Islāma pravieši: Banū Isrāīl nepaklausība Islāma pravieši, Islāma vēsture, Vēsture

moses-overlooking-promised-land-rane_1318228_inlDievs bija ļoti iecietīgs pret Mūsu un deva viņam visu, ko vien viņš prasīja lūgšanās priekš savas tautas. Kad Mūsā nonāca no Tūr kalna ar Toru (Dieva doto Grāmatu), viņš lika saviem ļaudīm lūgt Dievam piedošanu un ticēt tikai vienam vienīgajam Dievam.

Būdami stūrgalvīgi pēc dabas, Mūsas ļaudis atteicās ticēt Dievam, līdz viņi paši nebūs redzējuši Viņu ar savām acīm. Mūsā centās kā vien varēja izskaidrot viņiem, ka tas nav iespējams, bet viņi tomēr uzstāja.

Visbeidzot, viņš izvēlējās septiņdesmit vīrus no savas tautas un paņēma viņus sev līdzi Tūr kalnā, kur viņš runāja ar Dievu. Tomēr arī ar to nepietika, lai viņus pārliecinātu. Viņi pastāvēja uz to, ka grib redzēt Dievu paši ar savām acīm. Dievs sadusmojās par viņu stūrgalvību. Mežonīgi zibeņi, pērkons un zemestrīce iznīcināja visus septiņdesmit vīrus.

Kad Mūsā to redzēja, viņš no sirds lūdzās Dievu piedot viņa tautai: “Ak, mans Dievs, apžēlojies par mums. Neiznicini mūs visus dēļ dažu muļķības.” Dievs parādīja viņiem Savu žēlastību un atdzīvināja visus septiņdesmit vīrus, lai viņi kļūtu pateicīgi. Viņi piecēlās, acis berzēdami, un bija pārsteigti par šādu brīnumu.

Dievs teica: “Mana žēlastība būs ar tiem, kuri dara labu un dod labdarībā… un ar tiem, kas seko praviešiem, kuru vārdi parādās viņu grāmatās Indžīl (Evaņģēlijā) un Torā (Vecajā Derībā). Tie ir tie, kuri būs veiksmīgi.”

Kad vīri atgriezās pie saviem ļaudīm, viņi izstāstīja par notikušo un teica, ka Mūsā patiešām bija Dieva pravietis. Viņi lika tautai ticēt tam, ko viņš teica. Tomēr tauta joprojām šaubījās un nevēlējās klausīties.

Mūsa griezās ar lūgšanu pie Dieva, un jau atkal Dievs atbildēja ar brīnumu – paceļot Tūr kalnu pār ļaužu galvām. Kad viņi redzēja, ka kalns ir gatavs krist pār viņu galvām, viņi izbijās un sauca: “Tagad mēs ticam, ka Mūsa ir Dieva pravietis, un Tora patiesi ir Viņa atklātie raksti.”

***

Atceries, ka Dievs apsolīja Banī Isrāīl viņu priekšteču zemi, kur viņi varētu dzīvot mierā. Tāpēc kad Banī Isrāīl sasniedza Sina (vietu, kas bija tuvu apsolītajai zemei), Mūsa lika viņiem turp doties ar drosmi un stipru ticību Dievam, apsolot viņiem uzvaru, ja viņi tā darīšot.

Tomēr Banī Isrāīl pietrūka drosmes un mērķtiecības. Viņi bija nelabojami slinki. Viņi atteicās ieiet pilsētā. Tad Mūsa izvēlējās divpadsmit vīrus, kurus aizsūtīja izlūkot situāciju pilsētā.

Kad vīri atgriezās, viņi visi, izņemot divus, sāka stāstīt šausmu lietas par ienaidnieku stiprumu. Ļaudis satraucās un atteicās ieiet zemē, uz kuru Mūsa viņus ar tik lielām grūtībām bija atvedis. “Mēs sēdēsim šeit un gaidīsim, Mūsa. Tu un tavs Dievs varat iet un cīnīties,” viņi teica. Tad nu vairs nebija itin nekas, ko Mūsa varēja iesākt, lai viņiem palīdzētu.

Dievs bija izrādījis ārkārtīgu žēlastību pret stūrgalvīgajiem Banī Isrāīl. Viņš bija palīdzējis viņiem un atkal un atkal piedevis. Viņš bija rādījis viņiem brīnumus, bet viņi tāpat Viņam neticēja. Viņi pat bija mocījuši paši savu pravieti Mūsu. Tieši tāpēc viņi tika nolemti klīst pa pasauli bez dievišķās vadības.

_______________________________

 



  • Atstāt komentāru