Daudziem, tajā skaitā arī muslimiem, nav pareiza priekšstata par pielūgsmes (ibādas) koncepciju islāmā. Vispārējā nozīmē ar pielūgsmi apzīmē tādu rituālus kā lūgšanu (solā) un gavēņa vai labdarības veikšanu. Šī ierobežotā izpratne par pielūgsmi ir tikai daļa no tā, ko pielūgsme nozīmē islāmā. Tieši tādēļ tradicionālā pielūgsmes definīcija islāmā ir visaptveroša – tajā ietilpst gandrīz viss, kas saistīts ar cilvēka darbības sfērām. Definīcija skan aptuveni šādi: “Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.”

Citiem vārdiem sakot, pielūgsme ir viss, ko darām vai sakām Dieva labpatikas dēļ. Tas, protams, ietver gan rituālus, gan arī pārliecības, sociālās aktivitātes un personīgo devumu apkārtējo cilvēku labklājības labā.

Islāms skatās uz indivīdu kopumā. Cilvēkam ir pilnībā jānodod sevi Dieva rokās, gluži tāpat kā Kurāns deva norādījumu to darīt Pravietim Muhammadam (s):

Saki (Muhammad): “Patiesi, mana lūgšana un mana upurēšana, mana dzīvība un mana nāve – Allāham, pasauļu Kungam, Kuram nav nekāda līdzdalībnieka, un tieši tas man ir pavēlēts man, un es esmu pirmais no padevīgajiem.” (Kurāns 6:162-163)

Ja nododam sevi kāda rokās, tad visām mūsu aktivitātēm būtu jābūt saskaņā ar tā instrukcijām, kura rokās atrodamies. Islāms, kā dzīvesveids, liek saviem sekotājiem veidot visus viņu dzīves aspektus (gan reliģiskos, gan sekulāros) saskaņā ar tā mācībām. Šāds apgalvojums var likties nepierasts tiem, kas uztver reliģiju kā personiskas attiecības starp cilvēku un Dievu, kuras neiespaido cilvēka darbības ārpus reliģiskiem rituāliem.

Patiesībā islāms nevērtē augstu vienkārši rituālus, ja tie tiek izpildīti mehāniski un neatstāj nekādu iespaidu uz cilvēka iekšējo dzīvi. Sekojošā pantā Kurāns uzrunā ticīgos un viņu ebreju un kristiešu kaimiņus, kuri pārmeta muslimiem par kiblas (virziens, kurā vēršas lūgšanas laikā) maiņu:

Labestīgums nav tajā, ka vēršat savas sejas pret austrumiem vai rietumiem, bet labestīgums ir to [cilvēku ticībā], kuri noticējuši Allāham, Pēdējai dienai, eņģeļiem, Rakstiem un praviešiem, kuri [savu] mantu, pašiem to mīlot, devuši radiniekiem, bāreņiem, nabagiem, ceļa vīram, lūdzējiem un nebrīvu kalpu [atbrīvošanai]; kuri pildīja [rituālo] lūgšanu, deva attīrīšanas nodokli un pildīja lūgumus, reiz tos noslēguši, un [it īpaši to cilvēku ticībā, kuri ir pacietīgi sūrās dienās un lielās bēdās, un arī kaujas laikā. Tādi ir tie, kuri ir bijuši patiesi, un tieši viņi ir tie dievbijīgie! (Kurāns 2:177)

Darbības, kas minētas šajā pantā, ir taisnuma izpausmes un sastāda tikai daļu no pielūgsmes. Pravietis Muhammads (s) teica, ka ticība ir pielūgsmes pamats un ka to “veido vairāk nekā sešdesmit atzaru, pats augstākais no kuriem ir ticība Dieva vienībai (t.i., tam, ka nav nekā pielūgsmes vērta kā vien Dievs un Dievs ir Unikāls,) un pats zemākais šajā pielūgsmes skalā ir gružu un kavēkļu attīrīšana no ceļa.”

Pienācīgs un kārtīgs darbs islāmā ir daļa pielūgsmes. Pravietis (s) ir teicis: “Ja kāds naktij iestājoties ir noguris no sava darba, Dievs piedos viņa grēkus.” Zināšanu iegūšana ir starp augstākajām pielūgsmes formām. Pravietis (s) saviem laikabiedriem teica, ka “zināšanu iegūšana ir katra muslima (reliģisks) pienākums.” Kādā citā reizē, viņš teica: “Zināšanu iegūšanas viena stunda ir labāka par septiņdesmit gadiem lūgšanu.” Sociālā pieklājība un sadarbība ir daļa pielūgsmes, ja tā tiek veikta Dieva dēļ. Pravietis (s) ir teicis: “Sagaidīt draugu ar smaidu uz lūpām ir labdarība, palīdzēt kādam uzlikt nesamo nastu uz dzīvnieka ir labdarība, un piepildīt sava kaimiņa spaini ar ūdeni ir labdarība.”

Ir svarīgi atzīmēt, ka arī savu tiešo pienākumu pildīšana tiek uzskatīta par pielūgsmi. Pravietis (s) teica, ka tas, ko cilvēks maksā savas ģimenes labā, ir sava veida labdarība; cilvēks tiks par to atalgots, ja šie līdzekļi iegūti likumīgā ceļā. Laipnība pret ģimenes locekļiem ir pielūgsmes izpausme, gluži tāpat kā ēdiena likšana sava dzīvesbiedra mutē. Pat darbības, ko mēs patiesi izbaudām, ja tās ir veiktas saskaņā ar Pravieša (s) norādījumiem, tiek uzskatītas par pielūgsmes daļu. Pravietis (s) teica saviem līdzgaitniekiem, ka viņi tiks atalgoti pat par dzimumattiecībām attiecībām ar savām sievām. Līdzgaitnieki bija pārsteigti un jautāja: “Kā gan mēs tiksim atalgoti darot to, ko patiesi izbaudām?” Pravietis (s) viņiem jautāja: “Pieņemsim, ka jūs apmierināt savas dziņas nelegāli – vai jūs nedomājat, ka tiksiet par to sodīti?” Viņi atbildēja: “Jā.” “Tādēļ,” Pravietis (s) teica, “darot to likumīgi ar savām sievām, jūs tiksiet par to atalgoti.” Tas nozīmē, ka arī šīs ir pielūgsmes izpausmes.

Tādējādi, islāms neuzskata dzimumattiecības par kaut ko netīru, no kā būtu jāizvairās. Tas kļūst par grēku tikai tad, kad notiek ārpus laulībām.

No iepriekš minētā ir skaidrs, ka pielūgsmes koncepcija islāmā ir ļoti visaptveroša – tā ietver visas cilvēka pozitīvās darbības. Šī pielūgsmes izpratne atbilst islāma kā dzīvesveida visaptverošajai dabai. Tā regulē cilvēka dzīvi visos līmeņos: individuālajā, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā. Tieši tāpēc islāms dod norādījumus pat vissīkākajās cilvēka dzīves jomās katrā no minētajiem līmeņiem. Tādējādi, sekot šiem norādījumiem nozīmē sekot islāma instrukcijām katrā konkrētajā jomā.

Apjausma, ka visas cilvēka darbības Dievs uzskata par pielūgsmes izpausmēm, ir patiesi uzmundrinoša. No šīs apjausmas izriet, ka cilvēks ar savām darbībām tiecas pēc Dieva labpatikas, vienmēr cenšoties visu veikt pēc iespējas labāk – gan tad, kad viņu kāds vēro, gan arī tad, kad viņš ir vienatnē. Turklāt, mūs vienmēr vēro pastāvīgais Uzraugs, Kurš zina itin visu, t.i., Dievs.

• Solā – rituālā lūgšana

Tas, ka izskatām ārpus-rituālo pielūgsmi islāmā vispirms, nebūt nenozīmē, ka rituālā pielūgsme ir mazāk nozīmīga. Patiesībā uz rituāliem balstītā pielūgsme, ja tā ir izpildīta no sirds, ceļ cilvēku gan morāli, gan arī garīgi un dod viņam iespēju darboties visās dzīves jomās saskaņā ar Dieva vadību. Divu iemeslu dēļ, solā (rituālās lūgšanas) ieņem visnozīmīgāko vietu pārējo rituālās pielūgsmes izpausmju vidū. Pirmkārt, rituālās lūgšanas ir ticīga cilvēka īpaša iezīme. Otrkārt, tās attur cilvēku no netikumiem un kaunpilnām darbībām, dodot viņam iespēju piecas reizes dienā tiešai saziņai ar Radītāju, kuras laikā cilvēks atjauno savu derību ar Dievu un atkārtoti meklē Viņa vadību: “[Vien] Tev mēs kalpojam un [vien] Tev mēs lūdzam palīdzību! Ved mūs pa Taisno ceļu.” (Kurāns 1: 4-5)

Patiesībā solā ir pirmā īstenā ticības izpausme un galvenais pamatnosacījums ticīgā veiksmei: “Ir veicies tiem ticīgajiem, – tiem, kuri savās [rituālajās] lūgšanās ir godbijīgi.” (Kurāns 23:1-2)

Pravietis (s) apgalvo to pašu mazliet citādiem vārdiem. Viņš saka: “Tie, kas izpilda lūgšanas rūpīgi un laicīgi, redzēs tās kā gaismu, kā viņu ticības apliecinājumu un kā iemeslu pestīšanai Soda Dienā.”

• Zakā – labdarība, ziedojums nabadzīgo labā

Pēc solā, nākamais svarīgais islāma pīlārs ir zakā (labdarība, ziedojums nabadzīgo labā). Korānā solā un zakā lielākoties tiek minēti kopā. Tāpat kā solā, arī zakā ir ticības apliecinājums, kas apstiprina to, ka Dievs ir vienīgais visa Visumā esošā Īpašnieks, un ka tas, kas ir cilvēka rokās, ir viņam uzticēts no Dieva – Dievs ir cilvēku norīkojis tam par aizbildni, lai viņš ar to rīkotos tā, kā Viņš ir noteicis:

Ticiet Allāham un Viņa Sūtnim [Muhammadam] un tērējiet no tā, ko Viņš vieniem no jums ļāvis mantot no otriem, jo tie no jums, kuri noticēja un tērēja, tiem [ir sagatavots] liels atalgojums. (Kurāns 57:7)

Šajā ziņā zakā ir pielūgsmes izpausme, kas tāpat kā lūgšanas tuvina ticīgo viņa Kungam.

Neatkarīgi no iepriekš minētā, Zakā ir arī veids, kā sadalīt turību tā, lai mazinātu atšķirības starp sabiedrības slāņiem un grupām, tādējādi nozīmīgi vairojot sociālo stabilitāti. Attīrot bagāto dvēseles no savtīguma un nabago dvēseles no skaudības un aizvainotības pret sabiedrību, tiek apturēti tie kanāli, kas sekmē sabiedrības slāņu savstarpējo naidu, tādējādi atverot durvis brālības garam un solidaritātei. Šāda stabilitāte nebalstās tikai uz bagāto personīgajām izjūtām; tā sakņojas cieši iedibinātās tiesībās, kas, ja bagātie tās noliedz, vajadzības gadījumā var tikt realizētas ar varu.

• Sijām – gavēnis Ramadāna mēneša laikā

Sijām (gavēnis no saullēkta līdz saulrietam Ramadāna mēneša laikā) ir vēl viens islāma pīlārs. Gavēņa galvenā funkcija ir attīrīt muslimu no “iekšienes”, tāpat kā citi Šariāta (islāma likumu krājums) aspekti attīra viņu “ārēji”. Ar šīs attīrīšanās palīdzību, cilvēks atsaucas uz to, kas ir patiess un labs, un izvairās no tā, kas ir nepatiess un ļauns. Kurāns to skaidro sekojoši: “Ak jūs, kuri noticējāt! Jums ir noteikts gavēnis, tāpat kā [tas] tika noteikts tiem, kuri bija pirms jums, lai jūs kļūtu dievbijīgi.” (Kurāns 2:183)

Saskaņā ar kādu autentisku hadīsu (Pravieša Muhammada (s) teiktā un darītā atstāsts), Pravietis (s) esot atstāstījis šādus Dieva vārdus: “Viņš pārtrauc ēšanu, dzeršanu un savu dzimumattiecību iekāres apmierināšanu Manis dēļ.” Tādējādi viņa atalgojums būs saskaņā ar Dieva lieliskajām bagātībām.

Gavēnis atmodina cilvēka sirdsapziņu un dod tai iespēju sevi pierādīt visas sabiedrības vienlaicīgā, kopīgā pieredzē, tādējādi papildus stiprinot katru indivīdu. Turklāt, vesela mēneša garumā, gavēnis dod nepieciešamo atelpu pārstrādinātajam cilvēka ķermenim. Gavēnis arī atgādina par tiem, kam trūkst dzīvei pirmās nepieciešamības lietu visa gada vai visas dzīves garumā. Tas liek cilvēkam apjaust citu mazāk veiksmīgo muslimu ciešanas un tādējādi sekmē viņā līdzcietību un laipnību.

• Hadžs – svētceļojums uz Meku

Visbeidzot, mēs nonākam pie hadža (svētceļojums uz Al-Haram mošeju Mekā). Šis svarīgais islāma pīlārs demonstrē unikālu vienotību, kliedējot jebkādas atšķirības. Muslimi no visiem pasaules nostūriem tērpjas vienādos apģērbos un atsaucas uz hadža aicinājumu vienā balsī un vienā valodā: “Labbeik Allāhumma Labbeik” – “Šeit es esmu, Kungs, lai Tev kalpotu!” Hadža laikā ir noteikta stingra pašdisciplīna un paškontrole – tiek godinātas ne tikai svētās lietas, bet neaizskaramas ir arī augu un putnu dzīvības, lai itin viss varētu eksistēt drošībā:

Un, ja kāds godina Allāha svētumus, tas ir labāk viņam pašam pie sava Kunga. (…) Tas [ir tas, kas jums pavēlēts.] Un ja kāds godina Allāha noteiktās rituālās svētlietas, tad tas ir no siržu dievbijības sirdīs. (Kurāns 22:30,32)

Svētceļojums dod iespēju visu grupu, sabiedrības slāņu, organizāciju un valdību muslimiem ik gadus tikties milzīgā sapulcē. Šīs sapulces laiku un vietu ir nolicis viņu Viens Dievs. Katrs muslims ir ielūgts piedalīties. Nevienam nav tādas varas, lai kādam aizliegtu ierasties. Katram muslimam, kurš piedalās, tiek garantēta pilna drošība un brīvība, ja vien viņš pats nepārkāpj drošības noteikumus.

Tādējādi, pielūgsme Islāmā, gan rituālā, gan ārpus-rituālā, apmāca un sagatavo cilvēku tā, lai viņš par visu vairāk mīlētu savu Radītāju un šādā ceļā iegūtu nelokāmu gribu un garu izskaust no sabiedrības netaisnību un visu ļauno un padarīt Dieva vārdu dominējošu pasaulē.

————————————————

Raksta avots: The Institute of Islamic Information and Education (III&E) brošūru sērija; brošūra Nr. 5.