saprotu, ka somu vairs nav. Skatos uz viņu un… šīs emocijas nav aprakstāmas. Viņš arī redz, ka somu vairs nav, bet visi viņa spēki ir veltīti tam, lai man neparādītu, ka asaru kumols ir pavisam augšā, tā ka nevar elpu ievilkt. Es viņam saku, ka rīt atvedīšu somu un pietam vēl labāku, nekā visiem pārējiem. Bet viņš tik turas, lai nesāktu raudāt, jo viņam ir pilnīgi skaidrs, ka rīt neviens neatbrauks, jo brīnumi tik bieži nenotiek. Kādu sekundi pirms viņš pagriežas, viena asara tomēr noslīd… atstājot šauru svītru uz bērna noputējuša vaiga.

Lieki piebilst, ka nākamā dienā es viņu atradu, un viņš tika pie savas jaunās somas, pilnas ar visādiem našķiem. Tomēr šis skatiens ir palicis ar mani. Te es gan praktiski nefotografēju (kaut arī bija nodoms), jo roka vienkārši necēlās…14111978_10208560625586486_850739373_n

Par pagājušā gada akciju var izlasīt Facebook grupā “Group for good people”. Arī šogad šī akcija notiek, un ja kādam ir vēlme piedalīties, tad droši rakstiet… tomēr šis nav reklāmraksts. Es to uzrakstīju, lai aicinātu visus mūs, latviešu muslimus, atcerēties par tiem, kuriem nav tā paveicies. Atcerieties par trūcīgajiem tajos patīkami satraucošajos dzīves brīžos, kad pērkat ko jaunu, kas varbūt ne vienmēr ir tā brīža nepieciešamība. Arī nevajadzīgas lietas ir jāpērk, tā ir liela daļa no laimes. Bet kad saproti, ka gribas jaunu segu, bet vecā vēl labu labā, tad atdod savu veco citiem, vai vēl labāk, ja ir iespēja, nopērc divas un vienu iedod tiem, kuriem nav nevienas. Ja katrs muslims ik pa laikam tā izdarītu, un aicinātu tāpat rīkoties arī citus, tad pasaule kļūtu daudz gaišāka. Nemaz nerunājot par to, ka Allāhs visu redz, un eņģeļi pieraksta katru labo darbiņu, kas saņem vairākkārtīgu atalgojumu.

Vēlos uzsvērt, ka nevajag kautrēties un baidīties, aizbildinoties: ko tad es viens varu izdarīt? Pēc pirmās akcijas, es sapratu, ka ikviena labā lieta ir no svara – pat ja mani neviens neatbalstītu, un es uzdāvinātu jaunas skolas somas tikai diviem bērniem, tad tie ir veseli DIVI bērni, DIVI sapņi, DIVAS dzīves. Tas ir ļoti daudz, jo, iespējams, šis brīnums paliks ar tiem bērniem, līdz viņi izaugs, un arī viņu mājā būs nerakstīts likums – cik skolnieku, tik papildus somas tiem, kuriem nav nevienas…

Lai Allāhs ir ar jums, lai Allāhs atver jūsu sirdis, lai Allāhs dod jums un man iespēju izdarīt ko labu vēl un vēl. Āmin.

Ilze Leila Strūberga



  • Atstāt komentāru